14. jūnijs, melnais datums Latvijas vēsturē, šovasar tuvojas visnotaļ nervozā un kreņķīgā gaisotnē. Šonedēļ, šķiet, pat vislielākie labticīgie optimisti beidzot saprata, ka taisnība bijusi tiem žurnālistiem, kas jau pirms vairākiem mēnešiem apgalvoja – valdība melo, dižķibeles patiesie apmēri tiek slēpti.
Piepildījās arī it kā ciniskā prognoze, kas vēstīja – pāris dienu pēc vēlēšanām mēs beidzot uzzināsim, kur īsti atrodamies. Un, izrādījās, esam situācijā, kad vienīgā iespēja savilkt galus kopā valstij šķiet apzagt sievietes un sirmgalvjus.
Kāda jēga bija atjaunot neatkarību – šonedēļ epasta vēstulē man jautā kāds lasītājs, kura vārdu apzināti neminēšu, jo viņš šo jautājumu uzdod retoriski, polemizējot. Reālajā dzīvē diemžēl ne viens vien šo jautājumu uzdod tieši, velkot paralēles starp šodien notiekošo un 1941. gada 14. jūniju, dēvējot valdības lēmumus par lēnu genocīdu pret tautu.
Nepārspīlēsim un nezaimosim. Nav salīdzināms tas, kas notika toreiz, ar to, kas notiek tagad. Mēs esam brīvi, rīcībā neierobežoti un nekādā ziņā ne badā mērdēti. Neviens mūs lopu vagonos nedzen, lai gan mēģina pret tautu izturēties kā pret slaucamiem lopiem. Tās tomēr ir divas dažādas lietas. Ja nekritīsim vaimanās un histērijā, bet gan pragmatiski sadarbosimies ar savām smadzenēm, izeja noteikti tiks atrasta, arī nepērkot lidmašīnas biļeti vienā virzienā.
Pamatatziņa šajā situācijā ir tāda, ka valdība mūs nekur nevedīs un nekādas valdību vai Saeimas maiņas mūs neglābs. Pienācis brīdis, kad jākonstatē, ka pašreizējā politiskā elite pārdzīvo ideju bankrotu, kas nav mazāks par to, kuru pārdzīvoja komunistiskā elite astoņdesmito gadu otrajā pusē, laikā, kad sabruka Padomju Savienība. Veco partiju noriets ir neizbēgams arī dažu citu visnotaļ cinisku iemeslu dēļ. Pēc pēdējo pāris gadu notikumiem diezin vai vēl Latvijā atradīsies valstij lojāli ekonomiskie spēki, kas būs gatavi sponsorēt šīs partijas nākamajās Saeimas vēlēšanās. Nu pārāk jau daudz ir sasolīts, bet pārāk maz izdarīts.
Secinājums ir tikai viens – jāsāk totāla politiskās nomenklatūras nomaiņa. Lai tā nebūtu tikai tukšs ziepju burbulis – vienu marionešu aizstāšana ar nākamajiem idejiskajiem tukšiniekiem, nepieciešams veidot jaunus diskusiju forumus, kas spētu ģenerēt idejas par Latvijas nākotnes attīstības modeļiem. 2009. gada vasaras situācija reāli uzrāda problēmu – Latvijā nevienam nav skaidrības, kurp īsti mēs varētu iet un kas būtu jādara, lai tur nonāktu. Krīze tiešām ir lielā iespēja nākt kopā, diskutēt un pagriezt atpakaļ valsts attīstības ceļu morāli ētiskā un izsvērtā gultnē, kas Latvijā tika iznīcināta bankas Baltija krīzes laikā. Izpratnei par jaunas domāšanas nepieciešamību jānāk gan no valsts ekonomiskajām aprindām, kam pēdējais brīdis attapties, ka mežonīgi liberālā kapitālisma apstākļos Latvija Eiropai ir tas pats, kas Latvijā viens nomaļš un puspamests ciems kaut kur Latgalē. Spēlējot pēc šiem noteikumiem, viņiem nekāds bizness tāpat nespīd. Izpratnei par jaunas domāšanas nepieciešamību jānāk arī no radošajām aprindām, kam laiks saprast, ka līdzšinējie lozungi par latviskās kultūras unikalitāti 21. gadsimtā izskatās tikpat žēli kā Pietuka Krustiņa muļķīgi sirsnīgās runas Mērnieku laikos.
Ideja, kā pacelt valsti, var rasties tikai tad, ja latviešiem būs skaidrs, kā, balstoties uz latviskuma radītajām kultūras vērtībām, līdzvērtīgi komunicēt ar pārējo pasauli tā, lai tā pierautu kājas un atbrīvotu Latvijai nepieciešamo dzīves telpu. Lai to panāktu, jāatsakās no kupiprodaj filozofijas. Varbūt, transformējot 19. gadsimta pieredzi, pienācis brīdis, kad atkal jāsāk sūtīt uz pasaules labākajām augstskolām studēt mūsu spējīgākos jauniešus. Šoreiz par valsts līdzekļiem un ar stingriem noteikumiem. Varbūt reiz jānosaka par prioritāti tās Latvijas zinātnes sfēras, kas tirgo reālus patentus, un jāsāk ar šiem izgudrojumiem pelnīt kā valstij, nepārdodot par sviestmaizi to, kas varētu nest miljardu peļņu. Šīs un daudzas citas idejas virmo gaisā, tāpēc neļaujiet sev iestāstīt, ka mums vairs nav izejas. Izeja ir vienmēr!