Krievi vairs neesam, lūzeri gan

Ceturtdienas nakts Eirovīzijas notikumi, cerams, pielikuši treknu punktu latviešu jaunās identitātes meklējumos.

Dabūjuši krietnas pļaukas no Rietumu sabiedrotajiem, kuriem nu nepārprotami nav vajadzīgi tādi naudas kāsēji un šķērdētāji kā mēs un kuri labprāt šeit redzētu vietu, kur atrodams lēts, bet kvalificēts darbaspēks, latvieši šajā krīzes laikā metās otrā galējībā. Intara Busuļa simboliskais mēģinājums gūt panākumus, dziedot veco dziesmu, ļoti daiļrunīgi un skaidri parādīja vienu – krievi mēs vairs neesam, un arī tur mūs neviens īsti negrib. Ir aizgājis pat šis vilciens! Treknu krupi šobrīd pienāktos norīt visiem latviešu valodas nolicējiem un nievātājiem, kas ar putām uz lūpām apgalvoja, ka jādzied jelkādā citā valodā, ne mūsu dzimtajā. Igauņu meitenes bez problēmām pagāja garām latvietim, lai arī dziedāja pietiekami jēdzīgu dziesmu igauņu valodā. Kaut gan diezin vai igauņi balsoja par krieviski dziedošo latvieti. Acīmredzot ne jau valodas nonicināšana garantē panākumus, bet gan virkne citu īpašību.

Tagad, kad Latvija kārtējo reizi izgāzusies, derētu atmest vēl vienu nelāgu niķi un nespārdīt to, kuru paši vēl pirms brīža cēlām debesīs. Mēs paši par Intaru nobalsojām, viņam līdzi jutām. Raudzīsimies uz lietām filozofiski. Esam jau piedzīvojuši to, ka Eiropu neinteresē Baltic English vāvuļojoši bezsakņu Latvian. Ja Busuļa piemērs tagad skaidri parādīja, ka nevienam nav vajadzīgs arī latvietis, kurš sirsnīgi izliekas par krievu – tad labi vien ir.

Kopš šā brīža tāpat kā somu nacionālās atmodas kustības dalībnieki deviņpadsmitā gadsimta nogalē droši varam teikt – krievi mēs vairs neesam! Jautājums vien – kas mēs īsti esam brīdī, kad salīdzinājumā ar kaimiņiem atrodamies visdziļākajā krīzes bedrē un ieņemam pirmo vietu politiķu neprasmē vadīt valsti, kas iedzīvotāju skaita ziņā nav lielāka par dažiem pasaules metropoļu guļamrajoniem. Latvieši vai varbūt tomēr lūzeri? Jo kas mēs par latviešiem ar savu vāvuļojošo English un Russian?

Es saprotu, saulīte spīd, un visiem ir jau pie brošas šis apnikušais vārds krīze. Tomēr sociālās aktivitātes atslābums pēc janvāra sprādziena dzen Latviju ja ne kapā, tad iekšā tajā bedres daļā, no kuras netiksim ārā nekad. Solītās ekonomikas reformas, nepopulārie lēmumi šobrīd kā krietns Jāņu dienas šašliks marinējas burkā uz plaukta, rātni gaidot pašvaldību un Eiropas vēlēšanu rezultātus. Protams, politiķiem ir izdevīgi pauzēt kā tādai vecai aktrisei, melojot, ka bedres dibens jau ir sasniegts. Būsim tomēr reālisti – lēmumi būs puslēmumi, un nekas šajā valstī pa īstam reformēts netiks. Ja ekonomisti jau tagad sāk runāt, ka 2010. gadā Latvijas budžets būs jāapcērp vēl par miljardu, tad skaidri un gaiši jāpasaka – lielākie mēsli vēl tikai gaidāmi.

Man var pārmest, nu ja, tu te, gudrinieks, tikai raksti un raksti, būtībā dzesē muti un tracini cilvēkus. Es tomēr uzskatu, ka šobrīd katram ir jādara tas, ko viņš tieši tagad var izdarīt vislabāk – tāpēc arī rakstu. Ja neizdosies pamodināt apātisko un grieziet mani gabalos Latviju, kam, tā vien šķiet, vienalga, kurā gultā no rīta miegaini pavirināt aizpampušās ačteles, nekas jau nemainīsies. Solidaritātes trūkums, melna skaudība par katru, kam iet kaut pilīti labāk, un to, kurš strādā no tumsas līdz tumsai, nevis lai kādam vergotu, bet gan kaut ko sasniegtu, apātija un neredzēšana tālāk par savu degungalu raksturo mūs visus. Tā ir tāda verdziska lūzerisma filozofija ar visām baikām par bāreņu tautu, 700 gadu verdzību un trīskāršās okupācijas meldiņu. Ar biedēšanu no tā, ka tagad nu tie krievi beidzot nāks, ar trumpi par Uzvaras pieminekļa uzrakstu, kuru pirms vēlēšanām izspēlē politiķi, kas visu šo laiku skaitījās Rīgas pilsētas saimnieki un jau pirms pusgada zināja par nodomu šo saukli atjaunot. Tā ir pa gabalu pamanāma divkosība, kas apnikusi gan mūsu rietumu, gan austrumu kaimiņiem. Ja tādi izdevumi kā The Economist jau kuro reizi raksta, ka Latvijas politikā valda viduvējības, ka tai nav līderu un valstī valda bardaks, šmuce jau sen iznesta ārpus mājās. Vai nav pienācis laiks mosties un kārpīties ārā no lūzeru statusa tikmēr, kamēr smaka nav kļuvusi tik liela, ka sāksim smirdēt pa visu Eiropu?

Viedokļi

Infodēmija ir termins, kas apvieno vārdus "informācija" un "pandēmija". Pasaules Veselības organizācija definē, ka infodēmija nozīmē pārāk daudz informācijas, tostarp nepatiesas vai maldinošas informācijas digitālajā un fiziskajā vidē slimības uzliesmojuma laikā.