Krievijas vēstnieks Latvijā: Valdošā koalīcija uzņēmusi striktu kursu uz monoetnisku valsti

 
ATBILSTOŠS DIALOGS. Jevgeņijs Lukjanovs: «Mēs vadāmies no tā, lai konstruktīvs Krievijas – Latvijas dialogs atbilstu abu mūsu tautu interesēm. Mēs esam gatavi kopīgam darbam situācijas uzlabošanas dēļ – tiktāl, ciktāl tam gatavi Latvijas partneri.» ©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

Intervijā Neatkarīgajai ārkārtējais un pilnvarotais Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijas Republikā Jevgeņijs LUKJANOVS pauž savu viedokli pamatā par sistēmiskām, kontekstuālām izmaiņām pasaulē un to, kā šīs izmaiņas ietekmēs Krieviju. Protams, viņš izsakās arī par Latvijas un Krievijas attiecību perspektīvām.

- Vai perspektīvā ir iespējama pozitīva attiecību dinamika starp mūsu valstīm? Kāda jums šķiet mūsu attiecību bilde (bizness, ekonomika, politika...) patlaban?

- Saprotiet mani pareizi, es runāšu no sava plaukta. No vēstnieka, nevis ministra vai Krievijas prezidenta plaukta. Taču, vienlaikus, mani neapšaubāmi interesē starptautiskā politika un mūsu valstu attiecības. Gan kā vēstnieku, gan kā cilvēku, kurš faktiski visu savu dzīvi ir interesējies par šiem momentiem.

Cerība, ka attiecības starp mūsu valstīm uzlabosies, pastāv, tā teikt, vienmēr. Zīmīgi, ka, neraugoties uz to, ka mūsu valstu skatījums uz starptautiskām lietām atšķiras, atsevišķu ministriju un resoru ietvaros ir izdevies saglabāt pozitīvu mijiedarbību.

Mēs pozitīvi vērtējam abu valstu ārlietu ministriju (ĀM) teritoriālo departamentu direktoru konsultācijas, kuras notika 30. maijā Rīgā, un arī Krievijas ārlietu ministra vietnieka Aleksandra Pankina tikšanos ar Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkeviču šī gada 3. jūnijā Baltijas jūras valstu padomes ministru sesijas ietvarā.

Arī oktobrī notika abu valstu tieslietu ministriju ekspertu un ārlietu ministriju konsulāro departamentu konsultācijas. Decembrī plānotas Krievijas Federācijas (KF) ārlietu ministra pirmā vietnieka Vladimira Titova politiskas konsultācijas ar Latvijas ĀM valsts sekretāru Andri Pelšu.

Regulāri notiek transporta nozares pārstāvju kontakti. No šī gada 15. līdz 17. aprīlim Maskavā notikušās transporta - loģistikas izstādes TransRussia ietvaros notika KF transporta ministra Jevgeņija Dītriha tikšanās ar Latvijas ministru Tāli Linkaitu (šie ministri ir arī Krievijas - Latvijas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētāji).

Tradicionālu interesi par sadarbību izrāda Latvijas un Krievijas biznesa kompānijas. Tas atspoguļojas Latvijas - Krievijas lietišķās padomes darbā, kura šogad pulcējās divreiz. Turklāt par nepieciešamību aktivizēt pūliņus, nolūkā intensificēt abpusēju tirdzniecību, jaunu, abas puses interesējošu, formu un mijiedarbības, projektu realizācijas iespēju meklēšanu tika runāts 25. oktobrī desmitajā Krievijas - Latvijas Starptautiskās tiesību komisijas ekonomiskās sadarbības darba grupā. Šie pūliņi nes savus augļus: šī gada astoņos mēnešos preču apgrozījums starp mūsu valstīm ir pieaudzis gandrīz par četriem procentiem.

Viena no abpusēja dialoga ievirzēm, kura ne tik vien kā netiek pakļauta mākslīgai bremzēšanai vai iesaldēšanai, bet, gluži pretēji, aktīvi attīstās, ir reģionālā un pierobežas sadarbība. Ir zināms, ka pērn stājās spēkā Krievijas - Latvijas robežas demarkācijas gala dokumenti. Jau tagad mūsu resori gatavo nākamo soli - līguma noslēgšanu par valsts robežas režīmu.

Taču ar tādu itin kā «rožainu» bildīti laiku pa laikam krasi disonē Latvijas politiskās elites pārstāvju izteikumi. Mēs, veidojot attiecības ar Latviju, nevaram neņemt tos vērā. Sevišķi tad, ja šie izlēcieni skar tādus Krievijas ļaudīm jutīgus jautājumus, kā - mūsu kopīgās vēstures falsifikācija un tautiešu tiesību ievērošana.

Mēs vadāmies no tā, lai konstruktīvs Krievijas - Latvijas dialogs atbilstu abu mūsu tautu interesēm. Mēs esam gatavi kopīgam darbam situācijas uzlabošanas dēļ - tiktāl, ciktāl tam gatavi Latvijas partneri.

- Kāda, jūsuprāt, ir pret Krieviju vērstās sankciju politikas perspektīva? Ar ko tas beigsies?

- Ierobežojumiem ir negatīvas sekas visu valstu biznesiem. Eksperti vērtē Krievijas zaudējumus Rietumu ierobežojumu dēļ ap 50 miljardiem dolāru. Bet vienlaikus Eiropa zaudēja ap 240 miljardiem. Eiropas politiķi saprot, kādus zaudējumus viņu ekonomikām radīja viņu valstu pret Krieviju izsludinātās sankcijas. Patlaban rusofobiskais periods šajā virzienā sāk bālēt.

Pagaidām nevar runāt par to, ka sankcijas beidzas. Tās turpināsies vēl samērā ilgi, taču vairs ne tādā formā, kā bija. Nāks noteikta, pakāpeniska negodīgas konkurences atcelšana.

Restruktīvie pasākumi iemācīja Krieviju nepaļauties uz svešām tehnoloģijām un precēm. Tāpēc, ka pieeja tām varēja tikt slēgta jebkurā brīdī. Pret Krieviju vērstās sankcijas sabiedrība uztvēra kā netaisnīgas. Cilvēki saliedējās tāpēc, ka viņiem tā bija acīmredzami netaisnīga Rietumu pieeja.

Manuprāt, sankcijas kļuva par labu startu vajadzīgajām korekcijām KF ekonomikā. Vislielākais potenciāls ir importa aizvietošanas jomā. Produktu embargo pavēra milzīgas iespējas Krievijas agrārijiem. Daudzos segmentos atbrīvojās tirgus nišas vai arī, galu galā, tās kļuva jūtami mazāk piesātinātas. Vēl par vienu pozitīvu momentu var uzskatīt lēmumu aktivizēt darbu pie nacionālās maksājumu sistēmas izstrādes.

- Pasaules savstarpējo attiecību konteksts dažādās tās malās, manuprāt, visai jūtami mainās. Kādas pārmaiņas viesīs, piemēram, Āzijas, Ķīnas... nostiprināšanās? Turklāt man šķiet acīmredzams Rietumu puses atslābums pašai savas vainas dēļ.

- Saprotiet, man šķiet, ka tas atkal ir tās attīstības dinamikas rezultāts, kas patlaban notiek mūsu globālajā pasaulē. Bet jēga ir cita. Globālisms var nest vai nu ko labu, vai arī novest pie negatīvām sekām un pretrunu saasināšanās starp ekonomikas, spēka un ietekmes centriem mūsdienu pasaulē. Kāda īsumā ir globālisma jēga? Tas ir vēl viens un ļoti nopietns ekonomisko aktoru konkurētspējas vairošanas instruments globālajā arēnā. Piemēram, iespēja pārcelt augsti tehnoloģiskas ražotnes, transnacionālas korporācijas uz teritorijām un valstīm, kur, saglabājot konkurētspēju, ir iespēja samazināt viņu produkcijas izmaksas, dod viņiem priekšrocības.

Jaunu, konkurētspējīgu, spēcīgu, dinamisku spēlētāju tapšanu pasaulē apturēt nevar. Un tāpēc radās Ķīnas loma, tāpēc radās Indijas loma, tāpēc radās Brazīlijas loma, tāpēc radās Dienvidāfrikas republikas loma. Jauni spēlētāji turpinās rasties. Dziļa ģeopolitiska transformācija un adaptācija ir mūsdienu pasaules iekārtojuma atšķirīga pazīme.

Ir nobriedusi nepieciešamība adekvāti reaģēt uz bīstamo konfliktu iespējas un spriedzes pieaugumu, terorisma viļņiem vispārējās krīzes fonā. Jo pasaulē, kā trāpīgi teicis KF ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, var konstatēt «stabilu starptautisko attiecību sarežģīšanos».

Patiesi taisnīga starptautisko attiecību arhitektūra - tā ir policentriska pasaules kārtība. Tās pamatjēga paredz, ka attiecības citam ar citu jākārto nevis ar ultimātu starpniecību, bet pamatojoties cieņpilnos interešu līdzsvara meklējumos.

Daudzas valstis mēģina policentriskajai pasaules kārtībai un starptautiskajām tiesībām pretstatīt bīstamu koncepciju - «kārtība, kas balstās noteikumos». Šādi noteikumi tiek patvaļīgi izgudroti nolūkā apvērst globalizācijas procesus un dzimstošās starptautiskās kopienas panākumus. «Uz noteikumiem pamatotās kārtības» ietvaros tiek mēģināts, ignorējot atklātības principus, plurālisma viedokļus, uztiept mākslīgi sašaurinātus radušos problēmu risinājuma formātus.

Krievija ir par nepieciešamību balstīties uz sevi attaisnojušiem leģitīmiem starptautiskiem mehānismiem. Pirmām kārtām uz ANO un tās statūtiem, kuri nodrošina stabilu visgrūtāko pasaules attīstības jautājumu risināšanas instrumentāriju.

- Taču ANO, neraugoties uz savu globālo statusu, patlaban šķiet visai slābana organizācija.

- Jā, taču šādā vērtējumā nav nekā katastrofāla. Jājautā būtu - ko darīt ar šo organizāciju, lai tā kļūtu labāka, kvalitatīvāka, efektīvāka, autoritatīvāka... Taču tam ir nepieciešami solidāri dibinātāju, kā arī Drošības padomes pastāvīgo vai pagaidu locekļu pūliņi. Un arī tās pasaules sabiedrības viedoklis, kas pārstāvēts ANO.

Taču - šodien ir arī citi institūti, kuri noteikti ir pelnījuši atbalstu (piemēram, BRICS vai ASEAN). To dalībnieki tiecas pieņemt lēmumus, kuri atspoguļo izsvērtā interešu līdzsvarā pamatotas policentriskās pasaules reālijas.

- Bet kā jūs pozicionējat Krieviju, tās lomu šajā kontekstā? Krievija taču uzskata sevi par diženu valsti.

- Katrai valstij ir sava vēsture, savas pretrunas, sava dinamika... Ko lai saka - PSRS sabrukums un pusotra desmita jaunu valstu (ieskaitot KF) tapšana postpadomju telpā - tas taču bija notikums, kuru, domājams, grūti pārvērtēt vai nenovērtēt. Un - arī to, kas pēc tam notika manā valstī deviņdesmitajos gados... tas bija tāds... pietiekami sarežģīts mūsu attīstības periods. Un arī citās jaunajās valstīs tas nebija viegls. Jo tā bija sistēmiska gan valsts, gan tautsaimniecības, gan valsts iekšējo attiecību pārbūve. Tās bija mentalitātes un realitātes vērtējuma izmaiņas no iedzīvotāju puses. Tā bija, tā sacīt, tektoniska sarosīšanās.

Krievija? Viens maziņš cipariņš... Deviņdesmitajos gados mūsu IKP nokrita zem vieninieka par 17 procentiem. Tagad mēs atgriežamies. Taču atgriezties ar tādu atstarpi, tas nav tik vienkārši kā sludināt kādus statistiskus datus. Spēlītes ar statistiku, kā sacījis Marks Tvens, vienmēr ir ļoti mānīgas. Mums tāpat kā visās valstīs ir dokuments - Nacionālās drošības doktrīna. Vai zināt, kāda ir tās galvenā tēze? Galvenais Krievijas nacionālās drošības nodrošināšanas nosacījums ir - iedzīvotāju sociālekonomiskā stāvokļa pieaugums.

Mums šī tēze ir neapšaubāmi prioritāra. Tam, lai tas tā būtu, tiek veltītas nopietnas administratīvas, finanšu un organizatoriskas pūles. Saprotams - to nevar panākt ar kādiem dekrētiem, saprotams, to nevar panākt rīt no rīta, taču saule noteikti lēks. Mūsu prezidents, starp citu, šajā ziņā ir ļoti lietpratīgs politiķis, un es redzu, ka viņš nerimti uztur šo tēzi. Tēze ir ļoti vienkārša - vara nedrīkst melot! Tāpēc, ka - ja ir dots solījums, bet pēcāk tas dažādu lielisku pamatojumu dēļ netop pildīts, tad tas ir pats briesmīgākais zaudējumu nodarīšanas veids. Es arī pats savā darbā turos pie šā viedokļa. Proti - es neko nesolīšu. Es labāk paklusēšu, bet, ja jau kas ir teikts, tad, ja tu vēlies saglabāt savu seju (gan kā amatpersona, gan kā politiķis), šis princips ir jāuztur. Es nesaku, ka pie mums viss ir lieliski un viss ir slavējams. Mēs neesam ideāli. Bet ne jau tur tā būtība. Jautājums ir par to, ka pakāpeniskums, evolūcija - tā ir labākā ikvienas valsts attīstības formula. Labāka par revolūcijām vai kādiem lieliem lēcieniem. Bet Krievija ar tās unikālo eirāzijiskas lielvalsts ģeogrāfiju spēlē un grasās arī turpmāk spēlēt visaktīvāko lomu taisnīgas pasaules situācijas radīšanā, neaizmirstot par savām nacionālajām interesēm.

- Kā mums panākt to, lai padomju periods netraucētu normālām attiecībām starp Krieviju un Latviju, starp krieviem un latviešiem?

- Tas ir visai plašs jautājumu komplekss. Pastāv instruments, ar kura palīdzību mēs, iespējams, varam nonākt pie «vienota kopsaucēja» attieksmē pret kopējo pagātni. Tā ir kopīgās vēsturnieku komisijas darbība. Neraugoties uz to, ka mūsu domas to vai citu vēsturisko notikumu traktējumā ar mūsdienu Latvijas varu atšķiras, mēs iestājamies par šīs struktūras atjaunošanu un esam gatavi konstruktīvai diskusijai ar kolēģiem - profesionāļiem.

Saistībā ar vēstures apgūšanas vērtību ir laba paruna: tam, kurš nezina savu pagātni, nav nākotnes. No pagātnes, lai atkal nenāktos kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem tagad un nākotnē. Tas ir visnotaļ attiecināms uz mūsu tagadējām nebūt ne vienkāršajām ģeopolitiskajām reālijām, kad ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt trauslo realitāti Eiropā un pasaulē.

Lielā Tēvijas kara piemiņa Krievijā ir svēta, un kopējās Eiropas tautu antihitleriskās koalīcijas dižo uzvaru Otrajā pasaules karā nav iespējams pārvērtēt. Diemžēl ne tuvu ne visi pasaulē godā dižās uzvaras piemiņu. Mēs nepārtraukti saskaramies ar mēģinājumiem diskreditēt varoņus, noniecināt PSRS lomu Otrajā pasaules karā un pat uzdot PSRS par tādu pašu «agresoru» kā fašistiskā Vācija.

Šie procesi diemžēl spilgti izpaužas arī Latvijā, kur turpinās mēģinājumi kropļot vēsturi, pārrakstīt politiskajai konjunktūrai izdevīgā veidā objektīvus vēstures faktus. Turklāt ar lielu nožēlu jāsecina, ka tādi mēģinājumi pastāv visaugstākajā līmenī. Šajā kontekstā es gribētu atgādināt Nirnbergas tribunālu, kura lēmumi kļuva par neatņemamu starptautisko tiesību sastāvdaļu. Tā lēmumos skaidri noteikts, kurš karoja labā, kurš ļaunuma pusē.

- Kā jūs uztverat Latvijas skolu pāreju tikai uz apmācībām valsts valodā?

- Latvijas skolu pāreja uz apmācībām latviešu valodā - tā ir jau notikusi realitāte, jo pirmais reformas etaps sākās 2019. gada 1. septembrī. Mēģinājums radīt bērniem no krievu ģimenēm papildu grūtības izglītības procesā, uztiepjot viņiem mācīšanos ne dzimtajā valodā, pilnībā iekļaujas vispārējā varas politikas attieksmē pret nacionālajām mazākumtautām. Vara atklāti ignorē ne tikai starptautisko cilvēktiesību aizstāvības organizāciju rekomendācijas, bet arī vairāku simtu tūkstošu valsts iedzīvotāju viedokļus. Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji faktiski ir kļuvuši par valdošās koalīcijas politisko spēļu ķīlniekiem, kura savos centienos un rīcībā balstās tikai uz latviešu nacionāli orientēto elektorātu. Nesenais (šī gada 13. novembrī) Satversmes tiesas ar prasībām par valsts valodas kā pamatvalodas izmatošanas tiesiskumu privātskolās saistītais lēmums vispār šķiet absurds. Tagad Krievijas tautiešu ģimenes, kuras būtībā ir izglītības pakalpojumu pasūtītājas, nevarēs saņemt šos pakalpojumus pat uz komerciāla pamata. Nožēlu rada tas, ka vietējā vara ir gatava atsacīties no tās kultūras daudzveidības, ar kuru Latvija varētu patiešām lepoties, noliedz jūtamo krievu valodas un kultūras ieguldījumu valsts attīstībā, mēģina izsvītrot kopīgās vēstures gadsimtus.

Vēl es īpaši gribētu piebilst - mēs lieliski apzināmies to, ka ir jāmācās tās valsts valoda, kurā cilvēks ir dzimis un dzīvo. Taču neapšaubāmi ir arī tas, ka ikvienam bērnam ir tiesības saņemt izglītību dzimtajā valodā un tiesības uz komfortablu mācību vidi. Tāpēc mēs no savas puses, piesaistot mediju un plašas sabiedrības uzmanību mazākumtautību izglītības problēmai Latvijā, turpināsim aizstāvēt krievu tautiešu intereses un aktīvi vēstīsim par to Eiropas un starptautiskos līmeņos.

- Mēs te, Latvijā, spriežam par vienotu (nacionālu) kopienu. Cik efektīvi šo dažādu nacionālo kopienu saliedētību, jūsuprāt, veicina oficiālā Latvijas politika?

- Par kādu nacionālu saliedētību var runāt, ja valsts patstāvīgi ir radījusi un saglabā bezdibeni starp saviem iedzīvotājiem, mākslīgi dalot tos pilsoņos un «nepilsoņos»? Kopš Latvijas neatkarības pasludināšanas brīža sabiedrība šeit izrādījās sadalīta «savējos» un «svešajos», kuru absolūtais vairākums bija krievi. Un tikai tagad, gandrīz pēc 30 gadiem, ir pieņemts lēmums no nākamā gada pārtraukt «nepilsoņu» atražošanu. Tas ir solis pareizā virzienā, taču valstī arvien paliek milzīgs skaits savās tiesībās būtiski ierobežotu «nepilsoņu».

Rodas iespaids, ka esošā koalīcija uzņēmusi striktu kursu uz nacionālas, monoetniskas valsts veidošanu. Valsts vara pat neslēpj, ka veido sabiedrību uz tā sauktā latviskuma bāzes. Taču šis «latviskums» praktiski tiek uztiepts ar varu: proti - bērniem no krievvalodīgo ģimenēm tagad liegta iespēja gūt pilnvērtīgu izglītību dzimtajā valodā, neraugoties uz daudzajiem viņu vecāku un skolotāju masu protestiem. Jo vairāk - koalīcija vēlas, lai arī pirmsskolas izglītība pastāv latviešu valodā. Tādu politiku nekādi nevar saukt par adekvātu mēģinājumu konsolidēt sabiedrību, tā tik vien kā vēl vairāk ierobežos krievvalodīgo valsts iedzīvotāju tiesības un diemžēl tik vien kā veicinās spriedzes pieaugumu nacionālo attiecību kontekstā.

 

Abonē