Edvardam Smiltēnam Saeimā, Latvijas Reģionu apvienības (LRA) frakcijas telpās, vēl nav sava kabineta, kaut arī viņš ir LRA valdes loceklis un premjera amata kandidāts. Taču kabinets nav galvenais: mierīgi un mērķtiecīgi, bez teatralizētiem uzvedumiem, frakcija kopā ar vēlēšanu kampaņas cilvēkiem strādā pirmām kārtām atpazīstamības virzienā. Ja izdosies, reģionāļi varētu ieņemt Vienotības politisko nišu. Šodien – saruna ar Edvardu Smiltēnu.
- Veicu nelielu aptauju: pajautāju dažiem vēlētājiem - ar ko jums saistās Edvarda Smiltēna vārds? Lielākā daļa atbildēja, ka ar konfliktu, kurā piedalījāties jūs un Vienotības bijusī līdere Solvita Āboltiņa. Jūs abi pērn cerējāt uz Vienotības vadītāja posteni. Tomēr jūs pametāt ne tikai šīs cerības, bet arī pašu Vienotību. Kāpēc?
- Pirms astoņiem gadiem mēs sākām būvēt Vienotību. Tā bija uz ideāliem balstīta organizācija. Pērnvasar izšķīrās šīs partijas liktenis, jo bija viens strāvojums, kas vēlējās organizāciju atgriezt atpakaļ pirmatnējās Vienotības ideālos, kuriem savulaik bija milzīgs sabiedrības atbalsts, bet otrs strāvojums centās izveidot Jauno Vienotību. Partijā bija liberāļu flangs, kas, cenzdamies sagrābt organizāciju, burtiski to plosīja, tur bija nodevības un nelietības. Mana izvēle aiziet bija diezgan skarba, jo - vai nu tu klusē, pieņem spēles noteikumus un saglabā amatus, vai nu tu riskē pilnīgi ar visu, mēģinot atrast pagrieziena punktu. Vienā vakarā pieņēmu lēmumu izšķirties par otro variantu, pateikt skaļi to, ko klusībā domā visi. Man nebija pieņemams nedz veids, kā tiek sagrābta vara, nedz cīņas metodes, kas tika izmantotas pret mani.
- Proti?
- Sākās izrēķināšanās ar man tuviem cilvēkiem. Visvairāk man «iesita» vēršanās pret manu sievu Kristīni Smiltēnu. Viņa kā profesionāla juriste strādāja Saeimā. Netiekot klāt man, Vienotības partijnieki iznīcināja Kristīnes karjeru, atlaižot viņu no darba. Tas notika divas reizes. Pirmā reize bija valdības veidošanas laikā, kad, redzot nodevību, aicināju Lolitu Čigāni un Ilzi Viņķeli izslēgt no partijas. Viņas grāva partiju. Uzreiz sekoja represijas pret manu sievu, kura 13 gadus bija strādājusi Eiropas lietu komisijā, kas bija pakļauta Lolitai Čigānei. Kristīni aizrotēja uz citu komisiju, no kurienes viņu atlaida pavisam... Tobrīd es zaudēju ticību Vienotības politiķu godīgumam.
- Bet kāpēc tad jūs tiekat saistīts ar augšminēto konfliktu?
- Lai atgrieztos pie sākotnējās Vienotības, diviem cilvēkiem vajadzēja paiet malā. Viens no viņiem - Solvita Āboltiņa. Tas ir tāpat kā hokejā: ja cilvēks ir savainots (politikā tas nozīmē - zaudējis sabiedrības uzticību), viņam komandas, valstsvienības vārdā nekavējoties jādodas uz rezervistu soliņu, nevis jāturas līdz pēdējam, nodarot kaitējumu organizācijai. Otrs cilvēks ir Artis Kampars. To es pateicu televīzijā, un pēc stundas partijas vadītāja amatam jau bija nominēts Vilnis Ķirsis - Kamparam uzticīgais kandidāts. Ķirsis partijas kongresā (pērn augustā) atsauca savu kandidatūru, un Arvils Ašeradens tika ievēlēts kā vienīgais kandidāts...
- Jūs izvēlējāties aiziet uz Latvijas Reģionu apvienību. Kāpēc, piemēram, ne uz ZZS vai NA?
- Ir vieglākais un ir pareizākais ceļš. Mana pirmā sajūta bija: paņemt maksimālu distanci prom no koalīcijas virtuves, kuru pārzināju. Būdams Vienotībā, es vēlējos uzņemties atbildību par to, ko spēju kontrolēt, nekādā ziņā negribēju būt zicpriekšsēdētājs. Aizgāju uz LRA, pirmkārt, tāpēc, ka pazinu daudzus pašvaldību vadītājus, kuri ir cilvēku cienīti un kuri nav sastrādājuši ziepes, kādas bijušas «pa spēkam» daudziem valdībā esošajiem. Otrkārt, tāpēc, ka LRA nav iesaistīta nevienā no lielajiem politiskajiem skandāliem. Man ir pieredze, ko varu dot Reģionu apvienībai: esmu strādājis koalīcijā, valdībā kā divu ministru vietnieks. Ir skaidrs, ka LRA potenciāls joprojām nav izmantots: tā ir milzīga, jaudīga organizācija. Taču tā nekad nav bijusi nodrošināta ar dārgiem reklāmistiem, ar spoža iepakojuma veidotājiem, iepakojums vienmēr bijis dabisks. Un šajā iepakojumā atrodas vienkāršs, bioloģisks produkts. Rupjmaize, piemēram. Treškārt, es gribēju tikt prom no intrigām, jo cilvēks nevar visu dzīvi pavadīt karā. Bet es gribu strādāt un savu dzīvi veltīt tam, kam es ticu. Ceturtkārt, LRA ir ļoti sazarota organizācija, kuras saknes ir vistuvāk iedzīvotājiem, un tā politikā ir milzīga priekšrocība. Tas ir nepareizi - uztaisīt zvaigžņu komandu, ievīstīt smukā papīrā, iekļūt Saeimā un mēģināt pārvaldīt valsti. Tad nav sakabes starp iedzīvotājiem un lēmumu pieņēmējiem.
- Iepriekšējā Saeimā LRA iekļuva, lielā mērā pateicoties Artusa Kaimiņa aktiera dotībām un Mārtiņa Bondara salonlauvas šarmam. Kā šoreiz tiks pārliecināti vēlētāji?
- Vienai vēlētāju daļai patīk šovmeņi, šī daļa grib politikā redzēt intrigas, asumus, kurpes pret tribīni, apsaukāšanos, pakaļdzīšanos ar kinokameru līdz pat tualetes durvīm... Savukārt otrai vēlētāju daļai gribas redzēt nopietnu darbu. Viņi saprot, ka politiķis ir drīzāk kā dakteris: jūs, aizejot pie daktera, negaidāt, ka viņš jūsu priekšā taisīs šovu, jūs cerat sagaidīt profesionālu jūsu veselības stāvokļa izvērtējumu un precīzu ārstēšanās kursu. Es gribētu piederēt akadēmisko politiķu lokam, jo manas autoritātes ir Čērčils, Kenedijs, Čakste. Politika ir pierādījumos, fundamentālā analīzē balstīta rīcība, politikai ir svarīga ētika, kas vēlētājiem redzama 7/24 režīmā, tā veido un vada šo sabiedrību.
- Tiešām tik labi ir ar politiku?
- Diemžēl pēdējā laikā redzu, ka Saeimas debašu kultūra un saturs degradējas. Vairāk ir zibenskaru, lai ar savu karogu rokās kaut ko izcīnītu. Iespējams, ka LRA nav pareizi darījusi, nereklamējot savus darbus. Piemēram, atraitņu pensiju jautājums. Mēs šo priekšlikumu iesniedzām janvārī: mums bija juristi, kas šos grozījumus gatavoja vairākus mēnešus. Saeima tos noraidīja. Pēc trim mēnešiem koalīcija iesniedza šos pašus grozījumus un... pieņēma! Protams, ka izkropļotā veidā un publiski stāstot - tas ir koalīcijas partiju sasniegums. Līdzīgi notika ar ātro kredītu ierobežošanas likumprojektu. Šādi gadījumi ilustrē Saeimas deputātu ētiku.
- LRA visu laiku bija opozīcijā. Tas jūs nebiedē?
- Katram politiķim jāiziet cauri opozīcijai, kad koalīcija pret tevi izmantos visu iespējamo arsenālu. Pat ja tava ideja būs laba, to vai nu noraidīs, vai iekļaus kādā citā likumprojektā, un tas neaizies uz balsošanu kā tavas partijas likumprojekts. Uzrunājot savu jauno vēlēšanu komandu, teicu, ka būšana opozīcijā maina domāšanas veidu un norūda raksturu. Mūs ar visiem spēkiem mēģina iemīt zemē, bet tie, kuri to mēģina darīt, nezina, ka mēs esam sēklas...
- Reģionu apvienībā ir ļoti dažādi cilvēki, nereti ar dažādām reģionu interesēm. Kā viņus apvienosiet?
- Ja organizācija ir monocentriska, tas ir ceļš uz autoritārismu un, iespējams, labu ideju bojāeju. Bet pēc iespējas izsvērtāki lēmumi var rasties viedokļu dažādībā. Un mēs gribam visu veidot no saknēm uz stipru valsti. Šobrīd gandrīz puse Latvijas novadu ir pārstāvēti LRA. Ceturtā daļa no Saeimas deputāta kandidātiem ir pašvaldību cilvēki ar izpratni par reālās dzīves problēmām. Otrā daļa ir jau esošie Saeimas deputāti. Trešie - pilnīgi jauni cilvēki, piemēram, organizācijas Palīdzēsim viens otram! vadītājs Edijs Pipars. Viņš nav zvaigzne, viņš ir vienkārši cilvēks ar pareizu morālo kompasu. Vai, piemēram, Jānis Ābols, Rīgas Juridiskās augstskolas lektors - fantastiskas darbaspējas, palīdzēja mums sagatavot virkni lēmumu, izbūrās cauri atraitņu pensiju jautājumiem. Ieva Brante, Rīgas saraksta līdere, ir ļoti aktīvs cilvēks ar konkrētu redzējumu attiecībā uz valstī notiekošo. Ceturtā sadaļa - profesionāļi. Piemēram, Sarmīte Veide, Latvijas ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, kas gadiem ir centusies virzīt šo veselības aprūpes jomu pareizajā virzienā, taču, esot Saeimā, tas notiks efektīvāk. Jāsaprot, ka, medicīnai arvien vairāk kļūstot privātai, pirmie cietīs cilvēki reģionos.
- Lūk, vienu reģionu nule piemeklēja liela nelaime - Valdgalē joprojām nav līdz galam likvidēts ugunsgrēks. Tikai nedēļu pēc tā sākuma tika sasaukta krīzes vadības padomes ārkārtas sēde, bet valsts augstākās amatpersonas paspēja aiziet atvaļinājumā... Kas tas ir? Palīdzība reģioniem?
- Stabila vara ir kā anestēzija: tā dod neaizskaramības sajūtu...
- Jūs jau arī tiecaties uz stabilitāti.
- Bet es runāju arī par sevi! Tāpēc es nolēmu distancēties no koalīcijas partijas - lai redzētu visu no malas, arī sevi. Kad sāc iegrimt sajūtā, ka esi neaizstājams, tas ir beigu sākums. VUGD, protams, strādāja pašaizliedzīgi, un arī es biju lietas kursā par to, kas notiek. Bet nebija valsts augstākās varas tūlītējas un izlēmīgas reakcijas, tas nu jāatzīst. Taču šādas reakcijas trūkums ir ne tikai attiecībā uz ugunsgrēku. Kādā piektdienas vakarā bija paziņojums par problēmām AB LV bankā, mēs sapratām, ka banka grimst, un gandrīz vienlaikus notika Rimšēviča aizturēšana. Amatpersonu klusums turpinājās dienas trīs: ne skaņas no Valsts prezidenta un Ministru prezidenta. Un tad nākamajā nedēļā premjers Saeimā nolasīja ziņojumu par valdības paveikto un iecerēto, proti, ka mēs Latviju redzam kā Baltijas un Ziemeļeiropas finanšu centru un ka banku sektors ir viens no pīlāriem, uz kuriem mēs būvēsim savu ekonomiku... Man uz telefonu nepārtraukti pienāca jautājumi: kas notiek?! Es pat neriskēju atbildēt, ka ir problēmas. Sabiedrībā varēja aizvelties baumas par banku sistēmas krahu, un cilvēki sāktu raut naudu ārā no bankām. Tas Latvijai būtu liktenīgi: laikā, kad jālolo katrs izaugsmes asns, dabūt uz kakla banku likviditātes problēmu. Tas ir tāpat kā braukt ātrumā uz priekšu un pēkšņi ieslēgt atpakaļgaitu: ātrumkārba izjuks lupatās. Šāds valdības darba stils rada virkni satricinājumu nevietā.
- Manuprāt, līdzīgi ir ar OIK.
- Protams. Stāstā par OIK ir spēcīga saikne starp politiku un OIK biznesu. Viens no pirmajiem lēmumiem - 80 miljonus eiro novirzīt OIK, lai par 13% samazinātu iedzīvotāju OIK maksājumus. Bet tas ir tikai līdz vēlēšanām. Pēc tam viss aizies vecajās sliedēs. Valdības metode ir nevis atrisināt problēmu un nodrošināt ilgtspējīgu risinājumu, bet strādāt tā, lai izskatītos labi.
- Neviens negrib risināt arī NĪN problēmu.
- Mans piedāvājums: mainīt NĪN uz infrastruktūras nodokli. Ir liela starpība: maksāt nodokli par to, ka man pieder māja, vai maksāt par to, ka es vēlos, lai pie manas mājas ir apgaismojums un ceļš, kas nav dubļos. Ierobežojumiem nodokļos jābūt attiecībā uz vienīgo ģimenes mājokli, taču tas nebūs racionāli attiecībā uz īpaši turīgiem cilvēkiem.
- Jūsu vēlēšanu kampaņa ir visai klusa.
- Iespējams, ka citām partijām ir lieli finanšu resursi. Savukārt mēs garantējam vēlētājiem, ka esam simtprocentīgi brīvi no ietekmīgām ekonomiskām grupām, jo gribam saglabāt rīcības neatkarību. Tāpēc pilnīgi droši ejam cīņā, piemēram, pret ātrajiem kredītiem, jo šobrīd cilvēki, kuri tos izmanto, kļūs par parādu vergiem, bet valsts nekādi viņus neaizsargā. Šobrīd Latvijā 170 000 cilvēku ir problēmas nomaksāt parādu, kas ir līdz 200 eiro.
- Bet kur ņemsiet finanses savai kampaņai?
- Lūgsim biedrus ziedot. Atkal esam izvēlējušies smagu, bet pareizu ceļu - tā vietā, lai piekristu dāsniem finanšu piedāvājumiem.
- Sarkanās līnijas?
- Nesadarbosimies ar Saskaņu, kas pēkšņi kļuvusi «latviska un eiropeiska», un ar Latvijas Krievu savienību. Taču jāņem vērā, ka šīs vēlēšanas būs daudz jaudīgāks Saskaņas mēģinājums paņemt varu. Ir jāsaglabā valdība, kas vērsta uz Latvijas nacionālajām interesēm.
- Prioritātes, ja kļūstat par valdības vadītāju?
- Šobrīd ir uzticības krīze, un tā ir problēma, kas jārisina pirmām kārtām. Ir jāpanāk Valsts prezidenta atklāta ievēlēšana un sabiedrības iesaiste Valsts prezidenta izvēles procesā. Mēs rosinām ieviest kvalifikācijas barjeru - 50 000 parakstu, lai nominētu prezidenta kandidātu. Ar vēlēšanu e-sistēmas ieviešanu jāpanāk ārvalstīs dzīvojošo tautiešu lielāka iesaiste vēlēšanās: no aptuveni 300 000 aizbraukušo vēlēšanās nobalso tikai kādi 17 000. Tālāk. Līdzekļu korupcijas apkarošanai mums ir trīsreiz mazāk nekā Lietuvā. Šai jomai jāpievērš lielāka uzmanība. Uzticības jautājums ir arī publiskie iepirkumi, par kuriem burtiski kliedz Valsts kontrole. Piemēram, Latvijas valsts ceļi izsaimniekojuši aptuveni 5 000 000 eiro, būvniecības projektos - izsaimniekoti septiņi miljoni utt. Nākamais jautājums: kā cilvēkiem vairāk pelnīt un kā atbalstīt uzņēmējdarbību? Un cik naudas cilvēkiem paliek makā pēc nodokļu nomaksas? Jāpanāk pensiju neaplikšana ar nodokļiem līdz minimālās algas līmenim, atraitņu pensijas vismaz piecu gadu garumā un otrā pensiju līmeņa mantošana. Par automobiļu ekspluatācijas nodokli: godīgi būtu ieviest principu - kurš brauc, tas maksā. Tāpat aktuāla ir PVN likmes samazināšana sabiedriskajai ēdināšanai, PVN likmes saglabāšana tūrismam un 5% PVN medikamentiem. Bet ir arī parazītekonomikas nodokļi, piemēram, OIK un milzīgas ātro kredītu procentu likmes. Tas viss ir ar likumu jāierobežo. Savukārt par aizbraukušajiem no Latvijas: viņus sauc mājās. Bet kas domāts ar vārdu «mājas»? Rīga? Nē, saka aizbraucēji, mūsu mājas ir Aizpute, Vecpiebalga, Preiļi... Vai tur ir iespējas strādāt un dzīvot? Tas ir jautājums par Latvijas līdzsvarotu attīstību. Mēs atbalstām policentrisku attīstības modeli, bet nedrīkst būt tā, ka Latvijā veidojas aizmirsti reģioni. Tas pats attiecas uz veselības aprūpi. Nedrīkst pieļaut, ka vienā reģionā - piemēram, Balvos un Gulbenē - veidojas tikai privāta veselības aprūpe. Tas nozīmē, ka ļoti lielai sabiedrības daļai veselības aprūpe kļūst nepieejama. Šāda situācija ir jāpārtrauc.