Jūs visu izlasījāt pareizi, šī patiesi ir sleja par Latvijas nāvi. Nu ja – jūs sacīsiet – autors atkal zāli sapīpējies un kladzina te par latvju kultūras darbinieku grūto mūžu. Savējie jāaizstāv. Zinām jau, zinām!
Patiesībā negrasos nevienu aizstāvēt, un jautājums par Latvijas kā valsts pastāvēšanas jēgu nav nedz manis izgudrots, nedz manis uzdots. Par to pēdējās nedēļās runā gan filozofi, gan politologi. Fakts numur viens, ko 2009. gada aprīļa pēdējā sestdienā var konstatēt, īpaši nepiepūlot smadzenes, ir tāds, ka esam nodzīvojušies līdz brošai. Fakts numur divi, kas izriet, lasot dažādu ministriju plānus A un B, un C par to, ko nogriezt, likvidēt vai citādi nozūmēt, arīdzan ir pietiekami skarbs – pilnīgi skaidri redzams, ka Latvijas valsts kuģis, runājot sen miruša dzejnieka vārdiem, ir pamatīgi piedzēries un potenciālie stūrmaņi groza tā kloķus pēc tautas parunā precīzi definētā principa – kā es māku, tā es maunu...
Negrasos biedēt lasītājus ar apokaliptiskām pasaules gala ainiņām, tomēr būsim reālisti, paskatīsimies nesenā vēsturē, kurā mūsu valsts šobrīd par katru makti laužas atgriezties, proti, skarbajos deviņdesmitajos gados. Lai arī tobrīd uzplauka ne viena vien tagadējā Latvijas miljonāra pirmie godīgā prihvatizācijā nopelnītie ļimoni, sabiedrībai kopumā tas nudien bija skarbs un nepatīkams brīdis. Totāla noslāņošanās, bandīti treniņbiksēs, pēc bankas Baltija zaudētā ticība un lepnums par valsti, pirmais Īrijas un Vācijas braucēju vilnis, fermas ar izsistiem logiem kā Latvijas lauku ainavas laika zīme... Un pāri visam minētajam un nenosauktajam totāla sabiedrības atradināšana no pašsaprotamām kultūras vērtībām: kinoteātru un kultūras namu likvidācija, teātru apmeklētības kritums, grāmatu lasīšanas ēras beigas ar simtkārt sarukušām tirāžām... Daudz kas tobrīd notika eksistenciālas un skaudras izdzīvošanas vārdā.
Toreiz likās – gan jau mēs to pārcietīsim, gan jau viss būs kārtībā, bet brīdī, kad dzīve iegāja puslīdz normālās sliedēs, atklājās, ka senāk pašsaprotamais kultūras izmantojums nemaz nav nedz tik dabisks, nedz vitāli nepieciešams. Desmit gados izveidojās sabiedrība, kurai vairs nebija ieraduma un vajadzības pēc kultūras patēriņa. Izrādījās, bez tā var ļoti labi iztikt! Protams, tam var likt pretī jaunas iespējas un jaunas intereses, tomēr ļaunākais ir tas, ka šajā desmitgadē degradējās tas, ko agrāk dēvēja par inteliģenci. Vecie nogāja no skatuves, jaunie aizgāja biznesā. Palika leģenda par dziedošo revolūciju un tautas fronti. Tomēr inteliģence vai, ja jums labāk patīk šis apzīmējums – intelektuāļi, Latvijai ir nepieciešami ne jau kā pāva spalvas parādes mundierī, bet gan kā reāls ideju ģenerators.
Sliktākais 2009. gada situācijā nav vis kāda valdošās politikas vai pasaules ekonomikas krīze, bet gan tas, ka inteliģence/intelektuāļi šobrīd nespēj ģenerēt neko sakarīgu un atražo pupu mizas par veco un nodrāzto Latvijas nokijas tēmu. Ir grūti saprast, kas notiek ar kultūras darbiniekiem, kuri šobrīd brīvā valstī, demokrātiskā sabiedrībā kaut ko nikni burkšķ virtuvē, bet, tiklīdz tiek aicināti izteikties, tā klanās, ka piere pret zemi būkšķ gan valdošo partiju un labā premjera, gan mīļo ierēdņu virzienā.
Var, protams, saprast, ka vispārējā iebiedēšanas kampaņā, ko meistarīgi īsteno pēdējās divas valdības, solot darba vietu likvidāciju, katrs grib saglabāt kaut vai kādu eksistences pamatu, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tagadējā trīsdesmitgadnieku un četrdesmitgadnieku paaudze šobrīd tiek uzmesta tikpat ciniski, kā savulaik uzmeta tagadējos pensionārus, un nekāda klanīšanās te nelīdzēs.
No visa tā izriet visnotaļ nepatīkamas konsekvences. Ja kuģis turpinās peldēt, kur pagadās, agri vai vēlu atskanēs sauciens – glābjas, kas var. Draudošā kultūras pie-ejamības samazināšana pat par 50 procentiem ir bīstama ne tik daudz kādu sociālu deformāciju dēļ – tas ir totāla ideju trūkuma priekšvēstnesis. Ja ideju nebūs, šīs valsts nāve iestāsies jau tuvāko desmit piecpadsmit gadu laikā.