Lapiņas un vējš
Dziesmu svētki ir kļuvuši par vēsturi, smaidīgu cilvēku piepildītā Rīga sāk pamazām aizmir-sties, atgriezusies dzīve parastā. Mediji pilni, sociālie tīkli vēl pilnāki. Nu, protams, par prezidentu, viņa lapiņām un vēju. Kāds aizstāv, daudzi kritizē, bet situācija latviski absurda un veca kā atjaunotā Latvija. Palasot šo ņemšanos, redzams, ka politiskajā izpratnē neesam nekur daudz tālāk par kundzītēm, kas deviņdesmitajos gados balsoja par smukajām žaketēm.
Lai man piedod abu pušu debatētāji, kas mainītos, ja runa būtu izcila?
Varētu domāt, ka prezidenta kvalitāti nosaka uzvalks, sievas kostīmiņš un runu rakstītāja prasme smuki uzrakstīt to, kas bosam jānolasa no lapiņas. Cik tas būtu vienkārši! Ja tā, varētu uz maiņām par prezidentu nevis vēlēt, bet rotācijas kārtībā ielikt, piemēram, Dailes un Nacionālā teātra vadošos aktierus. Stalti vīri, balsis nostādītas, aktiermeistarība perfekta. Labs uzvalks teātra garderobē atrastos. Pilnai laimei varētu izsludināt arī projektu konkursu uz runu rakstītāja amatu, bet katra gada beigās labākajam runas teicējam pasniegt balvu Spēlmaņu naktī, bet teksta autoram - Gada balvu literatūrā. Tauta nobalsotu, kura uzstāšanās bija labāka:
X - Dziesmu svētkos vai Y - Ziemassvētkos. Kā Eirovīzijā. Būtu interaktīvi, ar atgriezenisko saiti. Un to taču negrib labas žaketes mīlošās tantes, kuras tagad dēvē par padomju atraugu, bet gan paaudzes, kuru lielākā daļa apzinīgās dzīves ir aizritējusi brīvajā Latvijā.
Vai esat pamanījuši, vienai daļai sabiedrības gadiem patoloģiski riebjas visi mūsu prezidenti - ak, dievs, kāds kauns, ka šis stulbenis ir pie varas. Šo, viņuprāt, stulbeņu sērga kļuvusi globāla, sākot no kaimiņvalsts, beidzot ar tālo Ameriku. Tas ir vienkārši viegls un lēts veids, kā taisīt viedokli un pievērst sev uzmanību. (Ai, cik viņš drosmīgs un kā māk kritizēt!) Nu, padomājiet, kā tas no malas izskatās - visi prezidenti ir idioti, bet viens tāds gudrais sēž feisbukā un to mums pavēsta. Sociālie tīkli būtu nieks, tie pacieš visu, sākot no uzpumpētām lūpām, beidzot ar apdeitotām pēcpusēm. Tomēr šo visu, partiju piederību nefiltrējot, priekšvēlēšanu laikā aizgūtnēm citē mediji. Jo tas taču ir lētākais veids, kā mūsdienās ražot ziņas.
Neesmu sabiedrības pētnieks, bet tā vien šķiet, ka tiem, kam tas ir maizes darbs, pienācis laiks paraudzīties uz to, ko prasa sabiedrība, un to, ko tiem piedāvā valsts. No vienas puses, mums nav prezidentāla republika, nominālajam valsts galvam ir vairāk dekoratīva, ne praktiska darītāja funkcija. No otras puses, tauta grib ja ne Holivudas filmu līmeņa stipro dūri, tad vismaz Vairu Vīķi-Freibergu numur divi. No vienas puses, Saeima tiek ievēlēta pēc partiju listēm, ievelkot parlamentā partijiskas viduvējības, kas savā deputāta karjeras laikā pat necenšas domāt par valsti un pilnveidoties, lai tās labā kaut ko darītu. No otras puses, sabiedrība daudz labprātāk vēlētu par individuāliem kandidātiem, kā bija toreiz, kad Tautas frontes bloks vēlēšanās sasita driskās komunistus. Skaidrs, ka politiskā elite netaisās neko reformēt, jo tas apdraudētu viņus pašus, nu bet kaut vai nedaudz harismas elementu šajā šovā derētu ieviest, jo tas tiešām kļūst jo gadu, jo nebaudāmāks.
Lielākā nelaime valstij ir tā, ka sabiedrībai nav kopēja mērķa. Pēdējais lielais mērķis - atgūt neatkarību - tika sasniegts 1991. gada augustā. Kopš tā brīža faktiski nav bijis neviena iekšpolitiski liela mērķa. Jā, bija NATO un Eiropas Savienība un naivi solījumi, ka tad automātiski visiem būšot labi. Bet labi nav. Varbūt maldos, bet visas šīs valsts, prezidentu un politiķu lamāšanas lavīnas gāžas pār mūsu galvām tādēļ, ka daļa tautas jau kuru gadu jūtas apzagta un vīlusies. Objektīvi apčakarēta. Neskaitāmās banku krīzes, trekno gadu ekonomiskais krahs, pasaulē dārgākie tilti un elektrības komponentes. Trīs valūtas maiņas nepilnos trīsdesmit gados. Tikko esi apradis ar uz dārgajiem latiem maiņas procesā zaudēto, tā zaudē latu un tagad saņem eiro to pašu ciparu, cik pirms desmit gadiem latos. Tad nu beigās izrādās, ka 21. gadsimtā, kurš taču nākšot ar pilnīgu nacionālo valstu sabrukumu un robežu izzušanu, vienīgais, kas spēj turēt kopā, ir 19. gadsimtā latviešu nacionālistu dibinātā tradīcija reizi četros gados vienoties dziesmā. Tomēr jāpiekrīt - viena smaidīgu latviešu nedēļa četros gados ir daudz par maz.