Jāatbild par sabojātajiem svētkiem!
«Kāda jēga bija trīs dienas pa desmit stundām dienā mēģināt, ja netieku uz koncertu! Pierunā skolotāju, lai mani nesūta mājās!» Tā svētdienas rītā lūdzās mans desmitgadīgais dēls, kuram līdzīgi kā vienam no simtiem bērnu noslēguma koncerta Manā dziesmā tu... ģenerālmēģinājuma laikā bija palicis slikti. Kā pats saka, pazaudējis kājas.
Neraugoties uz dedzīgo vēlmi dziedāt, visus, kam iepriekšējā vakarā parādījās veselības problēmas, deportēja. Protams, riskēt ar veselību nedrīkst, un šāds lēmums ir saprotams, nevar arī uz pedagogiem uzlikt smago atbildības nastu, bet bērnam sāpīgi – daļa kolēģu paliek piedzīvot svētku kulmināciju, bet daļa visu gadu cītīgi mācītās dziesmas varēs dziedāt līdzi klausītāju rindās.
Ne mazāks rūgtums arī tiem dalībniekiem, kas, saņēmuši ziņu par svētku gājiena atcelšanu svētdienas rītā, aizbrauca mājās vai laikus neizbrauca no savām dzīvesvietām, bet pēc tam uzzināja, ka gājiens, kaut neoficiāls, tomēr noticis. Gluži vai kā tautas protesta akcijā pret izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles pieņemto rīkojumu atcelt gājienu tajā piedalījās ap 80% svētku dalībnieku. Arī mana meita, kuras kolektīvs vēl 8 no rīta nesaprata, braukt uz Rīgu vai mājām.
Bērnu drošība esot galvenais – gājiena atcelšanu argumentēja Seile. Nevar nepiekrist, tikai jājautā – vai par to nebija jāpadomā agrāk? Vai masveidīgās ģībšanas iemesli nebija novēršami? Pa kādam samaņas zaudētājam bijis vienmēr, bet ne tādos apmēros un ne tik komfortablos laikapstākļos.
Nepiekritīšu vaimanātājiem, kas notikušo noraksta uz mūsdienu jaunatnes slikto fizisko kondīciju. Vismaz manējam ar to viss kārtībā, ar sportu nodarbojas ik dienu. Ja vainīgas būtu individuālās veselības problēmas, ģībšana nenotiktu masveidā. No bērna kora braukt mājās nācās trešdaļai!
Atbildi uz jautājumu par iemesliem var rast, izlasot elementārāko ģīboņa definīciju (īslaicīgs samaņas zudums, ko rada asins pieplūdes samazināšanās smadzenēm) un iemeslus: emocionāls šoks, bailes, sāpes, ilgstoša badošanās, slikti vēdinātas, smacīgas telpas, ilgstoša stāvēšana kājās. Svētku dalībniekiem bija pilns komplekts jeb, pokera terminoloģijā runājot, full house!
Ikdienā bērni cēlās pulksten sešos pusseptiņos, gulēt – ap 23, kas kombinācijā ar vairākās dienās ilgstošu slodzi ir par maz. Turklāt, guļot vienā telpā daudziem bērniem, aizmigšana, pat īpaši nedauzoties, nav tā vieglākā. Sestdien bērni cēlās ap pusseptiņiem, koncerta beigas bija paredzētas ap pulksten 23, bet ģībšanas dēļ tas beidzās agrāk. Rezultātā pie vakariņām koristi tika «jau» pusnaktī, ja būtu bijusi pilna programma, vēl vēlāk. Gājiens svētdien bija paredzēts pulksten 9, kas nozīmē, ka būtu jāceļas vismaz pusseptiņos un jāiztur līdz noslēguma koncerta beigām līdz 23 vai vēlāk, turklāt pāris stundas statiski stāvot saspiestiem kā siļķēm mucā, bez iespējas apsēsties vai izkustināt kājas – tam pievērst uzmanību organizatorus aicināja tikai pēc notikušā. Jājautā, vai šāda grafika plānotājiem pašiem ir bērni un viņi ir kaut ko dzirdējuši par to fizioloģiskajām vecuma īpatnībām? Tajā skaitā veģetatīvās nervu sistēmas darbību, kuras disfunkcija dažādu kairinātāju iedarbībā arī ir iemesls ģībonim? Stress, pirmo reizi uzstājoties tik lielas publikas priekšā, kas bija sanākusi uz ģenerālmēģinājumu, bija papildu faktors, līdzīgi kā lielais dalībnieku blīvums. Oficiāli atvēlētais 31 centimetrs vietas vienam dziedātājam sarucis pēc dejotāju un orķestrantu piebiedrošanās, prožektoru ieslēgšana... Protams, šoks un bailes, redzot saļimstam vienu koristu pēc otra. Bērna stāstītais sakrita kā pa plauktiņiem.
Ilgi gaidītie svētki daudziem beidzās, vēl nesākušies, vai atstāja rūgtumu sirdī – citam par nozagto svētku koncertu, citam – par gājienu, putru, kuru ievārīja Seile, atceļot gājienu, kad vilciens faktiski jau bija aizgājis. Viņas rīkojumu neievēroja ne tikai tūkstošiem svētku dalībnieku, bet arī Valsts prezidents un Saeimas spīkere, kuri piedalījās atceltajā gājienā. Kas tas ir – valdība pieņem lēmumu, bet pati politiskā elite to neievēro? Adekvātāk būtu pārcelt gājienu uz vēlāku laiku, lai bērni atpūšas, un deleģēt pilnvaras kolektīvu vadītājiem, atkarībā no bērnu stāvokļa un plānotās slodzes pieņemt lēmumu par dalību gājienā, informējot personīgi par to kolektīvu vadītājus uzreiz pēc izmaiņām. Vēl labāk – nenonākt līdz lemšanai par to, jau iepriekš pārdomātāk plānojot slodzes un atpūtas grafikus, scenāriju. Vai kāds atbildēs par bērniem nozagtajiem svētkiem? Un vai tas būs mazs grēkāzītis, vai mēs Latvijā uzzināsim, kas ir politiskā atbildība?
Cerams, tas arī lieku reizi liks izanalizēt mūsu krīzes menedžmenta un operatīvās informēšanas katastrofāli zemo līmeni. Bail pat domāt, kas notiks, ja nopietnāka krīze valstī iestātos sestdienas vai svētdienas vakarā.