Javaicāsiet, ar ko šī nedēļa ieies Latvijas vēstures hronikās, visticamākā atbilde ir – ne ar ko.
Nudien valstī valdīja absolūti ierastā garlaicība: valdība ļodzījās, daļa galīgi piežmiegto reņģēdāju dumpojās, bet kopumā kādreizējo ne pārāk sekmīgo biznesa un ekonomikas studentu braši stūrētais eksperiments turpinājās. Grūti vien spriest – kādā virzienā. Ļaunākais ir tas, ka tikmēr maizes rieciens kļūst aizvien plānāks, bet tas kultūras atsvars, ko senie romieši dēvēja par izpriecām, vairs īsti nespēj noturēt lietas līdzsvarā. Turklāt kultūras cilvēki savā starpā sākuši ecēties aizvien skaļāk un, ļoti pieļauju – dižķibeles apstākļos, kad lišķējies vai nelišķējies ap kultūras birokrātiem, naudiņas vienalga visiem nepietiek, šīs eksistenciālās cīņas kļūs aizvien biežākas.
Nedēļas nagla manai sirdij tuvajā augsto mākslu sfērā neapšaubāmi bija Rīgas Krievu teātra demaršs saistībā ar nenotikušajām Spēlmaņu nakts nominācijām. Godīgi sakot, ne drusciņ nebrīnīšos, ja vēl pēc dažām dienām kāds putinveidīgs Krievzemes TV kanāls palaidīs sensacionālu ziņu par to, kā letiņi nīdē ārā vecāko un teju vai vienīgo, un Mihaila Čehova vārdu naski pieņēmušo krievu teātri Latvijā. Domāju, ka pašam Rīgas Krievu teātrim tas par labu nenāks nu nemaz, jo galu galā – apmēram puse tā apmeklētāju ir latvieši. Ja viņi apvainosies – ar biļešu tirdzniecību būs kā būs. Patiesībai godu dodot, gan jāteic – Spēlmaņu nakts balva gan pēdējos gados ir apkvekšķināta tik tālu, ka vēl viens uzbrauciens šim pasākumam neko būtiski nemainīs. Dīvaini vien, ka līdzšinējie laureāti – balvas pēlēji, to kritizējot, nekad un neviens nav atdevuši rīkotājiem itin brango aploksnīti, kas nāk komplektā Skatuves naglai. Laikam jau tā apstiprinās vecais teiciens, ka nauda nesmird. Arī kultūrā un to kabatās, kam sirdī gaišie ideāli vien.
Saistībā ar arhitektūru kaut kas dīvains šonedēļ tapis Ministru kabineta dzīlēs. Iespējams, tagad kāds skarbā balsī varēs jautāt – vai esi lasījis arhitektūras politikas pamatnostādnes 2009.– 2015. gadam? Esmu... Diemžēl! Ja jau galīgi nav ko darīt, būtu labāk uz pludmali gājuši, dzēruši siltu alu un dzinuši amizieri ar meitenēm, jo kaut ko tādu bez pūlēm stundas laikā varētu sacerēt katrs, kas pazīstams ar leģendāro Ostapa Bendera žurnālistikas frāžu komplektu. Var jau būt, kāds labums no šā ģeniālā dokumenta tomēr būs un dažs mūsu arhitektūras patriots vismaz varēs mēģināt uzsākt cīņu par to krietni apvazāto arhitektūras kvalitāti. Jautājums vien, kas gan vispār ir šī labā arhitektūra, par ko tagad ar valdības akceptu un gādību cīkstēsimies. Varbūt gandrīz četrdesmit kilometru garā benzīntanku un lielveikalu ieleja Daugavas krastā, kas sākas pie lieliskās divupju pilsētas Ogres, bet beidzas Krasta ielā pie Zaķusalas tilta?
Ja par arhitektūru, tad viena tiešām laba lieta šonedēļ gan ir notikusi – Ventspilī atklāta Pārventas bibliotēka. Nesaprotu, kā viņiem tas izdodas. Gan bez krutā aizjūras arhitektonkuļa iztikuši, gan par vietu vienojušies bez globālām debatēm, gan ēku uzcēluši bez sabiedrisko uzraugu palīdzības. Varbūt Ventspils ir ārzemes? Jo patiesi, pēc normālās latviešu bibliotēku padarīšanas ar sazin cik gadu garu lamāšanos tas neizskatās.
Bet kopumā vasara patiesi taisās uz galu. Atliek vēl noballēt pilsētu svētkus, papriecāties saulītē, un tad pēc pāris nedēļām iestāsies brīdis, par ko ironiski noskaņotie tautieši smīkņāja jau pavasarī, sakot – kad pienāks rudens, tad varbūt beidzot kāds sāks domāt. Izskatās gan, ka tiem, kas pie varas – domā vai nedomā –, lielas starpības nav. Bet Latvijas ekonomiku tas noteikti glābs: pāris nosiltinātu blokmāju fasāžu, 40 stundu darba nedēļa skolotājiem, visu iespējamo slimnīcu un policiju likvidācija, pensionāru sēdināšana uz ragaviņām. Varētu vēl likt, piemēram, operas solistiem sniegt divas izrādes vienā vakarā – tukšā zālē un bez orķestra. Bet par kaut ko tādu labāk pat neieminēties, jo kas zina, varbūt kāds to ņem nopietni.