Neatslēgt rūteri, bet "saprast un piedot"*
Mani, līdzīgi kā ne vienu vien citu žurnālistu, pārņem pretrunīgas sajūtas, rakstot par spēli Zilais valis – vai ar to veicinām tās popularitāti vai brīdinām un izglītojam par tās bīstamību?
Policijas un atbildīgu mediju attieksme pret to līdzinājās neformālajam reakcijas kodeksam pret viltus zvaniem par spridzekļiem - zinot, ka plašākas sabiedrības uzmanība un ažitotāža ir viņu mērķis, informācija tika maksimāli noklusēta, to atstājot pamatā sociālo tīklu ziņā, kas arvien vairāk nostiprina savu informācijas kanāla lomu. Tāpat ar Zilo vali - lai cik atturīgi censtos izturēties mediji (ne visi), policija un skolu pedagogi, runas par šo izaicinājuma spēli izplatās ar sniegabumbas efektu. Klusēšanai vairs nav pievienotās vērtības - nu tā jārada ar skaidrošanu, izglītošanu.
Policija sabiedrībai centās iestāstīt, ka runas par spēli, kas veicina uz vardarbību pret sevi un pat pašnāvību, ir pārspīlēta uzmanība jauniešu domubiedru grupai, kurā sarunājas par mūziku un citām izklaidēm, kur pievienotas no interneta ņemtas bildes ar grieztām brūcēm. Tā, noteikti, arī ir, tomēr apšaubāms, vai viss aprobežojas tikai ar sarunām un viltus bildēm. Tīmeklī netrūkst jauniešu bilžu ar sagraizītām ķermeņa daļām un tēmturiem «zilaisvalis», kas kalpo par sava veida CV, pieteikumu, uzmanības piesaisti, lai viņiem atsūtītu tā sauktās spēles uzdevumus. To nevar vienkārši ielādēt kā aplikāciju vai atvērt noteiktu tīmekļa vietni, kas arī apgrūtina tās neitralizēšanu.
No otras puses, šī iesaistīšanās specifika ļauj vieglāk identificēt riskam pakļautos jauniešus, tālākais jau ir kompleksas vecāku, pedagogu, psihologu vai vienaudžu, cerams, ne mediķu, reakcijas ziņā. To var arī uztvert kā bērna saucienu pēc palīdzības. Pusaudži nav tā auditorija, kurai piemistu dabiska prasme izteikt vārdos emocijas, pārdzīvojumus, sajūtas, viņi nereti runā zīmju valodā, lauž savu ērkšķaino ceļu. Līdzīgi kā virkne pašnāvnieku par savu nodomu pirms tam informē sociālajos tīklos, ar klusu domu, ka kāds viņus tomēr no šā soļa atturēs.
Kas mums ļauj būt tik pārliecinātiem par mūsu pusaudžu garīgo veselību, lai viņu uzvedība būtiski atšķirtos no jauniešu uzvedības Krievijā, Kirgizstānā un citās valstīs, kur jau fiksēts ne viens vien gadījums, kad spēles ietekmē jaunieši savainojuši sevi vai izdarījuši pašnāvību? Latvijā lielāku uzmanību izpelnījās kāda ceturtklasnieka nonākšana reanimācijā smagā stāvoklī pēc pašnāvības mēģinājuma. Policija gadījumu izmeklē, bet aicina to nesaistīt ar spēli. Neatkarīgi no tā, vai šajā konkrētajā gadījumā Zilais valis ir bijis viens no kairinātājiem vai ne, jauniešu interese par to nav noliedzama. Interese ne vienmēr nozīmē piedalīšanos, sevis savainošanu vai tieksmi uz pašnāvību. Tā ir sava veida modes tēma, kuru apspriest, ar informāciju par kuru piederēt pie grupas. Līdzīgi kā savulaik un dažviet vēl dzīvā gotu subkultūra, kura arī saistīta ar nāves, dēmonisma, sāpju un ciešanu kultu, bet dziļākajā būtībā slēpjas tā pati vēlme atšķirties un piederēt. Katrā ziņā nestabila jauniešu psihe ir risks, ka viss nebeidzas tikai ar parunāšanu vai izlikšanos. Cik tālu var aiziet katrs indivīds, jau atkarīgs no virknes faktoru. Pusaudžiem svarīga ir piederība grupai, vienaudžiem, kuriem attiecīgi ir arī liela loma savu biedru problēmu pamanīšanā un palīdzības sniegšanā.
Atļaušos minēt, ka, iepsējams, par letāliem gadījumiem Latvijā nerunājam tādēļ, ka šī spēle vēl nav sasniegusi kritisko masu, no kuras zināms procents sper soli tālāk. Cerams, ka arī nesasniegs, tomēr nevaram ignorēt vispārējās pusaudžu smadzeņu, hormonu darbības īpatnības, kas vienādi izpaužas gan Latvijas, gan citu valstu pusaudžiem. Pārdrošība, bezbailība, tieksme pēc briesmām, izaicinājumiem ir hormonu darbības maiņas determinēta pubertāti pavadoša parādība. Līdzīga uzvedība novērota arī dzīvniekiem pārejas vecumā. No viena puses, tas ir risks, no otras - evolūcijas dzinējspēks. Hormonu un neironu īpatnībām pubertātes vecumā ir arī savas priekšrocības - labāka reakcija, lielāks domāšanas ātrums, radošums, attiecīgi ir iespējas pievērsties šā potenciāla izmantošanai. Arī vēlmi atšķirties, izcelties var pagriezt vēlāk dzīvē noderīgā virzienā, bezbailību un tieksmi pēc adrenalīna var labi izmantot, piemēram, sportā. Jāmeklē veselīgākās spraugas spiediena mazināšanai. Nevajag arī uzreiz atslēgt rūteri un iedzīt bērnu vēl lielākā stresā, bet izmantot to kā iespēju izzināt pusaudzi vai ļaut viņam uzzināt citu viedokli, ņemot vērā interneta doto priekšrocību būt atklātākam, brīvākam nekā tiešajā komunikācijā. Bērniem ar komunikācijas grūtībām tas var vismaz īslaicīgi sniegt ilūziju, ka viņš nav tik vientuļš, dot laiku izaugt līdz brīdim, kad komunikācija netiek uztverta kā apgrūtinājums. Pārziemot depresiju, augšanas grūtības. Savukārt vecākiem jājūt tā smalkā robeža starp internetu, datoru kā izziņas, apvāršņa paplašināšanas instrumentu un surogātu, kas sagroza realitātes apziņu, aizstāj fiziski, garīgi vai emocionāli aktīvās nodarbes. n
* Krievijas komēdiju seriāla Naša Raša varoņa citāts.
P.S. Spēle pamatā izplatījusies krieviski runājošā auditorijā.