VAKARA ZIŅAS. Sazvērestības teorijas par Puškina nāvi

 
©Scanpix

Pat kaut cik izglītotam skolasbērnam vajadzētu zināt, kas ir Aleksandrs Puškins. Zināt pārējās viņa dzīves peripetijas būtu jauki, bet varbūt ar tām labāk iepazīties pakāpeniski. Piemēram, viņa duelis ar Žoržu Dantesu joprojām nodarbina ļaužu prātus. Kāpēc patiesībā Puškins un Dantess ķērās pie ieročiem?

Liktenīgais duelis

Fakts: 1837. gada 8. februārī Krievijas galvaspilsētas Sanktpēterburgas pievārtē notika duelis starp franču izcelsmes Krievijas armijas virsnieku Žoržu Dantesu un dzejnieku Aleksandru Puškinu. Puškins tika ievainots un pēc nepilnām divām dienām nomira. Acīmredzot viņa nāve šķita tik bezjēdzīga, ka tika meklēti patiesie iemesli, kāpēc Puškinu vajadzēja nobīdīt malā. Tomēr dueļa iznākumu nevarēja paredzēt, jo Puškinam šī nebija pirmā divkauja, un līdz tam viņš bija visās izdzīvojis.

Ķeizara preses sekretārs

Sāksim stāstu ar to, ka Krievijas impērijas ķeizars Nikolajs I cienīja Puškinu, ieklausījās viņa viedoklī, jo uzskatīja dzejnieku par gudrāko Krievijā. Puškinam tika maksāta solīda uzturnauda, nodrošināta piekļuve galmam un piešķirta «čina» - galma kamerjunkura pakāpe, ko varēja pielīdzināt ģenerālim. Tā lieti noderēja, kad tika spriests par pensiju Puškina atraitnei. Puškins kļuva par ķeizara ideologu - pateicoties viņam, Nikolaja I idejas tika novadītas līdz «masām». Vienlaikus jāpaskaidro, ka Nikolajs I vērsās pret tā dēvēto eliti vai, pareizāk sakot, birokrātiju valsts dienestā. Nākas konstatēt, ka birokrāti izdzīvos arī pēc kodolkara - viņi ir nemirstīgi. Valsts dienesta jeb pārvaldes birokrāti jeb ierēdņi it kā piekrita caram, tomēr viņiem bija sava dzīve un savi likumi. Tos vēlāk nostiprināja ar īpašu likumu krājumu, kas valsts pārvaldē izveidoja militārai hierarhijai līdzīgas attiecības.

Ķeizars, kā mūsdienās teiktu, ar sava preses sekretāra Puškina starpniecību lika saprast, ka dzimtbūšana nav nekas labs. Nikolajs I vēlējās sagatavot ļaužu prātus, ka dzimtbūšanu vajadzētu atcelt, tomēr pats neriskēja rīkoties tik kardināli. Tajā pašā laikā Nikolajs I stingri regulēja un kontrolēja valsts dzīvi, lai, dies’ pas’, neizceļas revolūcija vai nemieri. Starp citu, ķeizars atļāva Puškinam publicēt darbus, apejot cenzūru, taču pats cenzēja viņa dzeju. Birokrātiem - ierēdņiem, kuru armiju Nikolajs I uzaudzēja vairākas reizes, nepatika Puškins. Varbūt ne gluži viņš pats, bet viņa rakstītais.

Puškina asā mēle

Zinot Puškina liesmaino raksturu, viņš tika kacināts arī privāti. Izlaižot detaļas, vien atgādināšu, ka franču izcelsmes virsnieks, gvardes kavalērijas poručiks Žoržs Šarls Dantess kalpoja Krievijas ķeizara armijā. Par viņa attiecībām ar audžutēvu, kurš Žoržu adoptēja, klīda nejaukas runas. Par tām indīgas piezīmes izteica arī Puškins, kurš, lai gan bija brunču mednieks, pēc laulībām ar Natāliju Gončarovu kļuva par ģimenes vērtību aizstāvi. Homoseksuālas attiecības viņam, maigi izsakoties, nepatika.

Dantess un viņa audžutēvs, Nīderlandes sūtnis barons Luijs Hekkerns uz Puškina dzēlībām atbildēja, kā nu spēja. Piemēram, jauniņais, izskatīgais Dantess sāka aplidot skaistuli Natāliju, un nu visas mēles tika trītas par Dantesa un Natālijas attiecībām, nevis Žorža homoseksualitāti. Puškins bija ļoti greizsirdīgs. Viņu vēl vairāk uzkurināja diploms par uzņemšanu «Ragnešu ordenī». Šo paskvilu saņēma arī Puškina draugi. Puškins nekavējoties izsauca Dantesu uz dueli, jo bija pārliecināts, ka tādas riebeklības varēja sacerēt tikai viņš. Starp citu, daudz vēlāk tika noskaidrots, ka Dantess bijis bez vainas.

Kādi bija patiesie motīvi?

Toreiz duelis nenotika, jo Dantess bildināja Puškina sievasmāsu Jekaterinu Gončarovu. Tomēr dažus mēnešus pēc kāzām dzejnieks nosūtīja ļoti skarbu, pat rupju vēstuli Dantesa audžutēvam baronam Hekkernam, paziņojot, ka gan Hekkerns, gan Dantess dzejnieka mājās nav gaidīti. Tas bija ļoti aizskarošs žests, un nu jau sekoja Dantesa aicinājums šauties.

Vai Dantesam bija izdevīgs šis duelis? Visticamāk, ne Dantess, ne Hekkerns negribēja zaudēt iesildītās vietas Krievijā, tāpēc duelis viņus nepriecēja. Tiek uzskatīts, ka šo konfliktu uzkurināja divi dižciltīgu dzimtu pārstāvji Ivans Gagarins un Pjotrs Dolgorukijs. Viņi dzīvoja vienā dzīvoklī, un (atkal jau) klīda baumas par viņu intīmajām attiecībām, kurās bijis iesaistīts arī barons Hekkerns. Iespējams, abi dižciltīgie kungi bija neapmierināti, ka no viņu gultas izkāpis bagātais Hekkerns.

Vai slepenie aģenti?

Drīz pēc Puškina nāves Gagarins un Dolgorukijs aizbrauca uz Franciju, un, iespējams, Francija viņus izmantoja politiskajiem mērķiem pret Krieviju, ko uzskatīja par savu ienaidnieci. Tiek izteikta versija, ka Dantesa un Puškina sarīdīšana biju viņu debija kā Francijas aģentiem. Attīstot sazvērestības teoriju, Puškins bija spēcīgs literāts, kurš spēja dot pretim Krievijas ienaidniekiem un vismaz vārdos viņus neitralizēt, bet nu viņš bija miris.

Uz skatuves - Madāma Intriga

Bet vēl pastāv arī tāda sazvērestības teorija, ka par Madāmu Intrigu (īstajā vārdā Idālija Poletika) dēvēta dāma uzaicināja Natāliju Puškinu un Žoržu Dantesu pie sevis, atstāja viņus divatā, un tad Dantess esot piedraudējis nošauties, ja Natālija viņam neatdos sevi visu. Par laimi, ienākusi Madāmas Intrigas meita, viss beidzās labi, bet mājās Natālija visu izstāstīja vīram... Puškina greizsirdības ugunskurs turpināja gruzdēt.