Ar "redzējumu" nepietiks
Valsts sociālās aprūpes centru (VSAC) darbinieku astoņu stundu badastreiks daudziem šķiet kā viegla atslodzīte pēc labām brokastīm un nez vai būs tas instruments, kas aizkustinās naudas dalītājus un arī plašāku sabiedrību. Bet – vajadzētu.
Pēc rezultāta nesasniegšanas piketā Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrība pieteikusi īslaicīgu «badastreiku» 28. septembrī, VSAC darbiniekiem no pulksten 8 līdz 16 dzerot tikai ūdeni. Šāda protesta forma nav tā pamanāmākā, līdzīgi kā paši sociālie aprūpētāji, sociālie darbinieki šķiet pazuduši no valsts un pašvaldību redzesloka. Par viņiem jeb, pareizāk, viņu trūkumu un pārslodzi pamatā atceras vien tad, kad notiek kādas nelaimes vai konstatēti pārkāpumi.
Sociālie aprūpētāji ir viena no aktīvākajām emigrējošo strādājošo kategorijām, un pieprasījums pēc viņiem Eiropā tikai pieaugs
Streiku gan pieteikuši tikai VSAC darbinieki, bet līdzīga algu, slodzes un darbinieku trūkuma problēma skar arī slimnīcas, rehabilitācijas centrus, pašvaldību aprūpes iestādes, mājaprūpi, arī privātos aprūpes centrus. Šo darbinieku alga ir vienāda vai tikai nedaudz augstāka par minimālo algu, lielākoties 430-450 eiro - pirms nodokļu nomaksas, tostarp Rīgā, kur grūti iedomāties, kā ar šādu algu izdzīvot un uzturēt ģimeni. Turklāt darbs ir gan fiziski, gan psiholoģiski smags, ne katram pa spēkam. Aprūpējamie nereti ir ar fiziskām, mentālām, ģenētiskām saslimšanām, atkarībām, medikamentu vai ielaistu slimību radītām blaknēm, agresijām, fobijām, fiziski smagi cilājami. Vairākums citviet strādājošo šo darbu neizturētu pat dienu, kur nu ilgtermiņā, apzinoties, ka alga ir tāda pati kā sētniekam, kura darbs gan arī ir fizisks, bet bez tādas spriedzes. Ja citās jomās atalgojuma palielinājuma pieprasījums uzreiz par 100 eiro šķistu pārlieka apetīte, tad te - pieticība.
Kamēr Saeimas deputātiem, ministriem un virknei valsts amatpersonu alga trīsciparu apmērā palielinās automātiski, pateicoties piesaistei ar noteiktu koeficientu pie vidējās algas, sociālie aprūpētāji allaž palikuši tumšākajā nostūrī, līdz kuram lēmēju skats un rūpes neaizsniedzas. Viņu nav tik daudz kā mediķu un pedagogu, kuriem gan arī savu algu pielikumu nākas izplēst ar zobiem un nagiem, tomēr viņi sava daudzskaitlīguma, ietekmīguma un arodbiedrību aktīvākas rīcības dēļ tiek respektēti vairāk. Sociālie aprūpētāji ir mazāka auditorija - gan kā vēlētāji, gan kā trauksmes cēlēji. Lai gan Valda Kera vadītā Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība sevi dēvē par «lielāko un ietekmīgāko arodbiedrību» ne tikai veselības, bet arī sociālās aprūpes nozarē, vismaz attiecībā uz sociālo darbinieku interesešu aizstāvību to par ietekmīgu nosaukt grūti, ja rezultāts ir šo darbinieku atalgojums minimālās algas apmērā. Vairāk šī arodbiedrība bijusi dzirdama mediķu interešu aizstāvēšanā. Tāpēc nav arī jābrīnās, ka arī īstermiņā strādājošajiem politiķiem par viņiem rūpe maza, arī partiju priekšvēlēšanu programmās šī ir neredzamā auditorija.
Kā atbildi uz protestiem politiķi spēj dot vien miglainus, varbūtības šķidrautā tītus pieļāvumus par iespējamu algu pielikumu, bet arguments, ka no 2013. gada atalgojums ir regulāri palielināts, šķiet smieklīgs, ja nebūtu tik skumīgs - to pamatā nodrošinājis minimālās algas kāpums. Premjers Māris Kučinskis plāta rokas - neko vairāk par «redzējumu» pašlaik nevarot dot, jācerot, ka Labklājības ministrija (LM) kaut ko būs ieekonomējusi, un tai jāsniedz ilgtermiņa risinājums. LM esot pieprasījusi nākamā gada budžetā papildus 6,4 miljonus eiro un turpmākos gadus vēl vairāk sociālās aprūpes centru darbinieku algu celšanai, bet - visas ministrijas pieprasījušas papildu naudu, apmierināta tiks tikai maza daļa papildu pieprasījumu.
Bet risinājumam noteikti jābūt ar tālāku perspektīvu un vienlaikus - steidzamam, turklāt ne tikai attiecībā uz VSAC darbiniekiem, bet visiem sociālajiem aprūpētājiem. Šī ir viena no aktīvākajām emigrējošo strādājošo kategorijām, šie darbinieki ir liels deficīts visā Eiropā. Nav daudz cilvēku, kas gribētu un spētu strādāt šo darbu, tādēļ viņi citviet Eiropā tiek saņemti atplestām rokām un ar daudzkārt lielāku atalgojumu nekā Latvijā. Un ilgtermiņā šis pieprasījums tikai pieaugs. Kā secināts Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras pētījumā, šo darbinieku deficītu visā Eiropā un migrāciju no valstīm ar zemākiem ienākumiem uz valstīm ar augstiem ienākumiem ilgtermiņā noteiks vairāki faktori. Pirmkārt, sabiedrības novecošanās. Cilvēku skaits vecumā virs 65 gadiem nākamajos 50 gados Eiropā dubultošoties un arvien lielākam skaitam būs vajadzīga aprūpe. Otrkārt, noveco arī darbaspēks, veselības un sociālajā aprūpē neienāk pietiekams skaits gados jaunu darbinieku. Treškārt, mainās ģimenes modeļi, arvien retāk bērni dzīvo kopā ar vecākiem, pieaug ģimeņu skaits, kur strādā abi vecāki, tādējādi ģimenes locekļi nespēj aprūpēt tuviniekus. Arvien lielāks skaits, jo īpaši Latvijā, jauno ģimeņu emigrē, bet aprūpējamie vecāki paliek bez piederīgajiem, kas tos spētu aprūpēt mājās. Kā ietekmējošs faktors minētas arī dzīvesveida izmaiņas - civilizācijas slimības, ko izraisa uztura paradumu maiņa, neveselīga diēta, smēķēšana, alkohola un narkotiku lietošana, fizisku aktivitāšu trūkums, kas rada paaugstinātu pieprasījumu pēc aprūpes.
Reemigrācijas plānu vajadzētu sākt ar cilvēku noturēšanas plānu, kurā sociālo aprūpētāju darbinieku atalgojuma celšana var dot būtisku pienesumu.