Bitenieki bitītes uzrunā kā cilvēkus – viņas, nevis tās. Biškopība kā vaļasprieks Latvijā kļūst arvien izplatītāka. Urbānā biškopība vairs nav nezināma un biedējoša, drīzāk – moderna aizraušanās. Šogad uz Rīgas Latviešu biedrības nama jumta un balkoniem izvietoto stropu bišu saimes sākušas sacensību par gardākā medus un lielākās medus ražas titulu. Sacensībā piedalās Latvijas Biškopības biedrības, Latvijas Dabas fonda un Rīgas Latviešu biedrības bišu stropu skrejas. Trīs bišu stropi nonākuši arī uz Rīgas rātsnama 3. stāva āra terases. Rīga ir viena no viszaļākajām Eiropas galvaspilsētām, tāpēc bites šeit var justies gandrīz kā paradīzē.
Dainis Īvāns ar biškopību nodarbojas 25 gadus
Žurnālists un politiķis Dainis Īvāns atklāj, ka darbošanās pie bitēm, viņam sniedz atelpas un atslodzes brīžus.
«Pirms kāda laika iestājos Latvijas Biškopības biedrībā (LBB). Biškopju tikšanās pie manis bija diezgan sen, pirms pieciem gadiem. Pagājušogad tikšanās bija pie biškopja, kuram ir simt saimes. Es esmu tāds nosacīts biškopis. Man ir tikai desmit saimes. Kad esmu Rīgā darbā, tad neredzu, kas dravā notiek. Tāpēc saimju skaits man ir neliels.
Biškopība man ir vaļasprieks kopš vidusskolas laikiem. Tagad man tas sagādā prieku un atslodzi no visa pārējā. Vairāk esmu iemācījies praktiski. Lielākā daļa biškopju iemācās praktiski. Biškopju sabiedrība ir ļoti interesanta. Mācīties var vienmēr, jo viss mainās, gan bites, gan daba ir ļoti mainīga. Piemēram, pagājušajā gadā uz šo laiku man bija medus pārpilnība. Tagad saimes nav pat īsti attīstījušās. Ienesumu vispār nav bijis, jo pavasaris bija vēss. Tagad ir spietošanas laiks un nav medus. Šogad saimes ir ļoti vājas un dalās, jo ziedēšanas laikā ir bijis lietus vai aukstums. Tagad viss ir pārziedējis. Cerības varētu būt uz meža aveņu laiku, bet tad ir jābūt siltam, citādāk šis varētu būt bada gads.
Aizmirstas visādi kreņķi un nedienas, kad pastāvi pie stropa un pavēro to. Bet arī tam nav daudz laika, jo pie stropiem parasti daudz kas ir jāizdara - jāpārlūko, jāiešūno. Es neesmu amatnieks, bet rāmīši ir jāsagatavo un jāiestiepļo. To es gadu gaitā esmu iemācījies. Vēl rudenī ir tāds grūtāks periods, kad jādomā par ieziemošanu, jo no tās ir atkarīgs nākošais gads.
Medus raža ir ļoti dažāda. Pagājušogad, piemēram, no desmit saimēm bija diezgan daudz medus, gandrīz pustonna. Medus bija par daudz un nebija, kur likt. Biškopības priekšrocība ‒ tā manta nebojājas. Var stāvēt gadus divus trīs. Medum vērtība nekrītas,» stāsta Dainis.
Nodarbojoties ar biškopību, svarīga un neatņemama darba sastāvdaļa ir nemitīgi eksperimenti. Nekad nedarbosies viena un tā pati formula. Dainis atklāj, ka ir svarīgi gan nemitīgi pētīt jaunu informāciju, gan darboties praktiski, gan arī ieklausīties savā intuīcijā. Liela nozīme ir vietai, kurā atrodas drava, kā arī tam, lai esošajā apgabalā nebūtu pārāk liela bišu koncentrācija.
Interesanti, ka pasaulē viens no biškopju galvenajiem peļņas avotiem ir tas, ka viņi savus stropus novieto kultūraugu dārzos. Piemēram, viena stropa novietošana var izmaksāt aptuveni 150 eiro. Kā vienu no bitenieku plusiem Dainis nosauc mazāku piesaisti vienai vietai, biškopība ir lieliski savienojama ar citu darbu. Ziemā bites prasa mazāku uzmanību, jāpielūko vien, vai pie stropiem nav bijusi cauna vai lācis. Lielākā darbošanās ar bitēm ir pavasarī, sākot no marta un aprīļa.
Gunārs Placēns par dzēlieniem priecājas
Tautā iemīļotais un vecākais spēlējošais aktieris Latvijā Gunārs Placēns ar bitēm ir uz tu, jo viņš ir arī biškopības agronoms. Interesanta sakritība, ka tieši uz viņa mūža darbavietas - Dailes teātra ‒ jumta, atzīmējot Starptautisko bišu dienu, tika uzlikti bišu stropi.
«Būt biteniekam ir sava veida dzīvesveids. Atpūta ar bitēm, protams, ir. Bet jāstrādā arī. Veikli jāstrādā. Pašam bites nav jau vairākus gadus. Bija trīs bišu stropiņi, kurus aizvedu Jānim Cimmermanim [animācijas filmu sērijas «Avārijas brigāde» režisors]. Kaimiņi izvirzīja ultimātu, tādēļ biju spiests tās aizvest. Lai gan es ar bitēm vienu brīdi dzīvoju dārziņā, 600 kvadrātmetros. Bet ko lai dara? Kad viņas iet pa gaisu, tad gaiss ir pilns ar bitēm. Man jau nekas, lai spieto. Bites, kad spieto, nav tik dusmīgas. To raksturs ir atkarīgs, pirmkārt, no tā, kāda ir māte.
Tas ir ļoti sarežģīts un interesants kukainītis. Piemēram, ja aug āboliņš, tad bites līdz tam var atlidot piecus līdz septiņus kilometrus. Bite nav kā cilvēks, kas jāstumj darbā. Viņa iet bez teikšanas. Katrai savs darbs: viena sargā, cita darbu dara. Katrai paaudzei ir savas lietas jādara. Bitēm darbi ir sadalīti pēc vecuma.
Bērnībā laukos man pašam bites nebija. Ulmaņlaikos kaimiņi atnesa medus burciņu. Kad pagaršoju, nodomāju: «Ak Dievs, kur tas bija garšīgs!» Man visu laiku kaut kas garšo. Bet tagad uz vecumdienām tas ir kaut kāds saldums, konfektes, sākot no ledenēm, šokolādēm un visu pārējo. Tā ēdienkarte, gadiem ejot, mainās. Medus man joprojām ir cieņā pie tējas cukura vietā.
Es esmu beidzis Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumu 1947. gadā. Esmu biškopības agronoms. Kā tur nokļuvu, nemācēšu pateikt, jo pabeidzu to jau pirms 70 gadiem. Jā, es varētu nodarboties ar biškopību, man patīk laukos. Maniem radiem, kaimiņiem, visiem vairāk vai mazāk ir alerģija. Savukārt man, kad karstā laikā reiz braucu mašīnā, logs bija vaļā. Mašīna bija pilna ar tām bitēm. Kādas 15 iedzēla mugurā. Tas jau nekas. Kā rakstīts, bites dzēliens varbūt pat veselīgs. Bet, piemēram, dzejnieks Bruno Saulītis nomira no vienas bitītes dzēliena. Citiem bites dzēlienu dēļ pilnīgi uz slimnīcu ir jābrauc,» par bišu dzēlieniem un paradumiem runā Gunārs Placēns.
Ēriks Pucens aicina sadarboties un nebendēt bites
Saeimas deputātam Ērikam Pucenam ir lauku saimniecība, kas atrodas Aizputē, kur viņš dodas brīvajos brīžos un katru nedēļas nogali.
«Piekrītu teicienam, ka ar bitēm nekad neko nevar zināt. Viņām ir mainīgs garastāvoklis. Vienu dienu tā saime ir dusmīga, citu ‒ ne. Tomēr, ja pie stropa ir jāiet, tad jāiet. Ja kāda dusmīga bitīte iedzels, tad viņai varbūt vajadzēja tev iedzelt. Ja viņa ir dusmīga, varbūt tu iepriekšējo reizi neesi kaut ko izdarījis tā, kā bitēm būtu paticis. Ne jau bites ir vainīgas, varbūt pats dravinieks ir dusmīgāks, stresaināks. Bites to jūt. Bišu inde ir kā dziedniecisks elements. Es uzskatu, ka tas tikai nāk par labu.
Šajā pavasarī redzējām, ka daudzi lauksaimnieki bija negodprātīgi, rapšu laukus migloja saulainā laikā, kad rapsis medoja un bites varēja lidot. Diemžēl bites tika nomiglotas. Tas ir ļoti skumji, ka lauksaimnieki nespēj vienoties ar biteniekiem vai arī nav godprātīgi. Lauksaimniekiem ar biteniekiem būtu jāstrādā roku rokā. Katra sfēra, kas balsta mūsu tautsaimniecību, dod Latvijai pienesumu un naudu, ir ļoti nepieciešama. Domāju, ka jābūt kādam vidutājam, kas šīs abas nozares saved kopā. Kā bitenieks aicinu: ja redz negodprātīgus lauksaimniekus, kuri miglo neatļautā laikā, vērsties attiecīgajās institūcijās, ziņot Dabas aizsardzības pārvaldē. Lielākais zaudētājs ir bitenieks un bišu saime. Bites ir mūsu ekosistēmas uzturētājs. Ne velti ir teikts, ja nebūs bites, tad pasaule trīs gados aizies postā.
Pērn bija ļoti foršs pavasaris. Medus raža bija daudz lielāka. Šogad ziedēšana ir mērenāka. Ienesums ir daudz mazāks. Kad redzu, ka medus raža ir mazāka, ir vairāk jāstrādā uz bišu saimju palielināšanu, uz attīstību, lai nākamajā gadā būtu vairāk bišu saimju.
Ar bitēm sāku nodarboties pirms septiņiem gadiem. Neko nezināju par bitēm. Es nopirku četrus stropus un sāku to darīt. Man tas likās interesants darbs, kas reizē ir ļoti smags. Sākumā bija šaubas. Gadiem ejot, iemācies arodu. Tagad esmu kļuvis par Saeimas deputātu un manas bišu saimes ir palikušas saimniecībā. Tur saimnieko māsa. Mums ir 45 bišu saimes. Mērķis ir attīstīties līdz 200 - 250 saimēm. Pirms nonācu politiskajā lokā, lauku dzīve ļoti piesaistīja. Viens no maniem vaļaspriekiem ir arī medības. Vēl viena lieta, ko darīju, strādāju ar liellopiem, kaut arī sākumā baidījos no viņiem. Man ļoti patīk lauki un redzēt, kā daba katru gadu atmostas. Dabas garša mani aicina atpakaļ. Katru pavasari, dodoties pie bitēm, sadzirdi, kā daba sāk mosties pēc ziemas miega. Un tas ir ļoti skaists mirklis. Vari pabūt ar sevi, dzīvi uztvert nedaudz savādāk. Tas ir fantastiski. Es aicinātu daudzus cilvēkus pavasara mirkļos mēģināt to dabas garšu noķert, jo mēs Latvijā dzīvojam Dieva ausī. Mums ir četri gadalaiki. Mēs izbaudām vasaru, rudeni, skaisto ziemu, pēc tam nāk pavasaris,» par mīlestību pret lauku dzīvi stāsta Ēriks.
Armands Krauze Jāņu sieru bauda ar medu
Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs un politiķis Armands Krauze ir gan bitenieks, gan graudkopis. Tāpēc viņš drēbi pazīst no abām pusēm un var runāt gan par postu, ko negodprātīgi un neapdomīgi graudkopji nodara bišu saimēm, gan ‒ kā to mazināt. Vienlaikus viņš norāda, ka viss ir atkarīgs no cilvēkiem, jo starp biškopjiem un graudkopjiem pastāv arī laba sadarbība. Ar piebildi: ja abi domā par dabu, tad nonāk pie kopsaucēja. Piemēram, ja dienā miglo graudaugus, no tādā veidā apstrādātiem laukiem stropos neatgriežas aptuveni 10‒20 procenti bišu, un tas ir būtisks zaudējums.
Latvija ir pievienojusies Eiropas Savienības paziņojumam par Eiropas Zaļā kursa nozīmīgumu, un Armands ir pārliecināts, ka valstij tas nāks par labu, jo mācīs lauksaimniekus domāt plašāk, piemēram, pesticīdus lietot tikai galējas nepieciešamības gadījumā, nemiglot graudaugus ar glifosātiem divas nedēļas pirms kulšanas, jo ražu tas nekādi neietekmē, bet nodara kaitējumu dabai un cilvēku veselībai. «Mums ir liela atbildība - lai graudu aizsardzības līdzekļi nenonāk pārtikā,» uzsver Biškopības biedrības vadītājs.
Biškopju skaits ir nedaudz palielinājies uz to cilvēku rēķina, kuriem darbs ar bitēm ir vaļasprieks. «Mums ir svarīgi biedrībā apvienot visus cilvēkus, jo nodrošinām mācības biškopjiem,» saka Armands. Biedrība iesaistījās urbānajā biškopībā 2005. gadā, kad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs svinēja savu simtgadi. Toreiz pie muzeja ēkas novietoja mākslas objektu «Misija» ‒ trīs simboliskus zili krāsotus bišu stropus ar bitēm. «Pēc tam medu analizējām pēc pilnas programmas. Neko sliktu tajā neatradām. Eiropā urbānā biškopība uzņem apgriezienus, jo rūpnīcas ir ārpus pilsētām, gaiss tīrāks, tiek izmantota tīrāka degviela. Pilsētā bišu saimes jūtas ļoti labi. Atcerieties, kad aizdegās Parīzes Dievmātes katedrāle, bites izdzīvoja. Šobrīd daudzās Eiropas pilsētās tiek atstātas zaļās joslas, ziedoši augi kukaiņiem un putniem. Es kā biškopis atbalstu, ka nevajag pļaut pilnīgi visu zāli kā angļu mauriņu,» pārdomās dalās Armands Krauze.
Viņš saka: «Man galdā medus ir visu gadu. Medu izmantoju gaļām - marinēšanai. Šašliks marinādē - mmm... Tīru medu lieku pie kafijas - maigo, bez izteiktas garšas, kādu pavasara kārklu dzimtas augu medu. Ja gribu našķoties, tad ar liepu medu, tam ir mentola piegarša, vai ar viršu medu, tam ir specifiska garša. Iesaku izmēģināt sieru ar medu, piemēram, liepu, griķu medu pagaršo ar dažādiem sieriem. Jāņu sieru var ēst ar medu. Tas ir pārbaudīts. Medalus man tikai vienu reizi iznāca ļoti labs, tāpēc ar to neaizraujos.»
