Atraktīvais dziedātājs, vijolnieks un vakara vadītājs Kaspars Pudniks 25. septembrī svinēja 36. dzimšanas dienu.
«Biežāk savās jubilejās braucu pie mammas, lai viņu apsveiktu. Tad mamma ir izcepusi svētku kūku. Atbrauc arī paši tuvākie - vecmamma, māsas un brālis. Tādas lielas un pompozas dzimšanas dienas neesmu taisījis kopš 9. klases izlaiduma. Iespējams, tas tāpēc, ka profesijas dēļ visu laiku esmu svētkos, godos un ciemos. Interesanti, ka esmu dzimis svētdien. Toreiz tika teikts, ka esmu tāds svētku bērns. Dzīvē tā ir iekārtojies, ka nemitīgi ir svētki un koncerti. Dzimšanas dienās iepriecina cilvēki, kas nāk uz koncertiem un dāvā apsveikumus, ar roku rakstītus un zīmētus, vai kaut kādas lietiņas. Tās man stāv goda vietā. Ir patīkami, ka piezvana un apsveic. Patīkami, ka tevi atceras cilvēki, par kuriem varbūt jau kādu laiku esi aizmirsis. Visvairāk man patīk kopā būšana ar tuviniekiem. Ne jau tie vārdi un dāvanas - 50 vai 100 eiro aploksnē, jo, to visu noņemot nost, galvenais ir kopā būšana, kuras ikdienā ļoti pietrūkst. Mēs visu laiku skrienam no viena koncerta uz otru, lai nopelnītu vairāk naudas un varētu kopā ar mammu kaut kur aiziet, vai samaksāt par to un to. Es skrienu, bet mamma paliek vecāka, un mana meitene dusmīgāka. Sanāk, ka desmit vai piecpadsmit gadus esmu noskrējis. Bet tos gadus nevar atgriezt! Māsas un daudzus tuviniekus sanāk reti satikt. Man ir tāda doma, ko neizdevās īstenot 35 gados. Es gribēju sarīkot ģimenes kopā sanākšanu. Nevaru tik vēl izlemt, kad to darīt!? 40 gadi ir skaists skaitlis, bet, no otras puses, labāk sarīkot ātrāk šādu radinieku salidojumu, nevis gaidīt,» savās pārdomās par dzimšanas dienu dalās Pudniks.
Kaspar, daudz laimes, radošu projektu un piepildījuma profesionālajā darbībā!
