Ekspremjerministrs un fiziķis Einars Repše Latvijas Bankas prezidenta amatu ieņēma no 1991. līdz 2001. gadam. 1992. gada 7. maijā Latvijas Banka laida apgrozībā Latvijas rubļus, tautā sauktus par repšikiem, bet, solīdāk runājot, tika ieviesta Latvijas nacionālā valūta - Latvijas rublis. 1993. gadā to nomainīja lats. Einara Repšes drosmīgā ideja par Latvijas rubļa ieviešanu rezultējās ar Latvijas nacionālās valūtas panākumiem. Atmiņās par to laiku viņš dalās ar “Vakara Ziņām”.
“Kad Latvijas Banka pārņēma Krievijas bankas republikānisko filiāli savā tiešā valdījumā un rīcībā, tas notika dažas nedēļas pēc Latvijas Republikas faktiskās neatkarības. Latvijas Bankai nebija tieša nodoma atkārtot pirmās brīvvalsts laikā īstenoto pakāpenisko pāreju uz latu. Krievijas rubļi vispirms tika nomainīti uz Latvijas rubļiem, tikai pēc tam uz latiem. Šādu scenāriju mums uzspieda dzīve. Ir ļoti interesanti, ka arī Latvijas Bankas ēka, kas atrodas Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 2a, ir piedzīvojusi ciklisku attīstību.”
“Man toreiz bija ļoti lielisks kolēģis, mans vietnieks Alfrēds Bergs-Bergmanis, kurš pirms Latvijas neatkarības atgūšanas bija PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskā kantora vadītājs. Viņš nevēlējās uzņemties bankas vadītāja lomu, lai gan tas tika pieklājīgi piedāvāts. Viņš bija gatavs sadarboties tandēmā ar mani. Tā kopā pārņēmām šo Krievijas bankas republikānisko kantori, sākot pārveidot par neatkarīgu centrālo banku. Alfrēdam Bergam-Bergmanim bija ļoti liela pieredze. Viņš kā gudrs cilvēks ļoti taupīgi izturējās pret Krievijas rubļu skaidrās naudas krājumiem. Mēs nezinājām, kad Krievijas banka piegādās nākamās rubļu banknotes. Turklāt Krievijas bankai sāka aptrūkt banknošu savā teritorijā, tādēļ tā nespēja mūs apgādāt ar skaidru naudu. Nauda nolietojas. Ejot apgrozījumā, tā nodilst, tiek saplēsta, saburzīta un nosmērēta. Tad tā atgriežas caur inkasāciju centrālajā bankā. Tur to laiž cauri speciāliem aparātiem, kuri sliktās naudas zīmes atsijā un nomaina ar jaunām. Pretējā gadījumā naudas kvalitāte apgrozījumā kļūst radikāli slikta, līdz beidzot naudas sāk pietrūkt. Mēs ļoti taupīgi izturējāmies pret naudu. Naudas zīmes mainījām retāk nekā bija nepieciešams, laidām atkārtoti apgrozībā pat mazliet saburzītas, nosmērētas un ieplēstas banknotes, bet tik un tā jutām, ka krājumi izsīkst. Taupīgās saimniekošanas dēļ bijām spējīgi aizdot naudu Lietuvai. Pēc tam no viņiem saņēmām atpakaļ aizdevumu. Bet ilgi tā vilkt nevarējām.”
Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!
