Eksperte runā par juridiska konflikta iespējamību starp Latvijas valsti un baznīcu

Ja Latvijas Pareizticīgās baznīcas sinode iebildīs pret atdalīšanos no Maskavas patriarhāta, valsts var nonākt juridiskā konfliktā ar baznīcu, šādu viedokli pauda Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce.

Saeima septembra sākumā pieņēma Valsts prezidenta Egila Levita iesniegtos Latvijas Pareizticīgās baznīcas likuma grozījumus, ar kuriem mainīts Latvijas Pareizticīgās baznīcas statuss, nosakot, ka tā darbosies pilnībā patstāvīgi un neatkarīgi. Satversme nosaka, ka valsts un baznīca Latvijā ir šķirtas.

Līdz šim Latvijas Pareizticīgā baznīca darbojās zem Maskavas patriarhāta, kas savukārt atbalsta Krievijā valdošo režīmu un šīs valsts karadarbību pret Ukrainu. Pēc Levita vārdiem, ar grozījumiem tiks atjaunots Latvijas Pareizticīgās baznīcas vēsturiskais statuss un izslēgta jebkāda Maskavas patriarha vara pār baznīcu Latvijā.

Runce atzīmēja - arī tad, ja valsts nosaka tiesisku regulējumu un mēģina piespiest Latvijas Pareizticīgo baznīcu atdalīties no Maskavas un pāriet kāda cita patriarhāta aizbildniecībā, jāņem vērā, ka baznīcai ir savas iekšējās pārvaldes institūcija, proti, tā ir gluži kā valsts valstī.

Pētniece norādīja, ka formāli lēmums par atdalīšanos no Maskavas patriarhāta ir jāpieņem sinodei. Latvijas valsts varētu pieprasīt vai ieteikt sinodei šādu lēmumu pieņemt, bet tas, kas valsts ir mainījusi tiesisko regulējumu, esot pretrunā ar pareizticīgo tradīcijām un kanoniskajām normām.

"Ja Valsts prezidents un Saeima zina, ka Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskaps un sinode ir gatavi nobalsot par atdalīšanos, tad situācija attīstīsies normālā virzienā. Tomēr, ja sinode atteiksies un nespēs pieņem šādu lēmumu, tad valsts nonāks juridiskā konfliktā ar baznīcu, un šī situācija uz kādu laiku būs iesaldēta," skaidroja Runce.

Viņa pieļāva, ka likuma grozījumi izstrādāti, konsultējoties ar Latvijas Pareizticīgo baznīcu, taču tas ir liels precedents, kāds līdz šim Latvijā nav bijis.

Runājot par to, ko nozīmē atrašanās saitēs ar Maskavas patriarhātu, pētniece norādīja, ka Maskavā gadsimtos veidojies garīgais centrs ar garīgo vadību, bet tas automātiski nenozīmē dziļāku saikni ar politiskām vai administratīvām lietām. Latvijas Pareizticīgā baznīca ir autonoma - tai ir sava pārvalde, sinode un par visiem svarīgiem jautājumiem Latvijas Pareizticīgā baznīca ir bijusi spējīga parūpēties pati.

"Garīgā ziņā pareizticīgā baznīca ir ārpus nacionālajām robežām un Latvijas Pareizticīgās baznīcas atrašanās garīgās saiknēs ar Maskavas patriarhātu nozīmē to, ka baznīca ir tikai simboliski tā garīgajā aizstāvībā vai aprūpē," sacīja Runce.

Jautāta, kāds varētu būt bijis Levita mērķis, nākot klajā ar likuma grozījumiem, Runce pieļāva, ka bijušas bažas, ka Maskavas patriarhāts varētu politiski ietekmēt Latvijas Pareizticīgo baznīcu, kas principā tieši neesot iespējams, jo Latvijas Pareizticīgā baznīca ir autonoma.

"Valsts prezidents un Saeima rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu, lai tādā veidā, iespējams, pasargātu Latvijas valsti no Krievijas ietekmes, bet šajā gadījumā runa ir par kanoniskām saitēm, kas ir ārpus valsts un tās varas institūciju kompetences. Patlaban ir grūti prognozēt, kā šis precedents un paradokss tālāk attīstīsies, kāda būs Latvijas Pareizticīgās baznīcas vadības un ticīgo reakcija. Sinodei ir jāpieņem lēmums, ka baznīca atdalās no Maskavas patriarhāta un jālūdz citam patriarhātam jeb vēsturiskām pareizticības centram pieņemt to garīgajā aprūpē," teica pētniece.

Viņa arīdzan uzsvēra, ka ar to nekas netiks atrisināts - pat ja Latvijas Pareizticīgā baznīca neatradīsies garīgajās saitēs ar Maskavu, cilvēki nemainīsies, jo Maskavas patriarhātam jau izsenis Latvijā ir izveidojusies zināma “krievu pasaules” aģentūra. Runce akcentēja, ka šīs ietekmes saites kopš cariskās Krievijas, PSRS un Valsts drošības komitejas laikiem nav pārrāvušās.

Pētnieces ieskatā, šeit būtu darbs drošības iestādēm, kurām būtu vairāk jāpievērš uzmanība konkrētiem cilvēkiem, sekot līdzi finansējuma izcelsmei, identificēt tos, no kuriem nāk kādas garīgas, teoloģiskas ietekmes. Saites, par kurām bažījas valsts līmenī, var pārraut ne ar institūciju palīdzību, bet gan ar cilvēkiem.

"Tam, ko Latvijas valsts ir izdarījusi, ir dziļi simboliska nozīme. Ar to mēs parādam, ka mums nav nekādas saistības ar Krieviju, arī Latvijas Pareizticīgās baznīcas darbības sfērā. Tāpat mēs gribam parādīt, ka Latvijas Pareizticīgajai baznīcai var būt cits garīgais centrs," sacīja Runce, akcentējot, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca kā institūcija ne ir, nedz arī var būt bīstama šajā situācijā, jo "bīstami ir un paliek cilvēki".