Veselības ministrijas (VM) priekšlikums ieviest papildu nodokli neveselīgai pārtikai idejiski ir atbalstāms, taču atkal tas tiek virzīts tā, lai sanāktu kārtējais čiks, un cenšoties piesegt nozarē neīstenotās reformas.
Pie viena galda sēsties un nodokļa ieviešanas iespējas apspriest plāno Veselības, Zemkopības un Finanšu ministrijas ar pārtikas ražotājiem.
Lai arī konceptuālos dokumentos šādas idejas iekļautas jau sen, nopietni artikulētas tās tiek tikai budžeta veidošanas laikā, kad ministrijai jācenšas dabūt vairāk līdzekļu nozares akūtajām vajadzībām, kuru veselības aprūpes jomā netrūkst. VM lēsusi, ka, palielinot akcīzes nodokli atsevišķām pārtikas grupām, kā arī tabakai, alkoholam un azartspēlēm, nākamgad budžetā papildus iegūtu 33,7 miljonus latu. Cits stāsts ir par alkohola un cigarešu akcīzes celšanu, kas rada vēl lielākas kontrabandas un arī legālas preču ievešanas risku no kaimiņvalstīm, tāpēc tur cenas uzmanīgi jāsalīdzina vismaz ar kaimiņu Eiropas Savienības (ES) valstīm. Turklāt nav teikts, ka tādas summas patiešām iegūtu un ka tas viss aizietu veselības aprūpes sistēmai. Bet kādu atsevišķu grupu pusbēdu varbūt varētu mazināt gan. Taču tas neatrisinātu ar daudzinātajām, bet neveiktajām veselības aprūpes finansēšanas reformām saistītās problēmas un būtiski neceltu sistēmai atvēlētā budžeta procentuālo rādītāju no IKP, kas Latvijai, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir sāpīgi zems.
Tādējādi veselības aprūpes sistēma, šķiet, arī nebūs tā, kas sajutīs valdības sludinātās ekonomikas izaugsmi, bet turpinās lāpīties. Lāpīšanās ir arī rosinātais neveselīgo pārtikas produktu nodoklis, kas jau iepriekš vairākkārt aprunāts, pavirzīts un nostopēts. To apsvēra jau 2000., 2003. gadā, arī vēl Valda Dombrovska valdībā 2010. gadā, kad bija jāmeklē krīzes budžeta risinājumi un to tradicionāli rosināja ne vien Latvijas Ārstu biedrība, bet arī toreizējais jau aizmirstais veselības ministrs Juris Bārzdiņš (Liepājas partija). Jājautā, kāda jauna situācija izveidojusies, lai šoreiz to patiešām ieviestu? Lobiji mazāk aktīvi? Būtiski mainījies vietējo uzņēmēju ražošanas profils? Mazāk izmaksā papildu nodokļa administrēšana? Sarēķināti lielāki ieņēmumi budžetā? Cilvēki kļuvuši resnāki un slimāki? Mainījies politiskais atbalsts? Pārtikas ražotāji jau brēc, ka tas viņiem «radītu papildu izdevumus vairāk nekā pusmiljona latu apmērā, kas nopietni apdraudētu uzņēmumu turpmāko darbību». Hm, ja neveselīgo produktu akcizēšana tā apdraud mūsu pārtikas ražotājus, jājautā, ar ko viņi mūs baro? Domājams, viņi drusku pārspīlē, lai gan var piekrist tam, ka par šādām izmaiņām uzņēmēji, ražotāji ir jāinformē laikus, lai ražotāji var pārorientēties vai laikus domāt, kādam biznesam pievērsties, kā mainīt produkciju, nevis pāris mēnešus pirms gada sākuma – kā ar bomi pa pieri.
Turklāt jābūt ļoti skaidriem, zinātniski pamatotiem kritērijiem, formulām, kas ir neveselīgā pārtika, kas ir ar papildu nodokli apliekama un kas ne. Nevar arī kritērijs būt – mūsu ražotājs vai ne –, par vietējā ražotāja atbalstu ir jādomā, bet citā veidā. Vienlaikus jādomā arī par to, lai nesadārdzinās lētā pārtika, kas ir neveselīga dēļ tā ne īpaši kvalitatīvā sastāva, piemēram, desa, kur lielu īpatsvaru gaļas vietā sastāda ragi – nagi, vai dažādi «izstrādājumi», bet cilvēki to lieto uzturā tādēļ, ka nevar atļauties kvalitatīvo produktu. Tas būtu vienkārši papildu slogs mazturīgajiem. Jāliek neveselīgiem našķiem, kas nav ikdienā lietojami produkti, kas ir kaut kas līdzīgs luksusa precei.
Vienlaikus jāņem vērā vairāki aspekti. Jā, ietekme uz vietējo ražošanu. Ja nodoklis ir neliels un ar to tiek apliktas arī importa preces, nebūs nekāda vietējo ražotāju bojāeja, jo īpaši, ja tas neattiecas uz eksportu. Bet, ja arī kāds savu produkciju balsta tikai uz neveselīgu subproduktu ražošanu, tad arī viņa panīkšana nebūtu tik liela skāde. Bet, ja nodoklis būs neliels, jautājums, vai atmaksāsies administrēšana, kontrole? Vēl – kā tas ietekmēs tirgu. Aizdomāties vērts piemērs ir Dānija, kas 2011. gadā ieviesa neveselīgās pārtikas nodokli, bet gadu vēlāk valdībā nolēma no tā atteikties, jo tas sadārdzināja produktu cenas, radīja riskus uzņēmējiem, jo dāņi lielākoties nevis atteicās no neveselīgajiem našķiem, bet ieveda tos no kaimiņvalstīm. Tāpēc arī Latvijā, ja vienosies par neveselīgo vielu saturošu produktu papildus akcizēšanu, vienlaikus jādomā par cilvēku ēšanas paradumu maiņu. VM ikgadējās budžeta ideju konvulsijas jāpārvērš laikus prognozējamā politikā, tad arī kaut kas no labajām idejām varētu realizēties bez kaitniecības ražotājiem.