SIMTGADI GAIDOT: Apauž dziesmu svētkus ne tikai Latvijā
Daudzi Latvijas radošie kolektīvi dejo, dzied un muzicē SIA Limbažu tīne austajos etnogrāfiskajos tērpos. Dziesmu un deju svētki uzņēmumam bija īsts siena laiks, jo pasūtījumu sanācis tik daudz, ka vēl pēdējos steiguši pabeigt pāris dienu pirms gājiena. Karte, uz kurieni aiziet Tīnes ražojumi, ir raiba – gan Baltijas valstis, gan krietni tālākas zemes. Jau kopš 1975. gada uzņēmumu vada Jānis Krasovskis, kurš tā darbību pārzina «velkos un audos».
Lai saprastu, kā darbojas ražotne, kurai nu jau ir vairāk nekā 100 gadu, uzņēmuma direktors izvadā Neatkarīgo pa visiem tās «aizgaņģiem». Rodas sajūta, ka tajā visā var apmaldīties. J. Krasovskis pasmaida, ka arī viņš, kad pēc augstskolas tā sauktās sadales nokļuvis šeit par mehāniķi, pirmajā dienā bijis tikpat apmulsis. Tāpat kļuvis skaidrs, ka būs daudz jāmācās, lai to visu apgūtu. Jo augstskola jau pamatus iedod, bet ne vairāk. Tālāk jau no paša daudz kas atkarīgs. Tad gan nav domājis, ka reiz būs direktors, kas vadīs 40 darbinieku kolektīvu (Limbažos ir 30 darbinieki, Staicelē, kur tiek austs rokas stellēs, vēl desmit). Patlaban gan te ir kluss, jo pēc karstā siena laika, kāds bijis līdz dziesmu svētkiem, darbiniekiem pienācās pāris nedēļu atpūta, jo pirms tam par to ir domāt nevarēja. Tad nu ir īstais brīdis, kad veikt šādus tādus remontiņus. Pats gan ierindā. Vai nav apnicis vienā vietā strādāt? Nepavisam. Jo šī nozare nav nemainīga, jāseko līdzi, kas notiek, arī modes tendencēm, jādomā par jauniem produktiem, par jaunām izejvielām. Katra diena ir savādāka, uzsver J. Krasovskis.
Atminoties pirmsākumus, ir grūti salīdzināt ar šodienas piedāvājumu. Tolaik Limbažu sadzīves pakalpojumu kombināts ražojis vilnas «vafeļu» segas, kuras konteineriem sūtīja uz Krieviju. Staicelē auda tautiskos pārklājus un spilventiņus. Tautastērpu audumus gan ne. Kad 90. gadu sākumā ražotni privatizēja, nācies domāt par produkcijas paplašināšanu, jo skaidrs, ka ar tik trūcīgu sortimentu nevarēja iztikt. Ja nebūtu to darījuši, tad būtu aizgājuši pa to taciņu, kur visi citi konkurenti. Pirmais, ko sākuši, - aust dažādus linu izstrādājumus. Pēc tam uztaustījuši sabiedrības interesi par etnogrāfiskajiem audumiem un meklējuši, kā tos ātrāk un vieglāk izgatavot. Liels pluss bijis tas, ka paši iepērkot vilnu (30% no Latvijas, 70% no Jaunzēlandes), ražojot dziju un krāsojot to. Tagad Tīnes produkcija aizejot uz visiem Latvijas novadiem. Ik mēnesi tiekot noausti ap pusotra līdz divi tūkstoši metru tautiskā auduma. Tas nozīmē, ka Latvijā ap 80% tautastērpu ir nākuši no Tīnes. Turklāt daļa studiju, kas paši auž, pērk dziju no tiem pašiem Limbažiem. Par to varējis pārliecināties, vērojot Vispārējo dziesmu un deju svētku gājienu. Bet vēl labāk paticis tērpu krāšņumu skatīt deju lielkoncertā, uz kuru Limbažu dome kā pilsētas goda pilsonim iedāvinājusi biļeti. Prieks arī, ka uzņēmuma darbu novērtē citi. Arī kolektīvu dalībnieki. Tikko saņēmis pateicību no kora Dziesmuvara. Arī no Inta Teterovska, kurš nedēļu pirms svētkiem meklējis karoga audumu. Patiesībā jau tas ir tāds jauks cikls, kas turpinās, - pēc pieaugušo svētkiem nāks skolēnu, bet vēl pa vidu - jau nākamgad - Igaunijā. Un arī viņi pasūta savus tērpus Tīnei. Re, kaudzītē salikti katalogi - gan Latvijas, gan Igaunijas novadu krāsu salikumu paraugi. Interesanti, ka arī Lietuva, kam pašiem ir šāda veida ražotnes, jau iestaigājusi taciņu uz Limbažiem. Tas pasūtītāju loks arvien paplašinās. Klippan Saule jau šo to pasūtot te. Daudzi latvieši, kuri dzīvo ārzemēs. Norvēģi jau labu laiku ir klienti. Tagad arī japāņi, uzskaita J. Krasovskis. Viņš atzīstas, ka arī pašam ir Vidzemes tautastērps. Tāpat meitai, kura strādājot Briselē.
Vienmēr jau raugoties apkārt, ko jaunu var ieviest. Tā pirms vairākiem gadiem sākuši sagatavot kaņepes, kuras pēc apstrādes tiek nosūtītas uz Zviedriju tehniskām vajadzībām. Taču viņš esot pārliecināts, ka tām ar laiku būs noiets arī Latvijā - audumos. Vienubrīd mazliet paši auduši no Vācijā ražotas dzijas. Cerot, ka atradīsies Latvijā cilvēki, kas to darīs te. Ja nebūtu likvidējuši linu pārstrādes rūpnīcu, jau tagad tas būtu iespējams un nebūtu arī jāiepērk linu diegi no Polijas.
