Par ko gan lai citu raksta septembra pirmajā komentārā, ja ne par veco labo Zinību dienu. Viena lieta, kas sajūsmina kopš seniem laikiem, ir masu medijos allaž paustais aizkustinošais prieks par 1. septembra atnākšanu, kas jau kuro gadu tiek izteikts ar tekstiem, kuri sākas ar frāzi «šajā saulainajā dienā...». Ievērojiet – arī tad, ja lietus gāž ar spaiņiem. Tā, it kā nebūtu sarūgtinātu puišeļu, kas uz skolu dodas ar dziļu nožēlu sirdī.
Bet ne jau par nikniem puišeļiem būs runa šajā komentārā, gan jau viņi savus nedarbus pielāgos arī skolas apstākļiem. Ārkārtas vēlēšanu tuvums diezgan izteikti pastūmis malā visu pārējo un debates par to, ka uz jauno Saeimu līdzās jau pārbaudītām vērtībām un kandidātiem, par kuriem varētu balsot kaut nakts laikā, laužas pamatīgs bars lūzeru, kuriem tā droši vien ir pēdējā iespēja nokampt lielo kumosu, kļūst aizvien skaļākas. Varu tikai piekrist tam, ka partiju sarakstos ir parādījušies uzvārdi, kas nevienam šajā valstī neko neizsaka. Optimisti cer, ka, iespējams, tie ir jaunās paaudzes valstsvīri, savukārt pesimisti ir pārliecināti, ka tie, kas sevi nav spējuši parādīt nekur, neko nespēs izdarīt arī parlamentā.
Nevaru piekrist no šīs diskusijas izrietošajam slēdzienam, te citēju kādu laikabiedru – «es par tādu duraku Saeimu nebalsošu vispār». Pirmkārt, neviena Saeima nav bijusi ne dumjāka, ne arī gudrāka par vēlētājiem, kas to ievēlējuši. Otrkārt, uz vēlēšanām jāiet, jo pretējā gadījumā vinnēs tie, kas jums patīk vismazāk.
Tie ir it kā loģiski, bet jau pieriebušies patētiski saukļi. Bet ko tālāk? Te nu ir ideja, kas varētu noderēt tiem, kas pagājušajā reizē ar saviem biļetenu svītrojumiem nolaida pa burbuli ne vienu vien deputāta lielskungu un lielmāti, kam, valsti vadot, šīberis jau sen bija auzās iebraucis. Veriet vaļā www.cvk.lv, tur, kur ir deputātu saraksti. Papētiet viņu līdzšinējo darba pieredzi un datus par izglītību. Tie, kas ar internetu nav draugos, ejiet uz priekšvēlēšanu šoviem un nekautrējieties uzdot šo vienkāršo jautājumu – par pieredzi un izglītību. Gandrīz katrs no mums pēdējo divdesmit gadu laikā taču ir izbaudījis nereti pazemojošo darbā ņemšanas procedūru, saskaroties ar faktu, ka reizēm no slotas un grīdas lupatas operatora tiek prasītas divas augstākās izglītības, piecas svešvalodas, modeļa parametri un spēja strādāt par minimālo algu 24 stundas diennaktī. Tad nu atcerieties – mēs esam darba devēji tam simtam, kas mūsu valsti vai nu pacels, vai nolaidīs. Skatieties uz kandidātiem tā, kā reiz uz jums ir skatījies darba devējs. Ja kandidāta izglītība ir nepabeigta vidējā vai nieka bakalauriņš, ja viņa darba pieredze aprobežojas ar pieņēmēja amatu kādā veļas mazgātavā vai slaistīšanos pa mistiskām nevalstiskām organizācijām, kas apkalpo sīku 5000 latu vērtu projektu gada laikā, kāda velna pēc viņš būtu jāpieņem tik atbildīgā darbā? Lai vispirms papraktizējas kādā pagastmājā, piemēram!
Skaidrs, ka gaidīt kādus brīnumus no nākamās Saeimas spēj tikai patoloģiski optimisti. Tomēr mēs ar savu līdzdomāšanu varam neievēlēt virkni plānā galdiņa urbēju, kas tagad laužas uz Saeimu. Nē, ne jau uz Saeimu, bet pie pilnās siles. Mūsu Latvijas apstākļos viņus atstāt aiz borta būtu ievērojams sasniegums.