Tādi esam

Šonedēļ sajūta gandrīz kā saldajos deviņdesmitajos, kad restorānos un firmu valdēs zīmējās vīri sarkanās žaketēs un izsēdētās treniņbiksēs, kurus laiku pa laikam citi tādi paši vīri šāva un spridzināja. Tik traki, par laimi, vēl nav, tomēr razborkas Rīgas taksometru saimniecībā ar nodegušiem vāģiem un it kā nolaupītām datu bāzēm diemžēl ir realitāte. Droši vien apdrošinātāji par notikušo nebūt nepriecājas, arī policijai nāksies ķert vēju. Kaut gan reizēm viņi to dara ļoti veiksmīgi kā, piemēram, Maidana izstādes postītāju gadījumā – šonedēļ tiesā nodota jau otrā krimināllieta. Arī ar šiem savādajiem ugunsskulptūru cienītājiem galā ir jātiek. Degoši auto – tas ir pietiekami nopietni, turklāt potenciāli cilvēku dzīvību apdraudoši. Un sliktākais, ka ar šo sērgu dažviet pasaulē ir tāpat kā ar kūlas svilināšanu pavasarī – ja viens sāk, tad sekotāji atrodas.

Arī trešdien šķita, ka esmu iemaldījies tipiskā Millennium gaidīšanas laika ballītē. Pilni mediji ar kārtējiem ja ne gluži pasaules gala sludinātājiem, tad vismaz postošās saules aptumsumu sērijas brīdinātājiem. Brīnums, ka vēl gaišreģi Vangu necitēja. Šos publiskos izteikumus gan vajadzētu komentēt profesionāliem mediķiem ikrīta ārstu konsīlijos, tomēr dzīvojam demokrātiskā valstī, katrs saka, ko vien vēlas. Vienīgi – vai to vajag par katru cenu tiražēt? Jācer, ka šonedēļ lasāmie aicinājumi – ejiet visi prom no darba, sāciet nodarboties ar to, ko vēlaties, – neattiecas uz Imantas pedofila garīgajiem sekotājiem. Sociālajos tīklos ķeras vēl trakākas garneles. Vai tikāt informēti, mūsu galaktika jau 2012. gadā esot izgājusi cauri melnajam caurumam – zinātnieki to zinot, bet no sabiedrības slēpjot, jo esot atklājuši ultrasarkano starojumu un arī to, ka mainījies ūdeņraža ķīmiskais sastāvs. Kamēr es to lasīju un atcerējos krietnā kareivja Šveika stāstu par saviem piedzīvojumiem trako mājā, saule Latvijas debesīs smējās un pat nedomāja satumst. Ko gan citu lai viņa darītu?

Nedēļas vidū ar atsaucēm uz The Washington Post tika paziņots, ka jaunākie pētījumi liecinot – Latvija esot devītā lasošākā valsts pasaulē. Vai tiešām pēkšņi piepildījies visu Latvijas rakstnieku sapnis, un viņiem tagad ir daudz lasītāju? Pilnīgi noteikti – nē! Diemžēl raksta jēga ir pazudusi tulkojumā, jo tā autore savā publikācijā izmanto terminu literacy, kas nenozīmē lasīšanu, bet gan – te nu mūsu terminologi viegli piesarkst, jo oficiāla saprātīga tulkojuma nav – jēdzienu lasītpratība vai kā nu to tagad dēvē. Normālā valodā runājot, tas nozīmē to, vai jaunietis ne vien atpazīst burtus un spēj no tiem izveidot teikumu, bet arī saprot izlasītā teksta jēgu. Kāds doktors Džons V. Millers no Centrālās Konektikutas valsts universitātes esot izanalizējis starptautisku lasītpratības organizāciju PIRLS un, nekautrēsimies no šīs abreviatūras, PISA rezultātus, nonākot pie šādiem paradoksāliem secinājumiem. Latviešu mediji diemžēl noklusē svarīgu šīs informācijas daļu. The Washington Post publikācijas pēdējais teikums skaidri un gaiši pasludina, ka pētījuma autors «..izmantojis tikai studentu pārbaužu rezultātus, un ar to ir par maz, lai izveidotu šādu lasītprasmes rangu tabulu». Laimes brīdis izrādījās tikai mirklis – skolotāji un bibliotekāri var nopūsties un turpināt cīnīties ar lasītprasmes acīmredzamajām problēmām Latvijā.

Ceturtdienas rītā interneta portāli aizgūtnēm citēja Neatkarīgo, kurā Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) direktors Pēteris Druķis brīdināja lasītājus, ka nesen slēgtā Rīgas cirka fasādes siena ir atdalījusies no ēkas un šobrīd balstās vien uz metāliskajām kāpnēm ielas ārpusē, būtībā apdraudot visus, kas iet pa Merķeļa ielas labo pusi virzienā no stacijas. Arī šai cirka ēkas sāgai ir vistiešākās saknes pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, jo tieši tad sākās visnotaļ dīvainās īpašuma cīņas, kas uz vairāk nekā divdesmit gadiem apturēja elementāru loģiku ēkas apsaimniekošanā. Cik tad ilgi var kapitāli neremontēt sabiedrisku ēku, kas kalpojusi vairāk nekā 120 gadus? Loģiski, reiz tam bija jānotiek. Var jau te visādi interpretēt cirkā notiekošo un pieminēt arī to, ka ēkas celtniecību (19. gadsimta 80. gadi) dažādas būvvaldes vajājušas no sākta gala, nevēloties pieņemt savādi būvēto ēku ekspluatācijā, tomēr šķiet, ka atbildīgi lēmumi par cirka nākotni būs jāpieņem tieši tagad. Jācer, ka visas puses, īpašniekus un valsti ieskaitot, izdarīs nepieciešamo, lai Rīgas cirks nekļūtu par tādu pašu pagātni kā reiz ar vieglu sirdi likvidētais planetārijs.