Šodien pie Saeimas nama piketējošiem pedagogiem ir taisnība – budžetu ir vērts izsvilpt. Ne jau tāpēc tas netiks pieņemts – tiks. Bez budžeta vēl neesam palikuši. Taču attieksmi ir vērts parādīt.
Jo tas laikam vienīgais palicis, ko darīt skolotājiem, kuriem ir nācies iznest krīzes smagumu, klusā padevībā ar misijas apziņu pieciešot 30–40% algu samazinājumu. Un tagad, pieteiktā veiksmes stāsta vietā saņemot kuslas kapeikas, ko norīs nodokļi un dārdzības pieaugums. Var jau teikt, ka kuslās kapeikas, ko norīs dārdzība, šeit saņem visi valsts sektorā strādājošie un nav ko te skolotājus īpaši izcelt. Faktiski šī ir tēze, ko arī grib dzirdēt pie varas esošie, jo tā visizdevīgāk ļauj pamatot, kāpēc algas pieaugums nav iespējams tāds, kādu to vēlas pedagogi un pieteikusi skolotāju arodbiedrība. Dažādu valsts nozarē strādājošo atalgojuma nepaaugstināšana tiek allaž motivēta ar slaveno «visiem nepietiks» un «tad izvēlieties – kuram dosim, kuram ne». Skolotāji tiek sisti ar pierēm kopā ar mediķiem. Veselības nozares problēmas savukārt saprotamas katram, un šeit budžeta knapums arī nule izziņots un sajūtams – kvotas beigušās: vai nu ārstējies par maksu, vai gaidi līdz janvārim rindā, vai slimo, vai mirsti... izvēle tiešām bagāta.
Un būtu skolotājiem vēl kādas nesamērīgās prasības?! 310 latu par zemāko likmi uz papīra! Tas ir aptuveni kā minimālā alga valstī «uz rokas». Skolotājam faktiski tiek pavēlēts barot sevi un ģimeni ar misijas apziņu, nevis algu. Vēlreiz var atgādināt – šo teju minimālo algu uz rokas saņem cilvēks, no kura tiek prasīta augstākā izglītība – vismaz bakalaura grāds – un kuram pēc būtības tiek uzticēta nācijas nākotne – intelektuāli izaudzināt šo valsti uzturēt un kopt spējīgu nākamo paaudzi. Diemžēl nākas secināt, ka šis arguments pilnīgi izkritis no aprites komunikācijā par algu palielinājumu pedagogiem. Šis arguments misijas līmenī ir ierakstīts dažādos stratēģiskos dokumentos un tur arī palicis.
Pedagogu svilpšana pie Saeimas nama diemžēl arī paliks tikai tukšs svilpiens, jo premjers jau pasteidzies paziņot, ka viņiem jāizvērtē arī iecerētā streika «produktivitāte». Tiešām, neproduktīvi – svilpieni varētu būt skaļāki vien opozīcijas jutīgajās ausīs, bet tiem ietekme uz budžetu – teju nekāda. Nedaudz nekomfortabli jau valdošajai koalīcijai jājūtas gan – priekšvēlēšanu gads kā nekā. Tas – pirmkārt. Šo apstākli varētu apiet, ja būtu ko izmest pedagogiem saplosīšanai, lai nomierinās – kādu ministru, piemēram. Bet, ak tu nelaime, Valdis Dombrovskis var vainot Vjačeslavu Dombrovski dažādos grēkos, bet īsti pat vēl pusgadu nenostrādājušu ministru atkal mest nost, padarot par grēkāzi... negaumīgi, un arī nepietiekams kumoss, lai pedagogi nomierinātos. Jo visiem taču skaidrs, ka ne jau šis izglītības un zinātnes ministrs ir vainojams nožēlojamajā skolotāju algu jautājumā. Viņam vienīgi atkal atliek dziedāt veco dziesmu par 2015. gadu, kad «pagaidiet, labāki būs...». Bet – kā būs, to jau mēs tāpat zinām – jauna valdība, vēlēšanas tālu.... tātad sirdis cietas un maki slēgti. Vismaz līdz šim tā bijis allaž, jo misijas un redzējuma pedagogiem netrūkst, bet politiķiem allažiņ trūcis – vismaz šajā jautājumā noteikti. Tiem pietiek prāta un misijas apziņas sisties gar pieminekļiem un termiņuzturēšanās atļaujām – tā ir vienkāršāk.