Jaunas SEZ Latgalei – vai nav par vēlu?
Kamēr lielāka uzmanība tika pievērsta kaislībām ap BBC pseidodokumentālās filmas Trešā pasaules kara komandcentrā demonstrēšanu LTV, ēnā palika Saeimas konceptuāli atbalstītais likumprojekts par Latgales speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) izveidi.
Vai tā iedarbināšana būs garants reģiona ekonomiskajam uzplaukumam un filmā attēloto procesu neiespējamībai sabiedrībā?
Latgales SEZ izveidi jau pagājušā gada nogalē atbalstīja demisionējusī Laimdotas Straujumas valdība. Galvenais attīstības dzinulis būšot uzņēmuma ienākuma un nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. Jāteic, mērķis ļoti pieticīgs – līdz 2018. gadam radīt 200 darba vietu. Uz 18,5% bezdarba fona, kas ir uz pusi vairāk nekā vidēji Latvijā, tās ir pupu mizas. Šāds sasniegums nekādu dižo uzplaukumu nedos, bet valdība vismaz varēs stāstīt, ka plāns izpildīts, un nebūs, kā pēdējās administratīvi teritoriālās reformas gadījumā, jāatzīst, ka mērķi nav sasniegti.
SEZ valdība iekļāvusi Daugavpili un 17 novadus. Tā kā kopējā SEZ teritorija nevarēs pārsniegt 5% no Latgales teritorijas, naivi cerēt uz visaptverošu Latgales reģiona attīstību un lauku iztukšošanos tas neapturēs.
Jāatgādina, ka paralēli darbojas atbalsta programma Latgalei 2015., 2017. gadam, kuras ietvaros uzņēmēju atbalstam novirzīs 52 miljonus eiro no ERAF līdzekļiem. Šādi izkalkulēta akurāt 818 darba vietu radīšana un 124,6 hektāru degradēto teritoriju attīstīšana. Arī te lauvas tiesa tiks lielākajām pilsētām Daugavpilij un Rēzeknei – 17,35 miljoni eiro, Balvu, Krāslavas, Līvānu, Ludzas, Preiļu un Alūksnes novadiem kopā 11,89 miljoni, pārējiem novadiem – 23 miljoni eiro.
Atkal tiek rakstītas rožainas frāzes par to, kā jaunie plāni cels tūrisma nozari, piesaistīs investīcijas, bet 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas gaidu un rezultātu attiecība liek uz visu raudzīties piesardzīgi. Arī tās kontekstā dzirdējām stāstus par to, kā pašvaldības kļūs ekonomiski spēcīgākas, demokrātiskākas, augs iedzīvotāju skaits, vairāk piesaistīs investīcijas u.tml. Kaut kur jau pieauga iedzīvotāju skaits – jo īpaši Pierīgā, bet Latgales plānošanas reģionā tas pēdējo piecu gadu laikā sarucis vairāk nekā par 25%! Par ceturto daļu vēl pēc lielā emigrācijas viļņa, lai arī uz Latgali attiecās šī reforma ar tās cēlajiem mērķiem! Protams, nav viss tikai slikti, viena otra mazāka pašvaldība apvienojoties ieguva kapacitāti projektu rakstīšanā un dažviet, pateicoties turīgākā brāļa atbalstam, varēja ilgāku laiku noturēt mazās lauku skolas. Bet daudzviet, jo īpaši laukos, nedz iedzīvotāju dzīves apstākļi, nedz infrastruktūra, nedz pakalpojumu pieejamība nav uzlabojusies. Naudas summa nemainās, pārliekot to no viena maciņa otrā, līdzīgi iedzīvotāju skaits nepieaug, tiem migrējot iekšzemē un turpinoties emigrācijai.
Cerīgi uz SEZ priekšrocībām raugās lielākoties to pašvaldību vadītāji, kur jau notiek kaut kāda ražošana un centieni sakārtot infrastruktūru uzņēmēju pievilināšanai. Nodokļu atlaides būs papildu bonuss aktīvākajiem, bet skaidrs, ka tās neko nedos degradētās un iztukšotās teritorijās, bez ceļiem, darbaspēka un citas infrastruktūras. Šādu teritoriju ne tikai Latgalē, bet arī citos nomaļākos Latvijas reģionos netrūkst. Nav īsti taisnība skeptiķu apgalvojumiem, ka Rēzeknes SEZ neko nedod un nedos arī jaunajām SEZ teritorijām – pamazām Rēzeknes SEZ uzņēmumu darbinieku skaits, apgrozījums un eksportspēja palielinās, bet, raugoties uz joprojām lielo bezdarba līmeni pilsētā, kas ir tikai nedaudz zemāks par vidējo Latgales reģionā, nevarētu teikt, ka efekts būtu milzīgs. Maz ticams, ka, kā zīmēts vīzijās, nu Latgalē uzplauks tūrisms. Varbūt vienu otru vietu pieejamais finansējums ļaus sakopt un attīstīt, bet līdz tai vēl arī būs jānokļūst! Līdz šim uz Latgali tūristi lielākoties devās reģiona cilvēku viesmīlības un dabas vilināti, kas, cerams, arī turpmāk būs ietekmējošs faktors.
Pozitīvi, ka valdība reģionam devusi vienu taustāmu papildu instrumentu, iespēju situāciju ja ne būtiski uzlabot, tad censties nepasliktināt. Iespējams, ka cilvēki no pamirušām lauku teritorijām nu nevis dosies prom uz ārzemēm, bet uz tuvējām Latgales pilsētām. Daudzās nelielās pašvaldībās iemesls migrācijai nav tikai darba trūkums, bet arī ārstu nepieejamība, attālums līdz skolai u.c., tādējādi reģionālās attīstības politika jāveido kompleksi ar citām politikām, tostarp pašlaik samilzušo veselības aprūpes problēmu risināšanu. Bet jaunās SEZ noteikti nebūs brīnumnūjiņa, un lielas cerības nav ko lolot. Iespējams, ka šī iniciatīva jau ir nākusi par vēlu – pieejamais cilvēkresurss kā darbaspēks, ekonomikas patērētājs un radītājs, kā inovāciju virzītājs jau ir pārāk noplicināts.
