Tautsaimniecība

Pēdējie nu jau vairāki gadu desmiti pasaulē iezīmējušies ar aizvien izteiktāku Ķīnas ekonomiskās ietekmes pieaugumu, ko varam labi redzēt gan Āfrikā, gan tepat Eiropā Balkānu valstīs vai kaimiņos esošajā Baltkrievijā. Nereti šī Ķīnas ietekme un tā dēvētā investīciju ienākšana ne tikai sarežģī valstu finanses, bet rada jau pamanāmu kaitējumu arī vietējiem iedzīvotājiem.

Viens no pēdējo pāris gadu neapšaubāmi lielākajiem notikumiem ir augošā inflācija un cenu kāpums pasaules preču biržās saistībā ar iepriekš īstenotajiem ekonomikas atbalsta pasākumiem Covid-19 krīzes apkarošanā un Krievijas uzsāktā kara Ukrainā dēļ. Straujās konjunktūras izmaiņas un cenu kāpums ievērojami svārsta uzņēmumu darbības izmaksas un attiecīgi arī peļņas rādītājus.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) īstenotās radikālās monetārās politikas, kuras ietvaros strauji kāpušas aizdevuma likmes, medaļas otra puse ir potenciāli lielāki valdību tēriņi glābjot nabadzīgākās mājsaimniecības no maksātnespējas.

Divtik augstāks elektrības tarifs nekā Zviedrijā nevar neietekmēt izmaksu līmeni, ar ko visas pasaules dārdzības apstākļos nākas saskarties Latvijai un abām pārējām Baltijas valstīm, kuras Eiropā saglabā līdera lomu patēriņa cenu pieauguma tempu ziņā. Patlaban vienīgā cerība ir, ka līdz šim straujais izmaksu pieaugums varētu būt vairāk absorbējies preču un pakalpojumu cenās nekā citur Eiropā un līdz ar to turpmāk mums inflācijas kāpums varētu būt lēnāks nekā citām valstīm.

Ražotāju cenu pieauguma temps pārtikas rūpniecībā sasniedzis savu augstāko punktu pašreizējā ekonomikas cikla ietvaros, kam var sekot jauns sadārdzinājums arī veikalu plauktos.

Nemitīga ekonomikas balstīšana uz aizņemšanās rēķina sagādā aizvien lielākus sarežģījumus pasaules tautsaimniecībā, un tas diemžēl lielā mērā ietekmēs arī Latviju. No pēdējām Starptautiskā valūtas fonda prognozēm izriet, ka tādas Latvijas eksportam svarīgas valstis kā Vācija un Zviedrija nākamgad var piedzīvot nelielu iekšzemes kopprodukta (IKP) kritumu.

Lai arī aizvien izjūtam labklājības trūkumu, sevišķi tagad, kad inflācijas rādītāji ir augsti un pirktspēja krīt lejup, turklāt daļā mājsaimniecību pat ar joni, Latvijas ekonomikai ilgtermiņā netrūkst arī labu ziņu. Tas, ko piedzīvojam patlaban, ir visai nepatīkami, un ziemā kļūs vēl nepatīkamāk, tomēr, ja pasaule nepiedzīvos kādus jaunus ģeopolitiskus un ekonomiskus satricinājumus, Latvijā ir pamats cerēt uz labklājības pieaugumu. Varbūt ne pārāk strauju, taču tomēr pamanāmu.

Pasauli negaida tie labākie laiki, vedina domāt jaunākās šā gada oktobra ekonomikas apskatā izdarītās Starptautiskā valūtas fonda (SVF) aplēses. No tām visai skaidri izriet, ka Covid-19 un Krievijas Ukrainā uzskatā kara seku pārvarēšana prasīs daudz spēka un sāpju un ir ļoti ticams, ka nākamgad pasaules iedzīvotāju labklājības līmenis var neatjaunoties līdz tam, kas bija pērn pirms lielā inflācijas lēciena.

Laikā, kad, satumstot novembra debesīm, ļaudīs tomēr uzdzirkstī patriotisms un lepnums par savu valsti, nereti tiek salīdzināta mūsdienu Latvija ar to, kāda tā bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pirms PSRS okupācijas. Daudzi to uztver kā labklājības laiku, lai gan turība ir visai relatīvs jēdziens, tāpat kā iespējas paust savu viedokli.

Rēķinot naudas izteiksmē, Latvija šogad piedzīvos kārtējo preču eksporta rekordu, taču jautājums ir par to, vai to pašu varēsim teikt arī par ārvalstīs pārdoto preču fiziskajiem apjomiem. Pagaidām gan var secināt, ka mūsu eksportētāji par spīti dažādām negācijām turas ļoti labi. Taču ir pamats domāt, ka nākamajos mēnešos rādītāji varētu kļūt krietni mazāk iepriecinoši.

Tautsaimniecībā valdot dažādiem satraukumiem, arī celtniecības nozarē neklājas tik labi, kā daudziem varētu šķist no malas, domājot par it kā esošu “būvniecības bumu” Latvijā. Patiesībā celtniecības apjomi sarūk jau vairākus ceturkšņus pēc kārtas, mazinot arī būvnieku pienesumu valsts ekonomikā.

Par oktobri saņemtie patēriņa cenu indeksa dati varbūt varētu šķist visai iepriecinoši, cik nu par tiem var priecāties brīdī, kad gada inflācija atrodas virs 20% robežas un iedzīvotāju caurmēra ienākumu pieaugums tai ne tuvu netiek līdzi. Tomēr ir vismaz divi aspekti, kas vedina uz nule kā iznākušajiem inflācijas datiem raudzīties pozitīvi.

Vispārējas spriedzes un nenoteiktības pieaugums pasaulē nav licis notikt gadsimtu gaitā ierastajam intereses pieaugumam par zeltu. Parasti tāda veida notikumi, ko esam piedzīvojuši pēdējo divu gadu laikā, būtu izraisījuši strauju dzeltenā metāla cenas pieaugumu, taču šoreiz ir noticis tieši pretējais.

Krievijas paziņojums par izstāšanos no tā dēvētās Melnās jūras graudu eksporta vienošanās pēc svētdien notikušā uzbrukuma Sevastopoles ostai jau vainagojies ar bažām par labības cenu kāpumu un bada draudu pieaugumu trešās pasaules valstīs.

Ieilgušais augsto cenu periods pasaules preču biržās neapskaužamā situācijā nostādījis gaļas ražošanas un pārstrādes nozari. Kopš 2020. gada vasarā pēc pirmajiem Covid-19 šokiem atsākās cenu pieauguma bums pasaules preču biržās, ar to tika radīts iedīglis energoresursu cenu pieaugumam līdz vēl nebijušiem apmēriem. Jauns problēmu vilnis radās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas iepriekšējās tendences dzīves dārdzības pieaugumā sakāpināja vēl vairāk. Ja salīdzina pāris gadu zemākos un augstākos energoresursu cenu līmeņus biržā, tad šajā periodā cenas atšķirība varēja pārsniegt pat 20 reizes.

Šonedēļ “apritēja” jubileja pasaulē līdz šim lielākās ekonomikas krīzes sākumam, ko izraisīja straujš cenu kritums Ņujorkas fondu biržā 1929. gada 24. oktobrī, bet ekonomikas nedienas ilgstoši turpinājās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ievelkoties uz desmitgadi. Šī krīze saukta par Lielo depresiju.

Pēdējā laikā sabiedrībā aizvien biežāk izskan viedoklis, ka pašreizējās augstās inflācijas laikā nav jēgas naudu pieturēt, jo strauji kāpjošās cenas naudas pirktspēju vienalga noēdīs. Tāpat ir dzirdēti pētījumu rezultāti, ka katrs ceturtais iedzīvotājs vispār neesot “psiholoģiski gatavs” veikt jebkādus uzkrājumus.

Iedzīvotāju pirktspējas kritums komplektā ar politiskās un ekonomiskās nedrošības pieaugumu ir bijis veicinošs faktors alkohola realizācijas pieaugumam Latvijā.

Dzīves dārdzībai nonākot aizvien jaunās virsotnēs, aizvien mazāk kļūst tādu, kuri cer, ka ekonomiskā dzīve varētu “ieiet normālās sliedēs”, kad cenu kāpums ir sabalansēts ar algām. “Viedokļu krīze” sevišķi asi varētu izpausties novembrī, kad liela iedzīvotāju daļa saņems savus pirmos šīs apkures sezonas rēķinus, kuri daudziem jau tā tukšos makus padarīs vēl tukšākus, bet gada inflācijas rādītājs no līdz šim jau piedzīvotajiem 22% varētu pietuvoties 25%.

Globālās tautsaimniecības nedienas nemet līkumu arī Latvijai, un pagaidām būtiskāk tas izpaužas eksportā, pasliktinoties gan produkcijas izlaides datiem, gan pašu uzņēmēju noskaņojumam.