Latvijas ārējā tirdzniecība visai skaidri liecina par gaidāmo inflācijas samazinājumu gan šeit, gan pārējā pasaulē. Ja paveiksies, tas var solīt ieguvumus mājsaimniecībām, jo līdzšinējais cenu skrējiens, kā minimums, bremzēsies. Vienlaikus statistika norāda, ka pie globālās ekonomikas horizonta savelkas melni mākoņi.
Proti, negatīvā virzienā tendētās pasaules tirdzniecības cenas nozīmē to, ka gan Latvijā, gan citās valstīs samazināsies ieplūstošas naudas summas nominālā izteiksmē. Tas nozīmē naudas aprites ātruma samazināšanos, mazākus budžeta ieņēmumus, grūtības norēķināties ar kreditoriem un pieprasījuma kritumu pēc darba rokām. Šāds scenārijs ir ļoti reāls, ja nule kā publicētajos datos redzamās ārējās tirdzniecības cenu indeksu un vienības vērtības izmaiņas izvērtīsies ilgstošākā tendencē. Pagaidām nav pamata panikai, taču katrā ziņā der paturēt prātā, ka uzņēmumu un iedzīvotāju rocība varētu sarukt. Tādējādi katru jaunu lielāku finanšu saistību uzņemšanās ir ļoti rūpīgi apdomājama.
Pagaidām to nevar teikt attiecībā uz pasauli kopumā, taču Latvijas ekonomiku pagājušā gada nogalē ir paglābis tas, ka atsevišķas rūpniecības nozares, kas saistītas ar mašīnbūvi un elektroniku, bija spējušas kāpināt ražošanas apjomus. Ja tas nebūtu noticis, mums nāktos sadzīvot ar negācijām, kas ne tikai ir saistītas ar iedzīvotāju pirktspējas, bet arī ar būtisku mūsu valsts ekonomikā ieplūstošās naudas masas samazināšanos. Tas saistīts ar to, ka, rēķinot pret iepriekšējiem mēnešiem, eksporta cenas sarūk, bet salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošajiem mēnešiem visai pamanāmi krītas šo cenu pieauguma temps. Vienkāršā valodā runājot, mūsu valsts uzņēmumu eksportētās produkcijas cenas ir tendētas doties deflācijas virzienā. Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati
liecina, ka pērn novembrī salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi eksporta vienības vērtības indekss ir krities par 1,2%, bet pret pērnā gada attiecīgo mēnesi pieaudzis par 13,5%. Salīdzinājumam - oktobrī šie skaitļi bija attiecīgi -0,5% un +16%. Cenu izmaiņas aizvien vairāk vedina domāt par augošu tirgus piesātinājumu un konkurenci, kam var sekot arī grūtības realizēt saražoto produkciju. Tā ir pasaules ekonomikas bremzēšanās pazīme un zināmā mērā sasaistās ar iepriekš dažādu analītiķu un organizāciju izteiktajiem paredzējumiem par globālas recesijas iestāšanos.
Taču uz šī iepriekš pieminētā nepatīkamā fona ir atsevišķas norādes, ka kopējā konjunktūra vēl nav būtiski pasliktinājusies un tuvākajā laikā no krīzes var izdoties izvairīties. Vasarā un rudens sākumā bija vērojams kokmateriālu eksporta cenu kritums. Piemēram, augustā pret iepriekšējo mēnesi koksnes un tās izstrādājumu eksporta cenas kritās par 3,5%, bet septembrī par 2,3%. Savukārt jau oktobrī sekoja cenu “palēciens” par 3,1%, bet novembrī cenas pieauga par 0,2%. Fakts, ka kokmateriālu eksporta cenas vairs nav kritušās, ir vērtējams kā pozitīvs. Vismaz pagaidām. Ja izdodas noturēt iepriekšējos pārdošanas apjomus, fiziskā izteiksmē Latvijā ieplūstošās naudas var kļūt vairāk, turklāt kokmateriālu realizācijas iespējas zināmā mērā ir pasaules ekonomikas spogulis. Tiek runāts, ka Eiropā celtniecības dinamika izsīkst un tas pats notiek arī viņpus Atlantijas okeānam, kā arī tas, ka veidojas kokmateriālu uzkrājumi. Taču vienlaikus var izvirzīt piesardzīgu hipotēzi par to, ka zināms pieprasījums pēc koka aizvien saglabājas un tas ļauj saglabāties arī Latvijas eksporta iespējām.
Pagaidām uz deflāciju orientētajās ārējās tirdzniecības ievirzēs priecīgā ir maz. “Neatkarīgā” jau iepriekš pieminējusi, ka, piemēram, septembrī un oktobrī Latvijas starpvalstu tirdzniecībā parādījās tendence bremzēties importētās pārtikas cenu kāpumam vai tam pat sarukt. Tomēr novembra dati nedod skaidru vienotu
tendenci. Proti, salīdzinājumā ar oktobrī importētās pārtikas cenu indekss ir pieaudzis par 0,2%, tajā pašā laikā, rēķinot gada izteiksmē, tas ir sarucis no 19,6% oktobrī līdz 18,5% novembrī. Tas diezgan skaidri norāda, ka pārtikas nozarē inflācijas rādītājs saglabāsies visai augsts arī tuvākajos mēnešos. Viena Latvijas patērētājiem laba ziņa ir tā, ka novembrī tika piedzīvots importa cenu kritums preču grupā, kas tiek klasificēta kā “datori, elektroniskās un optiskās ierīces”. Šajā grupā salīdzinājumā ar oktobri vērojams cenu kritums par 1,3%. Tāpat “par kapeiku” sarukušas arī dažādu ierīču un iekārtu importa cenas. Taču, vērtējot pašreizējo notikumu kokteili kopumā, nevar pilnībā izslēgt iespējamību, ka var nākties sadzīvot ar tā dēvēto stagflāciju, proti, vēl aizvien samērā augstu inflāciju, bet vienlaikus stagnējošu vai pat nedaudz krītošu ekonomiku. Ja eksporta cenu bremzēšanās aizvien turpināsies, tad sarūkoša ieplūstošā naudas masa var pilnīgi nobremzēt algu kāpumu, bet uz augstās inflācijas fona iedzīvotāju pirktspēja turpinātu kristies. Ir vēl viens nepatīkamāks scenārijs, kad vispārējie starpvalstu tirdzniecības cenu kritumi vairs nespēj radīt tādu ieņēmumu bāzi, lai pasaules ekonomika varētu turpināt normāli funkcionēt, kas var novest pie lielāka mēroga satricinājumiem un līdzīga rakstura krīzes kā 2008. gadā. Tiesa, tā kā kopš tā laika Latvijas ekonomika ir kļuvusi ievērojami sabalansētāka, turklāt nav vērojama plašu iedzīvotāju masas pārkreditēšanās, ir pamats domāt, ka Latvijas tautsaimniecība nepiedzīvotu tik liela mēroga sitienu kā pirms pusotras desmitgades. Turklāt pagaidām vēl aizvien ir pamats domāt, ka gada nogalē atsevišķu nozaru (tirdzniecības un rūpniecības) dati drīzāk liecina par viegli pārdzīvojamām nepatikšanām nekā vispārēju plaša mēroga pasaules krīzi. To nevaram pilnībā izslēgt, ja turpinās pieaugt spriedze starpvalstu attiecībās, un sliktākie scenāriji var nest kārtējo tirdzniecības ķēžu nobrukšanu.
