Neapšaubāmi, ka maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavība piesaistīja un turpina piesaistīt plašu sabiedrības uzmanību. Taču izskanējušie publiskie apgalvojumi par to, ka līdz sīkām detaļām jau esot izdevies noskaidrot, kā slepkavība plānota un izpildīta, tiesiskā valstī izsauktu nopietnu neizpratni – un ne tikai tāpēc vien, ka tos izteikušas augstas policijas un prokuratūras amatpersonas.
Būdama pazīstamā uzņēmēja Mihaila Uļmana aizstāve, uzskatu, ka pirmstiesas izmeklēšana šajā lietā tika veikta virspusīgi. M. Uļmans vairākus mēnešus vispār netika pratināts attiecībā par viņam izvirzītajām aizdomām. Pats pēc savas iniciatīvas M. Uļmans izsmeļoši sniedza liecības par visiem viņam zināmiem faktiem, norādot arī uz kriminālatbildību izslēdzošajiem apstākļiem.
Manuprāt, pirmstiesas procesā netika pārbaudīti un netika noskaidroti apstākļi, kuriem ir izšķiroša nozīme. Mana aizstāvamā pozīcija ir loģiska un konsekventa, viņš pilnīgi noliedz jebkuru saistību ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, savukārt apsūdzībā izklāstīti deklaratīvi apgalvojumi, kuriem nav pierādījumu seguma krimināllietas materiālos.
Pirmkārt, es atgādinu, ka Latvijai saistošajos starptautiskajos normatīvajos aktos ir nostiprināts nevainīguma prezumpcijas princips, kas nozīmē, ka amatpersonai nav tiesību līdz galīgā sprieduma spēkā stāšanās brīdim apgalvot, ka persona ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tāpēc publisko iestāžu paziņojumos persona nevar būt minēta kā vainīga.
M.Uļmana aizstāvības ieskatā attiecībā uz viņu šis princips tika ignorēts. Amatpersonas publiski pauda viedokli, kas ļauj jebkuram cilvēkam no malas identificēt manu aizstāvamo ar personu, kura uzkūdīja un atbalstīja M.Bunkus slepkavību.
Otrkārt, tāda rīcība ir juridiski nekorekta un nav pieņemama arī no ētiskās puses, jo gan policijas darbiniekiem, gan prokuroriem ir zināms, ka apsūdzība pierādāma likumā noteiktajā kārtībā, nevis paužot savu viedokli preses konferencēs, žurnālos vai citos masu saziņas līdzekļos. M.Uļmana aizstāvība izmantos visus likumā paredzētos līdzekļus, lai pierādītu viņa nevainīgumu.
Oponējot publiski izteiktajam viedoklim par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas motīvu, norādu, ka šim apgalvojumam nav loģikas, jo visi strīdi ar M.Bunku jau bija noregulēti civilprocesa kārtībā, un arī šajā sakarā M.Uļmans izsmeļoši ir paudis savu viedokli. Tāpat arī izkristalizējās gan vairāki pieļautie kriminālprocesuālo normu pārkāpumi, gan cilvēktiesību ignorēšana izmeklēšanas laikā.
Vairāk nekā gadu M.Uļmanam piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums. Aizstāvība vairākkārt norādīja, ka tāda rīcība ir klajā pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā pausto viedokli. M. Uļmanam ilgstošu laika posmu tika liegta iespēja uz efektīvu aizstāvību, jo, pretēji likumā noteiktajām prasībām, aizstāvībai netika uzrādīti lietas materiāli, kuri bija par pamatu izmeklētājam iesniegt tiesai ierosinājumu par visbargākā drošības līdzekļa piemērošanu.
Nevar atstāt bez ievērības, ka visu apcietinājuma laiku nepamatoti tika respektēts apsūdzības viedoklis, ka M.Uļmans var traucēt kriminālprocesa norisei. Taču nekad nav tikusi konstatēta jebkāda mana aizstāvamā rīcība, kuru varētu vērtēt kā pretdarbību kriminālprocesa mērķu sasniegšanai. M.Uļmans vispār nav tendēts uz prettiesisku rīcību, par ko liecina gan M.Uļmana dzīvesveids, gan vairāki raksturojumi, kuri iesniegti tiesai no uzņēmumiem, darba kolēģiem un privātpersonām.
Ņemot vērā, ka aizstāvības ieskatā pirmstiesas procesā netika ievēroti pirmstiesas kriminālprocesa pamatprincipi, kā arī pieļauti būtiski Latvijas Republikas Satversmē un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantēto cilvēktiesību pārkāpumi, M.Uļmans vērsās ar iesniegumu pie Latvijas Republikas tiesībsarga Jura Jansona kunga.
Pārbaudes rezultātā tiesībsargs konstatēja, ka, lai gan tiesa veica kontroli pār apcietinājuma turpmāku piemērošanu, šajā kriminālprocesā tika pieļauts, ka apcietinātajam un aizstāvībai ilgstoši tika liegta iespēja saņemt informāciju un atspēkot minētā drošības līdzekļa ierosināšanas pamatu.
Pašlaik kriminālprocess atrodas iztiesāšanas stadijā. Tiesas uzdevums ir, neņemot vērā dažādos amatpersonu nekorektos publiskos apgalvojumus, kas pēc būtības ignorē nevainīguma prezumpciju, izskatīt lietu vispusīgi, taisnīgi un objektīvi. Ceru, ka tā tas arī notiks.