©F64

Rezumējot aizvadītos dziesmu un deju svētkus, neiztrūkstoša ir pārākās pakāpes pievienošana dažādiem īpašības vārdiem. Šie bija vislabākie, visapmeklētākie, visskatītākie, vismierīgākie, ar vislielāko dalībnieku, tostartp ārvalstu latviešu, skaitu, vislabāk noorganizētie, vispacilājošākie, vis-vis-vis... Pamatoti vai pārspīlēti?

Atgādina amatpersonu klasiskās runas pēc olimpiskajām spēlēm, allaž apgalvojot, ka šīs bija vislabākās olimpiskās spēles! Jā, arī dziesmu svētki jau ne reizi salīdzināti ar olimpiskajām spēlēm, tostarp daudz kritizētajā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunā, kurā viņš atsaucas uz Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes salīdzinājumu - dziesmu svētkos kā sengrieķu olimpiskajās spēlēs pulcējas visa tauta.

Gudriem politiķiem vajadzētu darīt visu, lai cilvēki lepotos ne tikai ar zemi, bet arī valsti

Skaitļi tiešām ir iespaidīgi - 43 219 dalībnieku, teju pusmiljons apmeklētāju klātienē nedēļas garumā un vēl vairāk nekā pusmiljons svētku vērotāju internetā, nemaz nerunājot par svētku baudītājiem pie TV ekrāniem. Lai arī pirms pieciem gadiem notiekošajos dziesmu un deju svētkos nebija tik liela Mežaparka estrādes un Daugavas stadiona ietilpība, kopējais apmeklētāju skaits tajos bija līdzīgs - arī tika ziņots par pusmiljonu skatītāju dažādos svētku nedēļas pasākumos klātienē. Tā kā noslēguma koncertus tik daudz kā šogad apmeklēt nebija iespējams, tas nozīmē, ka lielāka atsaucība bijusi citiem pasākumiem. Bet nedrīkstam aizmirst, ka pa šiem pieciem gadiem ir arī sarucis Latvijas iedzīvotāju skaits, tādējādi droši var teikt, ka interese par svētkiem nemazinās. Par kordziedāšanas, tautas deju, pūtēju orķestru faniem pēkšņi kļūst tie, kas ikdienā neaizraujas ar šiem žanriem, un galvenais - nemazinās kolektīvu un cilvēku skaits, kas regulāri uztur dzīvas šīs tradīcijas.

Autentiskā kultūra globalizācijas laikmetā rod arvien lielāku atsaucību ne tikai no tai piederīgo puses, bet pievelk arī vairāk interesentu no malas. Tā ir emocionāli tik pievilcīga, enerģizējoša un dziļi urbjoša, ka liek pat japāņiem iemācīties latviešu valodu un svētku dziesmu repertuāru. Nav svarīgi, kāda ir svētku koncepcija, moto. Kas vairs atceras iepriekšējo svētku sadomātos moto? Atgādināšu - 2013. gadā tie bija «Gaisma līgo Latvijā», 2008. gadā - «Laiks». Galvenais, ka mēs zinām - tie ir dziesmas svētki un dejas svētki - vienalga, kādā iepakojumā tie ietverti. Tāpēc jādiskutē ne tik daudz par koncepcijām, bet par repertuāru, par kuru viedokļi atšķiras un kuros vērts ieklausīties. Jā, arvien profesionālāk dziedošie koristi varbūt var izdziedāt ne to vien, bet vai tas arī viņiem un klausītājiem iet pie sirds? Un vai tiešām svētkos nevarētu būt nedaudz vairāk priecīgu nošu, nekā bija noslēguma koncertā? To savukārt netrūka svētku atklāšanas koncertā Skonto stadionā, bet vai tāpēc, ka tajā skanēja arī pa kādai modernākai un jestrākai dziesmai, tika nodotas tradīcijas?

Jā, neapšaubāmi, jāmaina biļešu tirdzniecības modelis. Tas gan solīts arī ne reizi vien iepriekš, bet sanācis kā parasti. Cerams, ka šoreiz arī nepaliks tikai pie solījumiem. Daudz lielākai iespējai iegādāties biļetes jābūt tieši dalībnieku piederīgajiem, jo nav normāli, ka deju kolektīvu vadītāji noslēguma koncertu pavada, gaidot autobusos, jo nav spējuši iegādāties biļetes.

Ir lietas, kas pēc svētkiem, pārejot eiforijai un aizkustinājumam, jāanalizē kritisku aci, bet kopumā jāatzīst, ka svētki tika noorganizēti un aizvadīti visaugstākajā līmenī, un to plānotājiem, organizatoriem un, protams, dalībniekiem vispirms jāpasaka liels Paldies!

Tie, kas paši nav organizējuši lielāka mēroga pasākumus, nespēj pat iedomāties, cik liels darbs daudzos virzienos paveicams, lai viss organisms strādātu kā viens vesels. Neapšaubāmi, arī iepriekšējie svētki bija ne mazāk pacilājoši un deva tautai jau daudz pieminēto «patriotisma poti», bet pacēlumu allaž pabojāja kādas ķibeles - te masveida dalībnieku saindēšanās ar pārtiku, te laikapstākļu nepanesamība, noslēguma koncerta garuma pārspīlēšana, pēkšņa gājiena atcelšana pēc daudzu bērnu ģībšanas ģenerālmēģinājumā 2015. gada skolēnu dziesmu un deju svētkos... Šoreiz - viss gludi, par ko, protams, varam pateikties arī augstākiem spēkiem, vismaz par ideālajiem laikapstākļiem, bet noteikti arī organizatoriem. Prieks, ka šādos pasākumos arī tiesībsargājošās iestādes var labi sadarboties, ka spējam nodot būvobjektus laikā. Šoreiz nedzird arī par policijas aizraušanos ar nepareizi novietotu automašīnu vadītāju sodīšanu, maz darba bijis mediķiem, kārtības sargiem, kas nozīmē, ka arī katrs individuāli spējam uzņemties atbildību, svinēt, priecāties bez dzeršanas. Ieraudzījām, kādus fantastiskus darbus ir spējīgi radīt mūsu dizaineri. Vēl viena priecīga atziņa - neesam interesanti teroristiem, kam šāda mēroga un uzmanības pasākumi būtu kā medusmaize. Varam noorganizēt augsta līmeņa masu pasākumus, ja vajadzīgs, arī olimpiskās spēles! Un nav svarīgi, vai tie būtu valsts simtgades dziesmu svētki, vai, kā nākamie, šīs tradīcijas 150 gadu svētki - katri šie svētki jānoorganizē pēc augstākajiem standartiem. Nebija attieksmes - gan jau! Viss bija aprēķināts, kontrolēts, pārdomāts. Skumji gan, ka tad, kad viss noorganizēts augstākajā līmenī, augstākās valsts amatpersonas runa šo standartu neiztur. Un atliek vien cerēt, ka šo pēcgaršu jau tālāk nesabojās priekšvēlēšanu plēšanās un prognozētā melnākā priekšvēlēšanu kampaņa. Gudriem politiķiem vajadzētu šo pacēluma vilni prast izmantot un darīt visu, lai cilvēki lepotos ne tikai ar zemi, bet arī valsti, tostarp to reprezentējošām, pārstāvošajām un sargājošajām institūcijām un personām. Svētkiem jāiekļaujas kopējā valsts mērķī - cilvēku vēlmes vairošanā te dzīvot, piederēt, laist pasaulē bērnus, te arī viņus skolot, maksāt nodokļus, piedalīties arī valsts nākotnes veidošanā. Lai cilvēki mīlētu ne tikai šo zemi, bet arī valsti.