Šonedēļ kāda kultūrpolitiska dokumenta projektā izlasīju burvīgo terminu «paradigmas maiņa», kurš varen aktuāls skaitījās kaut kad pirms gadiem piecpadsmit.
Cik atminos, pamatoti savos tekstos toreiz to lietoja Guntis Berelis, runājot par literatūras procesiem. Pārējie – apmēram tāpat kā nesenā pagātnē par diskursiem, simulakriem, femīno un maskulīno pasauluztveri.
Šā iemesla dēļ nemēģināšu būt smalks un apgalvot, ka rudens nāk ar paradigmas maiņu, teikšu vien to, ka ir vairāki brīdinoši signāli, kas liecina, ka sabiedrības attieksme pret kultūru pēdējā laikā mainās negatīvisma virzienā. Ja palūkojamies uz ārējiem iemesliem, virspusē, protams, ir dižķibeles izraisītās psihozes un mūsu marksistiski noskaņoto t. s. liberālo ekonomistu mēģinājumi ar Excel tabulas palīdzību atrisināt ideju un darbu trūkumā iestigušās Latvijas valsts budžeta problēmas. Jāteic, politiķi, lai gan patētiski un ar juras laikmeta metodēm, tomēr visnotaļ veiksmīgi manipulē ar tautu un šobrīd ir vismaz uz mirkli pratuši novirzīt sabiedrībā rūgstošos iekšējā ienaidnieka meklējumu procesus sev vēlamā virzienā. Nezinu, vai to panākusi krasā imidža maiņa, kas dārgās stokmanī blāķiem iepirktās Boss šlipses un stīvus uzvalkus nomainījusi pret neformāli atpogātu rūtaina krekla apkakles augšējo podziņu un, tiesa gan, joprojām tikpat snobisku žaketi, tā signalizējot, ka politiķi ir norūpējušies n cieš par tautu. Drīzāk gan kā apšaubāmā panākuma atslēga slēpjas abrakadabriskajā prasmē mētāt solījumus, imitēt darbošanos un apstrīdēt pašu parakstītās deklarācijas, publiski izkliedzot cīņu par nepieciešamību pārvirzīt papildu latu miljonus sev vēlamajā virzienā. Lēts populisms,protams, bet tas joprojām strādā, jo šī taču ir Latvija, nevis Francija, kur par līdzīgiem trikiem jau sen būtu lidojusi gan valdība, gan parlaments, gan prezidents.
Visu šo politisko pigoriņu, tāpat arī permanentās saīsināšanas un apcirpšanas procesu rezultātā tauta aizvien noteiktāk sāk lūkoties pēc liekēžiem savās rindās, un, ticiet man, atradīs. Turklāt tie nudien nebūs nedz deputāti vai birokrāti, bet gan visādi tur «puskoka lēcēji – kultūras darbinieki». Tieši šāds agresīvs, melns un noliedzošs noskaņojums pret kultūru ir, ja tā var izteikties, sezonas jaunums mūsu sabiedriskajā dzīvē.
Kā jau šīs te «nekam nederīgās kultūras» aizstāvim man laikam pienāktos mesties uz ambrazūrām, izkliedzot sāpi par latviskās kultūras pārlaicīgumu un mūžīgumu. Tomēr neceriet! Paškritiski jāatzīst, ka tā sauktā apkultūras vide, kas pēdējos gados sazēlusi visai trekni, projektos tērējot ne mazums naudas, nav nesusi nekādu atdevi, bet radījusi kultūras produktus, kas neuzrunā nedz skatītājus, nedz lasītājus, nedz klausītājus. Pašpietiekamība, pašrefleksija, snobisms, paštīksmināšanās, mākslas imitācija un vispārēja neprasme vai nevēlēšanās uzrunāt tautu – tā ir tikai daļa pārmetumu, kas tagad krīt kultūras dārziņā. Kultūra kļūst buržujiska šā vārda sliktajā nozīmē, un tas ir bīstami tai reālajai kultūras daļai, kas dara, nedomājot par projektiem, atskaitēm, pareiziem draugiem un lobijiem fondos.
Pilnīgi skaidrs, ka šis melnais negatīvisma vilnis, kas sabiedrībā briest, būs kaut kur jānovada. Ja politiķi to veikli pāradresēs kultūrai, nepatikšanas viņu iemīļotajā «ilgtermiņā» būs lielākas un sekas globālākas, nekā kāds to pašlaik var iedomāties. Manuprāt, Latvija šobrīd vēl vispār turas uz kājām, tikai pateicoties tādiem fanātiķiem un profesionāļiem, kas strādā līdzīgi kā Māris Sirmais, dedzinot sevi un nedomājot par to, kā tas izskatīsies no kādu Eiropas vai pašmāju direktīvu viedokļa. Viņi klusējot velk vezumu: kultūru, izglītību, zinātni, medicīnu un visas pārējās nozares, kas veido jēdzienu «kultūra», cenšoties laist pāri galvai pusizglītotu puskoka lēcēju ambīcijas un varaskāri. Ja melnais vilnis vērsīsies pret viņiem, kas notiks ar šo valsti un tautu?