Pēc raženās dziesmu svētku nedēļas ir atnācis atelpas brīdis. Ir laiks palūkoties, kas ir bijis skaists un paliekošs, kas – izmetams aizmirstībā. Ar Neatkarīgo savās pārdomās dalās Raimonds Pauls, Ojārs Spārītis un Ieva Akuratere.
Maestro Raimonds Pauls
Vienmēr centrālais būs repertuāra jautājums. Šoreiz redzēju, ka šo un to varēja no programmas izmest laukā, tā bija par garu un vietām par garlaicīgu. Protams, paliks koristu un klausītāju iemīļotā klasika: Jāzepa Vītola Gaismas pils, Emīla Dārziņa Lauztās priedes, Emiļa Melngaiļa Jāņuvakars... Jūs jautājat par manu un Jāņa Petera dziesmu Manai dzimtenei? Tā savu darbu ir padarījusi - gan padomju laikos, gan šodien. Bet tagad ir ļoti vērīgi jāseko līdzi laika garam, jo nāks jauni mūzikas virzieni, jauni ritmi, jauni komponisti ar jaunām prasībām. Taču šodien var teikt: svētki pagājuši, sākam gatavoties nākamajiem dziesmu svētkiem. Un pagājuši godam, ar emocionālu atdevi. Protams, būs atplūdi, un koru rindas paretināsies, bet atliks tikai pietuvoties 2023. gada dziesmu svētkiem, un tās atkal pildīsies.
Pats galvenais, manuprāt, bija tas, ka no visas Latvijas sabrauca lauku cilvēki, kuriem, patiesību sakot, šie svētki arī bija veltīti. Kādas sejas, kādas emocijas varējām vērot! Paldies amatieru koriem, kuri iznesa šos svētkus - gan prieku, gan smagumu. Man pašam ļoti interesants šķita mazākumtautību kolektīvu koncerts, kā arī tie latviešu kolektīvi, kuri bija atbraukuši no savām mītnes zemēm - no Īrijas, Krievijas. Viņi, latvieši, īpatnējā kārtā jau nesa savas mītnes zemes etnisko specifiku.
Ceru, ka, vērtējot dziesmu svētkus, mēs neiegrimsim kaut kādos sīkumos, piemēram, kādā «notikumā» ar vecu olu apēšanu vai tamlīdzīgos niekos.
Ir jāsaskata šo svētku būtība, nevis jāpieķeras otršķirīgām lietām. Jo dziesmu svētki ir mūsu svētums, kas jāsaglabā.
Ojārs Spārītis, LR Zinātņu akadēmijas prezidents
Vēroju deju uzvedumu Māras zeme un noslēguma koncertu Mežaparka Lielajā estrādē. Vairāk nekā četras stundas garā programma nevienu mirkli nešķita garlaicīga, jo tā bija kāpjošu emociju piepildīta, proporcionāli labs bija klasikas salikums ar mūsdienu mūziku. Bija līdzsvarota novadu pārstāvniecība un dziesmās ieausts patriotisms. Dzirdējām lielisku daudzbalsību, patiesu tautas koru kvalitāti. Tas viss skāra sirdi un emocijas.
Noskaņojuma radīšanā ļoti palīdzēja ekrāni ar dziedātāju tuvplāniem. Secinājums: dziedoši cilvēki ir ļoti skaisti. Patīkami, ka bērni un pusaudži, kurus noslēguma koncertā redzējām gana daudz, tiek ievadīti kordziedāšanas, mūzikas pasaulē, un tas nozīmē, ka viņiem atliks mazāk laika, lai rakņātos savos datoros vai telefonos. Mēs pēc koncerta vēl palikām dziesmu svētku estrādē līdz četriem no rīta, un tas bija ārkārtīgi emocionāli un pacilājoši.
Redzējām arī, ka augstu virs galvas lido drons, kas filmē svētkus, un tad iedomājos, kā tas ir - redzēt mūsu deju un dziesmu rakstus no kosmosa? Ceru, ka Visums beidzot saprata, kas mēs esam... Bet galvenais, lai mēs paši to saprastu.
Fantastiska bija dziedātāju mīlestība un cieņa pret saviem diriģentiem. Gan pret vecākās, gan pret jaunās paaudzes diriģentiem. Edgars Račevskis bija kā tāds Baltais tēvs, viņš godam pārstāvēja paaudzi, kurā vēl nesen bija Imants un Gido Kokari, Jānis Dūmiņš, Haralds Mednis un citi dižgari... Viņš mums tagad ir, kā igauņiem bija Gustavs Ernesakss (viņa dziesma Mu isamaa on minu arm (Mana tēvzeme ir mana mīla - igauņu val.) padomju laikā kļuva par neoficiālu igauņu himnu. G. Ernesakss bija viens no igauņu dziesmu svētku kustības galvenajiem iniciatoriem, kā arī to virsdiriģents - E.V.). Jaunā diriģentu paaudze - Ints Teterovskis, Aira Birzniece un citi - ar harismātisku spēku turpina iepriekšējās paaudzes dziesmu ceļu. Bez harismas nav iespējams vadīt kopkori.
Bet kopumā tas ir brīnums - cauri piecdesmit padomju okupācijas gadiem iznest latviskās koru kultūras dzīvību. Viss notiek, jo mums dziesmu svētkos palīdz arī latvieši, kas dzīvo svešumā. Bet tas nozīmē, ka esam viena tauta. Joprojām.
Ieva Akuratere, dziedātāja
Vai dziesmu svētki ir patriotisma izpausme? Tas ir kas vairāk. Tā ir laimes un mīlestības enerģija, kuras vienojošais spēks ir dziesmās. Tās ievibrē cilvēkus tādā gaismas līmenī, kas atrodas pāri visam. Tā ir gara un dvēseles daile. Pāri tiem, kuri dzied, un pāri tiem, kuri klausās, plūst milzīgs mīlestības vilnis, mēs aizmirstam eksistenciālas problēmas, jo atrodamies aizsargātā laimes un mīlestības laukā.
Manas sajūtas ir gluži tādas pašas kā 1988. gadā, kad uz dziesmu svētku estrādes dziedāju Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai un kad visi klausītāji dziedāja līdz ar mani... Un tās bija laimes asaras, kas man bira pār vaigiem. Arī tagad man acīs laimes asaras: es gaidu, kad kopkoris dziedās Gaismas pili un kad atskanēs vārdi - gaismu sauca, gaisma nāca... Un gaisma tiešām nāk, kad to sauc.
Mēs esam neizsakāmi bagāti, ka mums pieder dziesmu svētki. To vajag novērtēt. Tā ir mūsu lielākā bagātība.
