Izsīkstot cenu kāpumu iemesliem preču biržās un mazinoties ekonomiskajai aktivitātei, nākamajā gadā inflācija Latvijā ne tikai var samazināties, bet īslaicīgi izzust pavisam.
Straujais patēriņa cenu indeksa kāpums, kas oktobrī un novembrī, rēķinot gada izteiksmē, sasniedza 21,8%, droši vien tikai retajam ļauj cerēt uz to, ka inflācija varētu strauji sarukt. Vienlaikus statistika arī visai skaidri norāda, ka gada inflācijas rādītājs vairs nepalielinās - iepriekšējos piecos mēnešos tas svārstījās no 21,5% līdz 22,2%, un tikko minētais augstākais punkts tika sasniegts septembrī. Fakts, ka, neraugoties uz dažādu jaunu dārgāku tarifu stāšanos spēkā, patēriņa cenu indeksa līmenis vairs nepieaug, ir norāde, ka sliktākais jau varētu būt aiz muguras vismaz tādā ziņā, ka iedzīvotāju pirktspējas kritums sāks apstāties, tādējādi sasniedzot savu zemāko punktu šā ekonomikas cikla ietvaros.
Viena no būtiskākajām problēmām ne tikai inflācijas rādītāju makroekonomiskajā izpratnē, bet arī iedzīvotāju ikdienas dzīvē ir straujais pārtikas cenu pieaugums. Pārtika ir Latvijas mājsaimniecību lielākā budžeta izdevumu pozīcija, kam pagājušajā desmitgadē tika tērēta aptuveni ceturtā daļa mājsaimniecību budžeta, kopumā šim īpatsvaram uzrādot tendenci samazināties līdz ar labklājības pieaugumu. Taču diezgan droši varam teikt, ka līdz ar iedzīvotāju kopējās pirktspējas kritumu, inflācijai augot straujāk nekā algām, un pašas pārtikas straujas sadārdzināšanās procesā šis izdevumu īpatsvars noteikti ir palielinājies un tagad, iespējams, jau pārsniedz minēto ceturtdaļu no mājsaimniecību kopējiem budžeta izdevumiem. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka šā gada novembrī salīdzinājumā ar atbilstošu mēnesi iepriekšējā gadā pārtika vidēji ir sadārdzinājusies par 29,5%. Taču atsevišķās preču grupās cenu pieauguma temps ir krietni straujāks, turklāt tieši šie produkti ir tie, kuru lielāks patēriņš ir mājsaimniecībām ar plānāku maciņu. Piemēram, cukuram cena vidēji augusi par 751%, bet produktu grupā, kas tiek klasificēta kā “milti un graudaugi”, cenas salīdzinājumā ar iepriekšējā gada novembri kāpušas par 63,9%. Tikmēr pienam cenas caurmērā palielinājušās par 43,1%, rīsiem - par 41,7%, maizei - vidēji par 36,6%. Šāds cenu pieauguma temps noteikti ir makus strauji tukšojošs, taču vienlaikus ekonomikas raksturlielumi nav tādi, lai šādu cenu izmaiņu tendence būtu uz palikšanu, gan attiecībā uz tikko minētājiem produktiem, gan pārtiku kopumā. Jau novembrī salīdzinājumā ar oktobri atsevišķiem pārtikas produktiem tika fiksēts cenas kritums. Piemēram, kartupeļiem cenas vidēji saruka par 3,3%, rīsiem par - 2,1%, tāpat nedaudz lētāka kļuva arī gaļa, liellopu gaļa un cūkgaļa mēneša laikā piedzīvoja cenas kritumu par 1,7%, bet mājputnu gaļa - par 1,2%. Šie kritumi, protams, nav lieli un uzskatāmi par tādiem, kas būtiski maina iedzīvotāju materiālo situāciju, taču ir ļoti iespējams, ka šī ir tikai sākotnēja ievirze kopējam cenu samazinājumam, ko varam piedzīvot turpmāk. To, ka šāds scenārijs ir reāls, lielā mērā liecināja arī lauksaimniecības kultūru cenu kritums precu biržās, tirgum pamazām nomierinoties pēc sākotnējā ārprāta un pirkšanas drudža pēc tam, kad Krievija atkārtoti uzsāka agresiju Ukrainā. To, ka pasaulē pārtikas cenas ir tendētas lejup, vēsta arī lauksaimniecības un pārtikas organizācijas FAO ziņas, kuras liecina, ka šīs institūcijas aprēķinātais pārtikas cenu indekss ir krities jau astoņus mēnešus pēc kārtas, šajā laikā zaudējot apmēram 15% vērtības, tajā skaitā indekss, kas attiecas uz graudu cenām, ir krities par 11,6%, bet augu eļļām - par 38,6%. Pēdējo noteikti var saistīt ar sākotnēju pārtikas eļļu strauju lēcienu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, ņemot vērā abu minēto valstu lielo pienesumu pasaules saulespuķu eļļas tirgū. To, ka situācija varētu vērsties par labu, zināmā mērā var liecināt arī pārtikas produktu importa cenu kritums. Šajā ziņā pēdējie pieejamie dati ir par šā gada oktobri, kad salīdzinājumā ar septembri valstī ievesto pārtikas produktu cenas bija samazinājušās vidēji par 0,2%. Salīdzinājumam - septembrī pret augustu cenas bija augušas par 0,7%, vēsta CSP dati. Arī pārtikas importa cenu pieauguma temps pret atbilstošu mēnesi iepriekšējā gadā ir sarucis. Oktobrī pieaugums gada izteiksmē sasniedza 19,6% salīdzinājumā ar 21,2% decembrī. Vienlaikus vietējo pārtikas ražotāju produkcijas cenas, lai arī lēnāk, taču tomēr pieaug, līdz ar to mūsu valsts izcelsmes produktu cenas vēl kādu laiku varētu pieaugt. Taču minētais pieaugums kļūst aizvien lēnāks, un nav izslēgts, ka jau kādā no nākamā gada pirmā ceturkšņa mēnešiem pārtikas produktu ražotāju cenas kritīsies, tādējādi dodot savu artavu arī kopējā inflācijas rādītāja lejupslīdē.
Kopējās pasaules tendences nav vērstas tikai uz pārtikas produktu cenu samazināšanos vien, bet arī kopēju dzīves dārdzības pieauguma tempu samazināšanos. Viens no pēdējā laikā jau daudz apziņotiem un visai plaši iztirzātiem notikumiem ir tas, ka naftas cena pasaulē nav būtiski mainījusies arī pēc Krievijai piemērotajiem naftas cenas ierobežojumiem 60 ASV dolāru apmērā par barelu no G7 un ES valstu, kā arī Austrālijas puses. Tiesa, 22. decembra pēcpusdienā Ziemeļjūras jēlnaftas "Brent" cena bija pietuvojusies 84 ASV dolāru atzīmei salīdzinājumā ar 80 dolāriem iepriekš, taču šāds cenas līmenis pēdējo 15 gadu laikā nav nekas neparasts un cenas ļoti ilgstoši ir bijušas krietni augstākas par šo līmeni. Turklāt naftas cenu pieaugumu zināmā mērā var saistīt arī ar investoru pirkšanas aktivitātes pieaugumu pasaules biržu riskantākajos segmentos, kuri aptver akcijas un izejvielas. Turklāt ir jāpiebilst, ka ar nelielām augšupejas korekcijām naftas cenas pasaules preču biržā ir samazinājušās jau kopš marta un pašreizējais brīdis varētu būt saistīts ar šādu augšupejošu korekciju, jo Ķīnas ekonomikas problēmu saasināšanās un arī gaidītā kopējā ekonomiskā recesija pasaulē cenas var turpināt spiest uz leju, tiklīdz pie apvāršņa parādīsies kārtējās ziņas par šo tēmu. Svarīgākais šobrīd ir tas, ka melnais zelts maksā apmēram par 13% lētāk nekā kara priekšvakarā un pasaule nav piedzīvojusi ilgstošu cenu šoku. Priecīgas ziņas ir saņemtas arī par gāzes cenu biržā, kura tagad atkal ir nokritusies zem 100 eiro līmeņa par megavatstundu. Vairumā gadījumu tas gan uzreiz neko nedod apkures rēķinu mazināšanā, taču pozitīvu scenāriju attīstības gadījumā ietekme varētu izpausties nākamajā apkures sezonā. Tas, kas var notikt visai drīz, ir elektrības cenu kritums, jo tieši dārgā gāze iepriekš bija viens no elektroenerģijas cenu kāpuma iemesliem. Turklāt siltāka laika iestāšanās, kas mazina gāzes patēriņu, atstāj arī pozitīvu ietekmi uz hidroelektrostaciju izstrādi, tādējādi palielinot piedāvātās elektrības apjomu tirgū, kam savukārt būtu jāsamazina elektrības cena biržā. Tādējādi kopējā ievirze ir vērsta uz to, lai inflācijas rādītājs samazinātos, kas droši vien kādos segmentos nozīmēs arī reālu cenu kritumu, ne tikai līdzšinējā cenu kāpuma apstāšanos. Ja vien izpaliks kādas globāla mēroga kataklizmas, kas “norauj” preču piegādi pasaulē, un ekonomiskās aktivitātes ziņā būs vērojama izteikta bremzēšanās, pastāv ļoti liela iespējamība, ka atsevišķos nākamā gada otrās puses mēnešos gada inflācijas rādītājs būs ļoti tuvs nullei vai pat negatīvs.
