Bijušajai filmu administratorei un redaktorei, kādreizējai Rīgas domniecei Sarmītei Pīkai izdevās panākt labas izmaiņas savā veselībā bez zālēm, bet ikdienā pārkārtojot savu dzīvesveidu.
Kā raksta "jauns.lv", Sarmīte veselības problēmās iedzīvojās pēc neveiksmīga ceļojuma, kad Malaizijas galvaspilsētā saindējās ar ēdienu un inficējās ar salmonelozi smagā formā.
Vēlāk par šo slimību viņa palasījusi internetā un uzzinājusi, ka salmoneloze var radīt pamatīgas sekas, sākot ar sirds muskuļa bojājumiem, var bojāt arī endokrīno sistēmu.
“Kaut gan bija pagājis jau ilgāks laiks pēc slimošanas, jutu, ka man pasliktinājusies redze, zudušas garšas izjūtas, oža, mocījos ar nogurumu, bezspēku, kura dēļ pat uzkāpt otrajā stāvā bija grūti, pieņēmos svarā, bija depresīvs noskaņojums, un nez kur bija pazudis mans dzīvesprieks. Iekļuvu kā apburtajā lokā, no kura grūti izrauties,” stāsta Sarmīte.
Tad acu baltumos sāka parādīties asinsizplūdumi. Sākumā Sarmīte domāja, ka nejauši gadījies aci par daudz saberzēt, tomēr asinsizplūdumi sāka parādīties regulāri. “Kad tas jau atkārtojās vairāk nekā mēnesi, devos pie dakteriem, veicu analīzes un citas pārbaudes.”
Diagnozes precizēšanai pacienti nosūtīja pie endokrinoloģes, kura apstiprināja, ka ir otrā tipa diabēts. Daktere ķērās pie recepšu bloka, lai izrakstītu zāles, kas būšot jādzer visu atlikušo mūžu.
Viņa bija lasījusi, ka ar dzīvesveida izmaiņām otrā tipa diabētu var pievārēt. Šķita - ja sāks lietot zāles, atpakaļceļa vairs nebūs, tāpēc jautāja dakterei, kas jādara, lai diabēts atkāptos. Ārste bija ļoti skeptiska - bez zālēm gribot iztikt teju katrs otrais, bet reāli ikdienā izmainīt dzīvesveidu nepietiekot gribasspēka. “Gribēšana vēl nav varēšana,” neslēpa ārste un pārjautāja, vai Sarmīte apzinās, kādas sekas var būt, atsakoties no medikamentiem.
Ja dzīvesveida izmaiņas neizdodas vai nesniedz vajadzīgo efektu, slimība neārstēta iet uz priekšu un dara savus ļaunos darbus. Apliecinājusi, ka ļoti labi to saprot, Sarmīte izlūdzās vismaz pamēģināt un solīja pēc trim mēnešiem ierasties ar jauniem analīžu rezultātiem. Daktere stingri brīdināja, ka atsakās no visas atbildības, tālākais ir pašas Sarmītes ziņā. Un viņai, kamēr braukusi mājās no Juglas līdz Berģiem, rīcības plāns jau bija gatavs.
Tā Sarmīte pievērsās riteņbraukšanai.
“Pirmais mēnesis man aizgāja nerimtīgā cīņā ar sevi, no rītiem burtiski vai aiz matiem vilku sevi ārā uz kustību minimumu. Tomēr pēc mēneša radās pieradums. Bija patīkami, ka, atgriežoties no riteņbraukšanas, vaigi ir sārti, pati jūtos moža un ka tā ir labi. Riteņbraukšanu es arī miksēju ar soļošanu. Nu jau no rītiem sāku braukt 10, 15, 20 kilometrus. Ja nebija iespēja braukt ar riteni, tad soļoju. Tie bija arī pārgājieni ar meitām, soļojām garas distances, es turējos līdzvērtīgi saviem sportiskajiem jauniešiem.”
Pēc trim mēnešiem, februāra sākumā, kā solīts, Sarmīte veica atkārtotas analīzes un apmeklēja endokrinologi: “Es jutos labi, bija izzuduši visi simptomi. Daktere ekrānā manus analīžu rezultātus pētīja ilgi, ilgi, salīdzināja ar iepriekšējiem. “Ko jūs darījāt?” viņa man jautāja, un sapratu, ka man ir izdevies.”
Ārste, konstatējot liekā svara zudumu, arī izvaicāja, ko Sarmīte lietojusi. “Vienīgais, ko šajā periodā lietoju, bija D vitamīns - analīzes uzrādīja, ka tā man pietrūkst. Jaunās analīzes bija lieliskas. Jautāju, vai man vajag lietot medikamentus. Daktere teica - te neko nevajag. Sēdos uz velosipēda un braucu mājās. Biju tik gandarīta un neizsakāmi laimīga.”
