Tieši šajās dienās pirms 80 gadiem Kurzemē notikusī okupācijas varu nomaiņa norisinājās kā Kurzemes katlā iesprostoto cilvēku kolektīvā sodīšana par Padomijas nespēju iztēlot Latvijas un visas Baltijas ieņemšanu kā ierašanos saņemt atbrīvotājiem veltītos apsveikumus un pateicības.
Padomju armijai izdevās ieņemt 3/4 Latvijas teritorijas triju mēnešu laikā, bet pie atlikušās ceturtdaļas nācās kavēties gandrīz septiņus mēnešus. Padomju spēki pāri Latvijas robežai Latgalē tika 1944. gada 17. jūlijā un savu uzbrukumu bija spiesti piebremzēt pēc 16. - 21. oktobra kaujām, kad bija tikuši tālāk par Latvijas galvaspilsētu Rīgu. Pēc tam gandrīz septiņu mēnešu laikā Padomju armija spēja atspiest vācu spēkus tikai 2-40 km dziļāk Kurzemē un visu Kurzemi nevis ieņemt, bet pārņemt pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā.
Nav pilnīga aplamība padomiskā versija, ka Padomju armija Kurzemi ieņemt nevis nevarēja, bet negribēja ar gudru ziņu, lai Kurzemē palikušie vācu spēki nepiedalītos kaujās Austrumprūsijā un, galvenais, kaujā par Berlīni. Padomijai tiešām bija spēki, ar kuriem iedzīt vācu Kurzemes grupējumu jūrā ja ne dažu nedēļu, tad dažu mēnešu laikā, ja to būtu ļoti vajadzējis. Taču šīs valsts vadītāji izlēma, ka vairāk vajag parādīt pēc iespējas lielāku militāro spēku tur, kur bija paredzama satikšanās ar Vācijā no rietumiem iebrukušajām sabiedroto valstu armijām.
Tomēr galveno militāro spēku ievirzīšana pēc iespējas dziļāk Eiropā nenozīmē, ka Padomijai būtu bijis vienalga, kas notiek Kurzemē. Tajā skaitā nebija vienalga, ka tur tiek runāts par to, kā no vāciešu atļautajām latviešu pašpārvaldes iestādēm salipināt kaut ko, kas kā Latvijas valdība mēģinātu iejaukties Padomijas un tās sabiedroto sarunās par Eiropas un pasaules sadalīšanu valstu teritorijās un ietekmes zonās. Padomiju nevarēja atstāt vienaldzīgu šādas valdības iespējas izmantot vācu armijā iesauktos latviešus kā savu armiju, pat ja maksimāli pārdesmit tūkstoši vīru ar visu Kurzemē savākto ieroču pārpilnību bija niecība starp Otrajā pasaules karā iesaistījām armijām un to bruņojumu.
Tagad mēs zinām, ka un kāpēc 1945. gadā nevarēja atkārtoties notikumi, kādi 1918. gadā ļāva proklamēt un pāris turpmākajos gados izkarot Latvijas Republiku.
No vienas puses, vācieši, t.i., Vācijas diktatora Hitlera vadītais valsts aparāts, līdz pēdējam savas pastāvēšanas brīdim gādāja, lai nenoformētos tāds veidojums, kas kaut formāli drīkstētu saukties par Latvijas Republikas vai latviešu tautas pārstāvi attiecībās ar citu valstu valdībām. Tajā skaitā vācieši uzmanīja, lai latviešus pārstāvēt sagribējušie cilvēki nespētu sazināties ar Rietumu valstu valdībām un aicināt tās palīgā vispirms Latvijas valdības un tālāk Latvijas valsts atjaunošanai kaut vai tikai Kurzemē. Vāciešu atļauja runāt par Latvijas valsts atjaunošanu bija domāta tikai un vienīgi iekšējai lietošanai kā līdzeklis vācu armijā savākto latviešu kaujasspēju paildzināšanai.
No otras puses, Padomijas sabiedrotie nebūt nealka, ka sarunās uzrastos aizvien jauni dalībnieki. Tieši otrādi, lielvalstis savā starpā vienojās par to, kā tikt vaļā no tiem pretendentiem uz līdzdalību sarunās par pēckara Eiropas iekārtojumu, kuriem jau bija kaut kas apsolīts Otrā pasaules kara sākumā, kad spēku izkārtojums bija pavisam savādāks vai nezināms, ja salīdzina ar kara noslēguma posmu. Kā pati pamanāmākā no šādiem nesenās pagātnes lieciniekiem bija Lielbritānijā patvērusies Polijas trimdas valdība, bet turpat arī Čehoslovākijas valdība un pretendenti pārstāvēt Dienvidslāviju un Grieķiju, kā arī vēl citi gribētāji nenogulēt valstu robežu pārzīmēšanu un pašu valstu pārtaisīšanu.
Tagad zinām, kur tieši Eiropā “no Štetīnas [kopš jaunākiem padomju laikiem labāk zināmā Rīgas sadraudzības pilsēta Ščecina] pie Baltijas jūras līdz Triestei pie Adrijas jūras dzelzs priekškars nolaists kontinentā,” kā no Lielbritānijas premjerministra amata atlaistais Vinstons Čērčils bija teicis 1946. gada 5. martā ASV pilsētā Fultonā. 13. martā “Cīņa” publicēja šīs runas atstāstījumu. Taču 1945. gadā to vēl nezināja ne pats Čērčils, ne Padomijas diktators Staļins, ne tā laika pasaules pārdalītāju kompānijā goda vietu pelnījušais ASV prezidents vispirms Franklina Rūzvelta un pēc viņa nāves 1945. gada 12. aprīlī šo posteni pārņēmušā Harija Trumena personā.
Padomju armija Kurzemes katlam uzbruka tik daudz reižu ar nopietniem spēkiem, ka vienaldzību par šo fronti tai pierakstīt nevar. Jau 1944. gada 16. oktobrī padomju spēki centās attīstīt līdz ar Rīgas ieņemšanu iegūto uzbrukuma inerci, lai sadragātu vai saspiestu vācu atkāpjošos karaspēku, taču tas spēja sakārtoties aizsardzībai un 21. oktobrī fronti stabilizēt. Pēc tam Padomju armija vēl piecas reizes devās nopietnos uzbrukumos, kuros nav ieskaitītas praktiski katru dienu notikušās izlūkkaujas. Vislielāko ievērību no latviešu viedokļa izpelnījies trešais uzbrukums jeb Ziemassvētku kaujas no 1944. gada 21. decembra līdz 31. decembrim. Par vienu no tās degpunktiem izvērtās vācu pusē mobilizētās 19. divīzijas un 21. vācu divīzijas ar 106. latviešu pulku sadursme ar Sarkanās armijas 130. Latviešu strēlnieku korpusa divām divīzijām, kas nesa lielus zaudējumus gan vācu, gan padomju pusē mobilizēto latviešu rindās.
Lielais kritušo skaits apliecina, ka latvieši cīnījušies par vāciešiem pat tad, kad paši vācieši vairāk domājuši par to, kā aizšmaukt uz Vāciju un veiksmīgāk padoties. Tādu liecību par vāciešiem sniedzis viņu pusē karojušais Rolands Kovtuņenko, kam liktenis atvēlējis garu mūžu (1924-2011) un spējas paust savu pieredzi un pārdomas plašos rakstu darbos. 2004. gadā izdotajā grāmatā “Neatzītie karavīri” viņš rakstījis, ka “vācu karavīrs, un to pierādīja notikumi visā Vidzemē, vairs nebija spējīgs sīksti aizstāvēties, kā to darīja kara sākumā. “Scheise mit dem Krieg!” [ķeza ar karu] bija viņa sauklis. Latvieši turējās tādēļ, ka atradās uz savas zemes un katra tās pēda bija mūsējā.”
R. Kovtuņenko vārdi konkrēti attiecas uz kaujām pie Siguldas, kad Kurzemei vēl bija sauszemes savienojums ar Austrumprūsiju un līdz Vidzemei atdzītajiem vāciešiem šķita, ka galvenais tikt pāri Daugavai, aiz kuras viņi kaut kā Vācijā nonāks. Drīz vien šī savienojuma vairs nebija, bet tieši tāpēc no Vidzemes uz Kurzemi pārdzītie vācieši atsāka cīnīties daudz dūšīgāk: “Mēs sastopamies ar drosmē nepārspētiem, kaujas pieredzē zinošākajiem vācu karavīriem, kas ar nāvei nolemto pārākuma atziņu nesatricināmi kā klints stāv pretī Sarkanās armijas ordām.” Šajos slavinājumos kaut ar ironiju rezumēta karojuša, bet ne tieši Kurzemē karojuša vācieša Franča Kurovska grāmata, kas 2021. gadā latviskota ar nosaukumu “Nāves katls Kurzemē”. Ar viņa palīdzību kļūst labāk saprotams, ka 19. SS latviešu divīzija bija vien neliela daļa no Kurzemē ieslēgtā vācu karaspēka un ne vienmēr atradās karstākajos kaujas punktos. Kurzemes cietoksnis, katls vai ķesele (kā vācieši saka “Kessel”) nebūtu noturējies gandrīz septiņus mēnešus pret nemitīgiem padomju spēku uzbrukumiem, ja vācieši tikai F. Kurovska grāmatā būtu bijuši tādi, kādi viņi grāmatā aprakstīti, un ja pa īstam cīnījušies būtu tikai latvieši.
Latviju ieņemošā Padomju armija un aiz tās nākošas pārvaldes, tajā skaitā represiju iestādes nevarēja nepamanīt, ka latvieši pret šiem iebrucējiem cīnās daudz niknāk, nekā tas būtu saprotams un piedodams cilvēkiem, kurus vācieši ar nāves draudiem mobilizējuši un atsūtījuši uz fronti. Kāpēc viņi savus ieročus nenometa vai - kas no padomju viedokļa būtu pašsaprotami! - nevērsa pret vāciešiem pirmajā izdevīgā gadījumā, kādi pa pilnam radās kauju laukos?
Padomija nebūtu Padomija, ja tā atļautos jeb atļautu sniegt uz šo jautājumu pareizo atbildi, ka pati Padomija sev radījusi Latvijā ienaidniekus ar Latvijas okupāciju. Ar to aizsākās aizvien nākamo ienaidnieku iegūšana atbilstoši aizvien lielākam vērienam, ar kādu Padomija centās savus ienaidniekus iznīcināt. Par atspēriena punktu latviešu bruņotās cīņas izvēršanai kļuva tas, ka no 1941. gada jūnija vidus līdz jūlija sākumam padomju okupanti gan slepkavoja uz vietas Latvijas armijas vasaras nometnē Litenē, gan savāca nogalināšanai dziļākā Padomijas teritorijā bijušās Latvijas Republikas armijas virsniekus un karavīrus. Tādā veidā padomju okupanti centās nodrošināties, lai tai naidīgi, apbruņoti un organizēti ļaudis neatrastos tur, kur tūlīt vajadzēja izvērsties karam ar Vāciju.
Ar atbruņošanai, pārbaudīšanai, izklīdināšanai (demobilizācijai) un nogalināšanai savāktajiem karavīriem padomju okupanti koncentrētā veidā darīja to pašu, kas tajā laikā notika visā Latvijā un būtu turpinājies vēl ilgāk un vērienīgāk, ja neuzrastos vācieši. Rezultātā latviešu vairākums vispār un bijušie Latvijas armijas karavīri jo īpaši apsveica vāciešu kā atbrīvotājus un pieteicās palīdzēt cīņā pret Padomiju. Pēc Padomijas loģikas tas nozīmēja, ka represijas bijušas pamatotas, jo redz, cik daudz padomju režīma ienaidnieku Latvijā bijuši un līdz ar karu atklājušies.
Pēc pavisam īsa laika Padomijas viedokli pārņēma tās sabiedrotie. Vācu drošības iestāžu darbinieks Ernests Treiguts-Tāle 1996. gadā izdotajā atmiņu grāmatā “Latvieši, karš ir sācies” atstāsta 1943. gada 17. janvārī notikušu sarunu ar cilvēkiem, kas nupat atbraukuši no Londonas ar vērojumu, ka “tagad Anglijā daudzi uzskatot baltiešu deportācijas kā saprotamu piesardzību, jo Latvijā un Igaunijā esot bijuši daudz vācu draugu”.
Kurzemes katls aplūkojams kā milzīgs viduspunkts vairākām punktētām līnijām, kas aizveda līdz katlam un no tā atkal atpakaļ pa visu Latviju. Proti, ar latviešu palīdzību vāciešiem izdevās noturēt kaut daļiņu no Latvijas tajā brīdī, kad vāciešus bija dezorganizējusi šķelšanās viņu vidū. Tā izpaudās 1944. gada 20. jūlija mēģinājumā nogalināt Hitleru un veikt valsts apvērsumu. Bez latviešu palīdzības varēja gadīties, ka vācieši zaudē Rīgu jau 1944. gada augustā, kad “likās nenovēršama visas Latvijas krišana boļševiku rokās dažu dienu laikā”. Šī ir liecība no vācu okupācijas propagandas iestāžu darbinieka Osvalda Freivalda atmiņām grāmatā “Kurzemes cietoksnis” (pirmais izdevums 1954. gadā, Rīgas izdevums - 2007. gadā). Savukārt pēc Kurzemes katla sekoja mežabrāļu karš, kurā dalībnieku skaitā bija tie bijušie leģionāri un citi vācu pusē ieročus lietot iemācījušies cilvēki, kuriem bija izdevies izrauties no Kurzemes.
Vislabāk saskatāmā līnija uz Kurzemes katlu ved no Bauskas, kuru Padomju armija droši vien būtu ieņēmusi jau 1944. gada jūlija beigās, ja apriņķa policijas priekšnieks Jānis Uļuks nebūtu noorganizējis pilsētas aizstāvju vienību, kas noturēja pilsētu pret negaidītu uzbrukumu dažas dienas, līdz kamēr ieradās kaut cik nozīmīgi vācu spēki. Bausku var nosaukt par domino kauliņu, kas krītot aizrautu sev līdzi nākamo kauliņu Rīgu, tālāk Austrumprūsiju un vēl tālāk, tālāk, tālāk, līdz Staļina armija apstātos nevis pie Elbas upes, bet pie Atlantijas okeāna. Vai, cik tas būtu slikti. Tad mēs tagad dzīvotu kā Ziemeļkorejā, kuras iedzīvotāji paši nezina, cik viņiem slikti.
Pēc Kurzemes katla baušķenieku stafeti pārņēma nacionālie partizāni - tādā nozīmē kā cilvēki, kuri ņem rokās ieročus brīvprātīgi, nevis valsts noteiktas, ar represijām realizētas mobilizācijas dēļ. 1945. gadā padomju okupācijas režīms jau spēja paredzēt šādu notikumu gaitu un mēģināja rīkoties tā, lai neviens ienaidnieks no Kurzemes neizspruktu. Protams, ka rezultāts šīm represijām bija vēl lielāks cilvēku skaits, kas uzsāka cīņu pret okupantiem.
