Latvietim patīk kārtīgi paēst un arī citām šeit dzīvojošajām tautām tāpat, līdz ar to pārtikas cenas Latvijā ir visai bieži apspriests temats, līdzīgi kā salīdzinoši augstā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme pārtikai. Reizēm tā pat tiek dēvēta par “nodokli nabagajiem”, jo tieši iedzīvotāju daļa ar plānāko rocību visvairāk cieš no pārtikas cenu kāpuma.
Tēma par to, ka pārtikas PVN vajadzētu samazināt, ik pa laikam uzplaiksnī un tad atkal atkāpjas, uzņēmēju argumentiem sastopoties ar Finanšu ministrijas pretestību valsts budžeta sargāšanā. Šobrīd jaunajai valdībai un Saeimai, diskutējot par nākamā gada valsts budžeta projektu, ir iespēja līdzšinējo kārtību mainīt.
Jāpiebilst, ka pašreiz varētu būt īstais laiks likmes mazināšanai, jo strauji augošajā dārdzībā pārtikas cenu skrējiens ievērojami apsteidz kopējo inflācijas līmeni. Iegūtu iedzīvotāji, kuriem ikdienas nepieciešamību apmaksāšana kļūtu vieglāka, bet valsts potenciālie zaudējumi būtu mazāk sajūtami. Ceļoties cenām, ir ļoti būtiski pieaugusi finansiālā bāze, no kuras PVN tiek iekasēts.
Latvijā ļoti bieži dzirdams viedoklis, ka arī tad, ja PVN likme pārtikai tiktu samazināta, ražotāji un tirgotāji to izmantotu papildu peļņas gūšanai. To pilnībā nevar noliegt, taču vienlaikus statistikas dati apliecina arī to, ka PVN likmes samazināšanai Latvijai raksturīgajiem dārzeņiem, augļiem un ogām no 2018. gada 1. janvāra bija cenu pazeminoša ietekme. Piemēram, kilogramam kāpostu 2017. gada decembrī vidējā cena mazumtirdzniecībā bija 0,41 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. 2018. gada janvārī to cena bija sarukusi līdz vidēji 0,36 eiro kilogramā, bet divus un trīs mēnešus vēlāk līdz 0,34 eiro/kg. Maijā cenas sāka celties, pieaugot līdz vidēji 0,60 eiro/kg. Taču, kā zināms, tuvojoties vasarai, vietējie dārzeņu krājumi ir izsīkuši un nākas pāriet uz importa produkciju.
Te gan jāpiebilst, ka rudens mēnešos, kad it kā būtu jābūt jaunajai ražai, kāposti vidēji maksājuši 0,49-0,52 eiro/kg. Tomēr ir jāatceras, ka 2018. gada vasara gan Latvijā, gan Eiropā kopumā bija ļoti karsta un sausa, līdz ar to tirgū bija vērojams pamatīgs deficīts un dārzeņu cenas strauji pieauga. Tādējādi noteicošais bija meteoroloģiskais faktors, nevis tirgotāju apetīte. Gandrīz droši varam teikt, ka tad, ja PVN likme nebūtu samazināta, dārgie dārzeņi maksātu vēl dārgāk.
Latvijā ļoti bieži dzirdams, ka no samazinātā PVN pārtikai iegūs ne tikai mazāk turīgās, bet arī bagātās mājsaimniecības. Protams, arī turīgie paēdīs lētāk, taču ne reizi nav dzirdēts jautājums, vai tas vispār ir vērtējams kā kaut kas slikts. Arī tad, ja cilvēks ar lielāku rocību par pārtiku samaksās mazāk, valsts tautsaimniecībai un budžetam nekāds kaitējums neradīsies. Kaut vai tāpēc, ka patiesi turīgo mājsaimniecību vienmēr ir daudz mazāk nekā to, kuras dzīvo naudas trūkumā.
Daudz svarīgāk par abstraktu “taisnīgumu” ir tas, ka valstī ir sakārtotāka ekonomiskā vide un vietējie ražotāji un tirgotāji no tā iegūst un var pārdot vairāk. Vismaz tā pēc PVN samazinājuma Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem atzina vietējie ražotāji, turklāt arī uzņēmējdarbība šajā segmentā esot nostājusies uz legālākiem pamatiem, piemēram, PVN maksātāju šajā sfērā esot kļuvis vairāk. Papildus tam tika atzīts, ka vietējo uzņēmumu produkcijas realizācijas iespējas un ieņēmumi pieaug un arī strādājošajiem tie var maksāt lielākas algas. Līdz ar to PVN samazinājums pārtikai nav uztverams tikai kā sociāls, bet arī ekonomiku attīstošs elements. Tādējādi augtu arī kopējā saimnieciskā aktivitāte valstī un ilgtermiņā valsts budžets būtu ieguvējs. Attiecībā uz samazināto PVN likmi pārtikai būtu jārēķina ne tikai zaudējumi, ko varētu nest konkrēta nodokļa samazinājums konkrētā segmentā, bet gan jāparaugās uz iespējām, ko dotu papildu ieņēmumi citās jomās.
Ja PVN likme pārtikai tiktu samazināta no pašreizējā 21% uz, piemēram, 5%, mājsaimniecību ietaupījums mēnesī varētu būt lēšams desmitos eiro, ko varētu iztērēt citās jomās, kurās varētu maksāt pilno 21% PVN likmi. Sevišķi tas būtu attiecināms uz mazāk turīgo sabiedrības daļu, kura pilnīgi noteikti šo naudu nenoguldītu bankas kontā, bet gan varētu iegādāties preces un pakalpojumus, ko līdz tam izdarīt bija daudz grūtāk. To acīmredzami ļoti labi saprot lielākajā daļā citu Eiropas valstu, tāpēc tur šāda samazinātā PVN likme tiek uzskatīta nevis par kaut kādu sadzīvisku greznumu, bet ikdienišķu normu. Piemēram, sākoties karam Ukrainā, Polija savu jau samazināto 5% PVN likmi pārtikas produktiem pazemināja līdz 0%. Gala rezultātā sanāca tā, ka, pēc prominentu pārtikas tirgus ekspertu teiktā, no Latvijas uz Poliju sākās autobusu braucienu organizēšana pārtikas produktu iegādei. Līdz ar to šajā gadījumā tiek atņemta ne tikai paaugstinātā PVN nodokļa iekasēšana valsts budžetā, bet ieņēmumus zaudē arī ražotāji un tirgotāji. Piemēram, pagājušā gada decembrī pārtikas mazumtirdzniecības apjoms salīdzinājumā ar attiecīgu mēnesi 2021. gadā bija krities par 5,8%, teikts CSP apkopotajā informācijā. Minētais cita starpā var norādīt uz to, ka augošas dzīves dārdzības dēļ iedzīvotājiem nākas taupīt arī uz pārtikas rēķina.
Savukārt, kas attiecas uz Poliju, tad droši vien arī tur uzņēmēji izmanto iespēju pelnīt, kāpinot cenas. Taču šeit ir jāsaprot kāda būtiska nianse: arī uzņēmumiem - ražotājiem un tirgotājiem ir jāpelna, jo, tikai nopelnot vairāk, ir iespēja turpināt veikt ieguldījumus attīstībā un maksāt lielākas algas. Protams, arī Polijā inflācija pārtikas segmentā ir augsta un pērn decembrī salīdzinājumā ar šo pašu mēnesi 2021. gadā sasniedza 21,5%, liecina “tradingeconomics.com” dati. Taču Latvijā pārtikas produktu cenas gada izteiksmē bija pieaugušas caurmērā par 29%.
Svarīgs ir ne tikai inflācijas temps, bet arī gala cena, kas tiek samaksāta par konkrētu pārtikas produktu. Jo zemāka ir PVN likme konkrētam produktam, jo lielāka iespēja, ka tas maksās lētāk. Tas ir ļoti būtiski tieši šādos laikos, kad notiek strauja vispārēja dzīves sadārdzināšanās. Svarīgi ir tas, cik gala rezultātā par konkrētu preci tiek samaksāts. No patērētāja viedokļa nav tik būtisks statistisks inflācijas skaitlis, cik maksā piena paka, bet gan cik konkrēta rakstura preču pie attiecīga ienākumu līmeņa var nopirkt. Jo likme ir zemāka, jo mazāk, pārrēķinot faktiskajā naudas izteiksmē, aug produkta cena. Samazināta PVN likme nebremzē ilgtermiņa inflāciju, bet gan padara iespēju produkta cenai augt lēnāk faktiskajā naudas izteiksmē. Tas ir ļoti būtisks faktors tieši mazāk turīgajiem, kuru finanšu kapacitāte nereti ir atkarīga no dažādiem pabalstiem.
Šeit ir jāņem vērā faktors, sevišķi vēl tādos dārdzības pieauguma laikos kā tagad, ka vairumam dažādu pabalstu to pieauguma gadījumā iedzīvotāju pirktspējas saglabāšanā ir novēlots kompensējošs raksturs. Proti, cenu pieaugums ir tūlītējs, bet izmaiņas pabalstos laika ziņā notiek relatīvi lēnāk. Tas pats arī ar pensiju indeksāciju. Līdz ar to, iespējams, daudz lielāks iedzīvotāju guvums rastos, ja tiktu radīti labvēlīgāki apstākļi lētākām precēm, nevis cenšoties dzīves dārdzību kompensēt ar novēlotu pabalstu palielināšanu.
