Nervoza bijusi šī aizvadītā nedēļa. Turklāt ar sēru pieskaņu gan Latvijā, gan pasaulē. Mūžībā aiziet aktieri, dzejnieki, novelkot svītru zem laikmeta, kas nekad vairs neatkārtosies un šķietami neticami kļuvis par vēsturi. Bet filozofēt nav laika. Nepielūdzamā dzīves loģika mūs dzen uz priekšu vien, uz priekšu, laikam taču pretim daudzu tautu lirikā apdziedātajām gaišajām tālēm.
Tā vajadzētu būt, bet nezin kāpēc, lai gan pagalmā valda tumšajam decembra sākumam neraksturīgs baltums un sals, optimismu tomēr nejūt. Drīzāk pār Latviju nolaidusies klusa izmisuma ēna, jo brīdis kad mūs atkal noslauks un aptīrīs vēl vairāk, tuvojas nenovēršami. Vēl jau kādu brīdi uzmācīgās domas par gaišo tāli var atvairīt, kaļot plānus Ziemassvētkiem, bet drīz tas viss sāksies – kautrīgi piespēlētie sociālie labumi paaugstinātu nodokļu un cenu formā. Tāda dāvana kā «cipariņi» benzīntankos veikalu cenās jau pamazām atskrējuši – pa santīmam, pa desmit klāt pie visa: arī krējumam, maizei, dārzeņiem. Tas, kas vakar bija norma, šodien jau kļuvis par īpašo akcijas atlaidi.
Varētu jau mierināt sevi un jūs visus ar kādu stipru tautas gudrību, bet visas «liku bēdu zem akmeņa» no biežas lietošanas sadilušas. Prātā nāk vien pragmatiski ciniskās prātulas – ja būs aitas, cirpēji atradīsies. Vai, piemēram, – kāda tauta, tāda valdība. Vai arī – gribējām kā labāk, bet iznāca kā vienmēr. Tā vien šķiet, latviešu tizlumam un nevarībai, pašiem savā valstī nav robežu.
Varbūt te noderēs stāsts no dienām senajām, kad Brežņevtētiņš bija dzīvāks par dzīvu. Jaukajā tekstil- un kūrortpilsētā Ogrē, kur mācījos skolā, bija modē uz ielu stūriem izkārt tādas kā mūsdienu vides reklāmas. Tikai toreiz, 80. gados, tās neko nereklamēja, bet citēja politbiroja pasaku Jūļu rīmes un saukļus. Pilsētas izdaiļotāji bija pat izveidojuši šai ietaisei stacionārus metāla rāmjus ar karoga mastiem. Vārdu sakot, šiks īstenā sovjetu stilā. Jāatzīst, mums puikām šī štelle baigi patika – varēja pa kluso ielidināt pa finiera saukli ar sniega piku, piezīmēt proletārietim ūsas vai uzšņāpt ko nepieklājīgu. Kā nekā – adrenalīns! Nezinu, kurā gadā un kurā kongresā kāds no viedajiem izmeta kārtējo ģeniālo prātulu. Tā bija gluži kapitālistiska: labāk strādāsim – labāk dzīvosim. It kā loģiski un saprotami, turklāt nekādu dajoš pjaķiļetku!. Protams, ka vietējā partkoma jefiņiem vajadzēja izcelties.
Nelaime vien, ka visa šī sasodītā vides reklāmas konstrukcija bija pietiekami liela. Milzīgo teksta kopplanšeti veidoja divas mazākas finiera planšetes, bet saukļu nomaiņa parasti tika īstenota naktīs, lai padomju pilsoņi, no rīta uz darbu cilpojot, varētu brīnīties, kāds brīnums nu atkal pa tumsu uztapis. Nestiepšu gumiju. Nu sajauca tie sasodītie strādnieki planšetes! Kam negadās? Rīta saulei austot, skaistās tekstil- un kūrortpilsētas galveno ielu rotāja milzīgs uzraksts: LABĀK DZĪVOSIM – LABĀK STRĀDĀSIM. Trakākais tas, ka dzīve apstiprināja kādu patiesību – dēliņ, nelasi to, kas rakstīts uz žogiem un māju stūriem! Uzraksts pilsētas centrā greznojās pāris nedēļas, jo neviens no pilsētas tēviem to neiedomājās izlasīt. Tad sauklis noslēpumaini pazuda un labu brīdi bleķa rāmis stāvēja tukšs.
Dzelžainā loģika – ja labāk dzīvosim, tad labāk strādāsim, maksāsim nodokļus, vairāk rūpēsimies par sevi un valsti – ir dzīva arī šodien. Tiem, kas šobrīd stūrē valsti izmisumā, būtu šī ābeces patiesība jāsaprot. Ir tieši tā, kā saka Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs – nav iespējams rūpēties par gar garu un augstām lietām, ja cilvēks ir badā, izmisis un pazemots. Diemžēl vara ir tā, kas šodien pazemo savus pilsoņus un izturas tā, it kā pastāvētu divas Latvijas – viena augstākajai ierēdniecībai un politiķiem, bet otra pārējiem. Un sajūta ir tāda, ka ne jau Jāņa Streiča Vecās pagastmājas mistērijas sarkanā lentīte tās šķir vienu no otras, bet gan Berlīnes siena, kas jo dienas kļūst augstāka.