Kremlis draud padarīt dzīvi Eiropā par “elli”. Iestrēdzis kaujas laukos Ukrainā, Krievijas diktators Vladimirs Putins pieprasa specdienestiem pastiprināt hibrīdagresiju Eiropā, ziņo dažādi pasaules mediji.
Izlūkdienesti brīdina, ka Krievijas agresijas akti - diversijas, sabotāža, kiberdraudi un provokācijas pie NATO valstu robežām - kļūst arvien biežāki un pārgalvīgāki, atsaucoties uz Eiropas amatpersonām un pretizlūkošanas dienestu pārstāvjiem, ziņoja “Bloomberg”. Pēdējo divu mēnešu laikā Krievijas specdienestu organizēto uzbrukumu galvenie mērķi bijuši aizsardzības un loģistikas objekti, kas iesaistīti Ukrainas atbalstīšanā, amatpersonas pauž bažas, ka upuri civiliedzīvotāju vidū ir tikai laika jautājums. Savukārt Ukraina veic arvien jaudīgākus triecienus enerģētikas un militārajiem objektiem Krievijas teritorijā, un jo spēcīgāki triecieni, jo skaļāk Maskavas varas gaiteņos izskan aicinājumi “likt par to samaksāt Eiropai”. Kāds “Kremlim tuvs anonīms avots” izteicies vēl tiešāk, norādot, ka Krievija, īstenojot asimetriskas hibrīdoperācijas, “padarīs dzīvi Eiropā par īstu elli”, kas būs atbilde par Kijivai sniegto atbalstu, informē “The Moscow Times”.
Ukrainas Bruņoto spēku Bezpilota sistēmu spēku komandieris Roberts Brovdi (“Maģārs”) augusta beigās intervijā Zviedrijas sabiedriskajai televīzijai SVT paziņoja, ka scenārijs “Kijiva trīs dienās” vairs neatkārtosies, bet par “Baltiju trīs dienās” nav tik drošs. Putins varētu uzsākt iebrukumu Baltijas valstīs, galvenokārt paļaujoties uz armijas pārākumu bezpilota lidaparātu izmantošanā, jo “NATO valstis karadarbībai ar droniem nav gatavas”.
Laikraksta “The Wall Street Journal” avoti apgalvo, viens no CIP direktora Džona Retklifa vizītes Maskavā mērķiem bijis brīdināt Putinu neiebrukt NATO teritorijā, jo ASV amatpersonas Baltijas valstis uzskata par ticamu šādas militāras operācijas norises vietu. Kamēr turpinās karš Ukrainā, Krievijas armijai resursu plaša mēroga iebrukumam visticamāk pietrūks, tomēr militārie eksperti pieļauj, ka tā varētu mēģināt sagrābt nelielu pierobežas teritoriju, uzbrukuma operācijā piesaistot vairākus tūkstošus karavīru.
Komentējot Eiropas izlūkdienestu vadītāju informāciju, laikraksts “The Guardian” rakstīja, ka Krievija jau tuvākajā laikā NATO teritorijā varētu veikt dronu vai raķešu triecienus. Brīdinājumi sekoja pēc Polijas premjerministra Donalda Tuska izteikumiem parlamentā, ka uzbrukuma mērķis būtu demonstrēt NATO līguma 5. panta kolektīvās pašaizsardzības teorētisko, nevis praktisko mehānismu. Francijas prezidents Emanuels Makrons 18. septembra ārkārtas sanāksmē Parīzē ar politisko partiju līderiem, kuri kandidē 2027. gada prezidenta vēlēšanās, paziņoja, ka Tuska brīdinājumi ir “pamatoti un labi dokumentēti”, sanāksmes gaitā citu tēmu vidū tika apspriesta izlūkdienestu sniegtā informācija par Krievijas apdraudējumu. Krievija var raidīt dronus vai raķetes NATO dalībvalstu teritorijā, nodarot postījumus, bet pēc tam pasniegt to kā nelaimes gadījumu vai nejaušu incidentu ar mērķi pārliecināt alianses dalībvalstis, ka NATO atbildes reakcijai vai kolektīvo drošības pasākumu iedarbināšanai nav pamata. Izlūkdienestu dati liecina, ka Maskavas patiesais nolūks ir radīt iespaidu, ka NATO līguma 5. pants ir tikai teorētiska, nevis praktiska garantija un ka neviens nav gatavs reāli iestāties par tādām valstīm kā Igaunija, Latvija vai Lietuva.
Intervijās “The Guardian” par iespējamiem Krievijas apdraudējumiem izteicās trīs Eiropas valstu izlūkdienestu vadītāji. Čehijas Drošības un informācijas dienesta (BIS) priekšnieks Mihals Koudelka pieļāva, ka līdzās dronu aktivitātei un citām darbībām Kremlis var plānot lokālu iebrukumu NATO valstu teritorijā: “Tas ir iespējams. Mēs varētu saskarties ar ierobežotu iebrukumu, “viltus karoga” operācijām vai plaša mēroga ietekmes kampaņu.” Šāds scenārijs varētu īstenoties jau tuvāko “mēnešu, nevis gadu laikā”, tomēr piebilda, ka “daudzi cilvēki dara visu iespējamo, lai to nepieļautu”.
Koudelka uzsvēra, ka Krievijas hibrīdkara kampaņa rada papildu slodzi specdienestiem, jo bieži vien rodas neskaidrības pat gadījumos, ja incidentus izraisījuši kādi blakusfaktori: “Tagad katrs ugunsgrēks vai tehniskā kļūme jāizmeklē kā iespējamais terora akts, un tas viņiem (Krievijai) ir labs rezultāts.”
Zviedrijas Militārās izlūkošanas un drošības dienesta (MUST) vadītājs Tomass Nilsons norādīja, ka Krievijas hibrīdkara kampaņu galvenie mērķi ir sēt šaubas, šķelt NATO, vājināt atbalstu Ukrainai un iebiedēt Eiropas sabiedrību, kā būtisku pagrieziena punktu minot incidentu ar 2026. gada 4. augustā Leipcigas-Halles lidostā Vācijā atrasto ar sprāgstvielām un detonatoru aprīkoto dronu, novietotu netālu no Ukrainas transporta lidmašīnas: “Kaujas drona palaišana noslogotas lidostas virzienā Eiropas centrā... Ja notiek uzbrukumi ar cilvēku upuriem vai kritiskās infrastruktūras iznīcināšana, tas būtiski maina situāciju (..) Maskavai būtu ļoti izdevīgi, ja NATO iesaistītos bezgalīgās diskusijās par 4. pantu, faktiski nerīkojoties” (ja kādas valsts drošība briesmās un pieprasa sabiedroto konsultācijas).
Latvijas Valsts drošības dienesta (VDD) priekšnieks Normunds Mežviets pauda, ka VDD nesaskata tūlītēja vai nenovēršama militāra uzbrukuma pazīmes, kamēr Krievijas resursi piesaistīti karam Ukrainā, piebilstot, ka Krievija mainījusi taktiku: no haotiskiem diversiju aktiem un dedzināšanām pievēršoties mērķtiecīgiem uzbrukumiem dzelzceļa, loģistikas un aizsardzības rūpniecības infrastruktūrai, kas saistīta ar Ukrainas atbalstu. Vērojamas pazīmes, kas liecina par Maskavas gatavošanos izlēmīgākai rīcībai Eiropā, taču joprojām nav skaidrs, vai šie plāni ir tikai daļa no destabilizācijas stratēģijas, lai sētu bailes un nedrošību Rietumu sabiedrībā.
Mežviets un Koudelka nevēlējās apspriest izlūkošanas informāciju par Krievijas iespējamiem īstermiņa plāniem un atteicās komentēt, vai ASV CIP direktora Džona Retklifa pēkšņā 25. augusta vizīte Maskavā, kuras laikā viņš piestāja Rīgā, bija iecerēta, lai brīdinātu Kremli par riskiem, ko radītu potenciālais uzbrukums NATO. Pēc šīs vizītes Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka “tam nav nekāda sakara ar realitāti un Krievijas Federācijas nodomiem”.
Tomēr Eiropa atceras notikumus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī, kad ASV amatpersonas atkārtoti brīdināja sabiedrotos par Krievijas gatavošanos, kamēr Kremlis to konsekventi noliedza. Koudelka šai sakarā norādīja, ka šobrīd Krievija izvēlējusies taktiku “eskalācija deeskalācijai”. Tie ir Kremļa centieni izmantot rietumvalstu sabiedrību vājās vietas, lai mazinātu atbalstu Ukrainai. “Viņi uzskata - ja eskalācija būs pietiekami liela, Eiropas valstis nolems Ukrainu neatbalstīt (..) Es neredzu nekādas pazīmes, ka Maskava nopietni apsvērtu iespēju risināt reālas miera sarunas,” skaidroja MUST vadītājs Tomass Nilsons. “Manuprāt, viņi joprojām tic, ka spēj sasniegt savus stratēģiskos mērķus, tāpēc turpina izspēlēt sarunu izrādi.”
Igaunijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Jonatans Vseviovs stingri vērsās pret sociālajos tīklos uzvirmojušo “paniku” saistībā ar iespējamu Krievijas uzbrukumu, uzsverot, ka pašlaik nav nekādu liecību par nenovēršamu militāru uzbrukumu Baltijas valstīm. “Ja būs pamats bažām par uzbrukumu, esiet droši - mēs to darīsim zināmu. Tikmēr saglabājiet mieru, turpiniet savu ikdienas dzīvi un atbalstiet Ukrainu,” teikts viņa paziņojumā platformā “X”.
Baltijas valstu izlūkdienesti informē, ka nesaskata tūlītēja Krievijas uzbrukuma pazīmes, bet panika tikai nāk par labu Kremlim. “The Guardian” komentē, ka Baltijas valstu amatpersonas nonākušas savdabīgā situācijā: līdz šim mudināja sabiedrotos nopietnāk uztvert Krievijas apdraudējumu, bet šobrīd aicina izvairīties no panikas un pārāk skaļiem paziņojumiem, jo runas par nenovēršamu iebrukumu var kaitēt sabiedrības interesēm un ekonomikai.
Eiropas izlūkdienesti prognozē Krievijas sabotāžu/diversijas dzelzceļā un Ukrainas atbalstam paredzētā infrastruktūrā, īpaši militārās rūpniecības objektos. Lai gan tieša un plaša Krievijas militāra invāzija pret NATO dalībvalstīm tuvākajā laikā netiek uzskatīta par neizbēgamu, visi trīs specdienestu vadītāji bija vienisprātis, ka tuvāko mēnešu laikā Krievijas hibrīdkara intensitāte Eiropā palielināsies.
“Hibrīduzbrukumi arī ir karš, kurā mēs jau piedalāmies,” komentējot drošības ekspertu un amatpersonu vērtējumus par ģeopolitisko situāciju, īpaši Baltijas valstīs un citur Eiropā, raksta Itālijas laikraksta “Corriere della Sera” žurnālists, politisko notikumu apskatnieks Danilo Taino. “Protams, ka nedz Itālija, nedz Eiropas Savienība karu nav pasludinājušas. Formāli to nav pasludinājusi arī Putina Krievija, kas to vienkārši turpina īstenot. Galu galā mierizlīgumam Ukrainā vajadzīgas vismaz divas puses, bet kara sākšanai pietiek ar vienu agresoru. Ir pienācis laiks runāt atklāti: mēs esam karastāvoklī, jo tā izlēmis viens cilvēks Kremlī. Putins pastiprina hibrīdkara aktivitātes NATO spēju testēšanai - cik tālu var atļauties iet, lai NATO uzskatītu, ka tiek uzbrukts, un atbildētu, kamēr alianses dalībvalstis cenšas neiekrist Krievijas lamatās un atturēties no atbildes pasākumiem. Tomēr Putinam ir jāliek saprast, cik lielus riskus viņš uzņemas: ja Kremļa saimnieks redz sabiedroto vilcināšanos, nekavējoties to izmanto, bet tiklīdz saprot, ka riski kļūst pārāk lieli, uzreiz piebremzē.
Aizvadīto divu gadu laikā aktivizējušās Krievijas operācijas pret NATO valstīm tā dēvētajā pelēkajā zonā, kur alianse nepiemēro reaģēšanas mehānismus, par piemēru var minēt 15. septembra incidentu Lietuvā, kad Itālijas NATO iznīcinātāji likvidēja kaujas dronu, kas ielauzās Lietuvas gaisa telpā no Baltkrievijas teritorijas. Kopš gada sākuma Baltijas valstīs, Rumānijā un Polijā, netālu no Ukrainas robežas, NATO gaisa telpas patrulēšanas misijas ietvaros veikti jau vismaz 570 šādi pārtveršanas lidojumi. Tāpat nedrīkst ignorēt kiberuzbrukumus infrastruktūrai, elektrotīkliem, telekomunikācijām, zemūdens kabeļiem un GPS signālu slāpēšanu.
Vai Putins gatavo augsni iebrukumam kādā no NATO dalībvalstīm Eiropā? Vēl ne, jo cenšas uzvarēt ar hibrīdlīdzekļiem, cerībā uzturēt pastāvīgu saspīlējumu ES, Lielbritānijā un Norvēģijā. Viņa prioritāte ir izraisīt sabiedroto valstu šķelšanos Kijivas atbalsta jautājumā, lai ar laiku tās piespiestu piekrist “jaunām” attiecībām un pakļautu Maskavas gribai. Kremlim izšķiroši svarīga ir dažādu “piekto kolonnu” - korumpētu politiķu, piebarotu partiju un kustību, “intelektuāļu” un plašsaziņas līdzekļu - darbība Eiropā. Putins vēlas parādīt, ka bauda Eiropas vēlētāju atbalstu, un, spriežot pēc diskusijām publiskajā telpā, viņam ir izredzes to panākt, tāpēc skaidri jāpasaka: Putins mūs ievilcis agresīvā karā - konfliktā, kas var šķist zemas intensitātes, taču pakāpeniski uzņem apgriezienus. Būtu lietderīgi, ja valstis, kurās darbojas gan labējā, gan kreisā spārna prokremliskās “piektās kolonnas”, piemēram, Francija, Vācija, Itālija un Spānija, beidzot paustu savu nostāju un rīkotos. Rietumu izlūkdienesti mēģina novērst Kremļa plānotos atentātus, agresīvu iejaukšanos vēlēšanu kampaņās. To mērķis ir stiprināt prokremliskās Eiropas partijas, graut ES aizsardzības un Ukrainas atbalsta politikas leģitimitāti, bet ir jāapzinās, kā reaģēt uz Putina izraisīto karu - konfliktu, kas būtībā ir nāvējošs hibrīdkarš, pretējā gadījumā mēs neko nepanāksim. Neviens ES politiķis nespēs vadīt valsti bez vēlētāju uzticības mandāta, lai stātos pretī kara kurinātājam Kremlī,” rezumē Danilo Taino.
“Jo sliktāk Krievijai klāsies Ukrainā, jo lielāks būs Putina kārdinājums pārcelt konfliktu citur. Kremlim nav pa zobam uzvarēt karā ar NATO, toties daudz izdevīgāk būtu parādīt, ka Rietumu kolektīvās drošības sistēma nedarbojas,” uzskata starptautisko tiesību eksperts, Ukrainas izdevuma “Lviv Post” komentētājs Metjū Perišs. “Ziemeļatlantijas līguma 5. pants ir vājā vieta, jo nenosaka, ka visiem sabiedrotajiem karā būtu jāiesaistās automātiski - katra dalībvalsts veic “nepieciešamos pasākumus”.
Krievija nepārbaudīs NATO kaujas spējas ar tanku iebrukumu Polijā vai Baltijas valstīs, kas atvieglotu un paātrinātu sabiedroto vienošanās par atbildes pasākumiem, tomēr spēj izprovocēt pietiekami nopietnus incidentus, lai reakcijas trūkums grautu uzticību NATO un izraisītu iekšējas nesaskaņas.
Modelējot situāciju, tas var būt bezpilota lidaparātu uzbrukums ar bojā gājušiem Baltijas valstu karavīriem, dzelzceļa sabotāžas akts, bojāts zemūdens kabelis, kiberuzbrukums vai sprādziens militārās tehnikas ražotnē rūpnīcā. Protams, ka Maskava liekulīgi noliegs savu saistību ar visiem šiem notikumiem, vienlaikus piedraudot ar kodoltriecienu. Ja tiks nogalināti alianses karavīri un NATO divas dienas diskutēs par to, kurš vainīgs, kādā veidā un vai vispār reaģēt, tad Krievija šādā situācijā jau būs guvusi lokālu uzvaru. Nākamie testi var beigties ar vēl vairāk upuriem, iespējama, piemēram, īslaicīga robežposteņa sagrābšana... Alianses saites netiek sarautas vienā lielā nodevības aktā, bet gan notikumu ķēdē, kad netiek pildītas neskaidras saistības pēc šķietami maznozīmīgiem incidentiem salīdzinājumā ar plaša mēroga karadarbību,” uzskata Perišs.
Kamēr turpinās karš Ukrainā, Krievijas armijai, visticamāk, pietrūks resursu plaša mēroga iebrukumam, tā varētu mēģināt sagrābt nelielu pierobežas teritoriju, izmantojot vairākus tūkstošus karavīru. Ja Krievija izšķirsies par sauszemes iebrukumu kādā no Baltijas valstīm, operācijas mērogu noteiks izvirzītie mērķi. Militāro ekspertu vidū valda uzskats, ka šobrīd Krievijas galvenais mērķis ir NATO šķelšana, nevis plašu teritoriju okupācija, ar aprēķinu, ka, saskaroties ar pilna mēroga kara draudiem, dažas alianses dalībvalstis nevēlēsies iesaistīties bruņotā konfliktā nelielu zemes platību dēļ, komentē pētnieciskās žurnālistikas medija “Важные истории” (IStories) autori. Turklāt Putins varētu uzskatīt uzbrukumu kādai no Baltijas valstīm par iespēju mainīt kara gaitu Ukrainā, kur situācija frontē nonākusi strupceļā, raksta ASV bāzētā starptautisko attiecību un drošības politikas domnīcas “Atlantic Council” pētnieki. “Eiropas nostāja balstās uz pieņēmumu, ka karš Ukrainā atliek iespējamu Krievijas uzbrukumu, kas kalpo par būtisku pragmatisku argumentu plašas finanšu un militāras palīdzības sniegšanai Kijivai. Tomēr Kremlis varētu mēģināt apgriezt šo loģiku kājām gaisā, pārvēršot liela mēroga militāra konflikta draudus Eiropā par kaulēšanās instrumentu Ukrainas jautājumā,” uzskata platformas “Re:Russia” eksperti. “Konflikta eskalācija ir tieši tas, no kā daudzi Eiropā un visā pasaulē centīsies izvairīties, Krievija uz to neapšaubāmi paļaujas,” uzskata OSINT projekta “Frontelligence Insight” dibinātājs, atvaļinātais Ukrainas bruņoto spēku virsnieks un militārais analītiķis ar pseidonīmu “Tatarigami”. “Lai to panāktu, Krievijas armijai pietiktu ar nelielas teritorijas - vienas vai vairāku apdzīvotu vietu - sagrābšanu pierobežas rajonos. Uzbrukums ar ierobežotiem spēkiem ir ticamākais scenārijs šāda mērķa sasniegšanai, pierobežas sektora vai pilsētas ieņemšanai pietiktu ar vienu Krievijas armijas pulku (līdz 2500 karavīru), ko pastiprinātu Krievijas elites bezpilota lidaparātu operatoru “Рубикон” vienības.” “Jā, teorētiski Krievijas bruņotie spēki varētu mēģināt veikt lokālu “ieņemšanas un noturēšanas” operāciju, kur nav jāpiesaista lieli spēki. Tomēr turpmākā eskalācija un konflikts ar NATO neapšaubāmi prasītu daudz lielāku militāro kapacitāti nekā šāda veida karadarbības sākumposmā (..) Ja Krievijas armijas vienības ieņemtu un noturētu kādu pilsētu, viņiem būtu jākontrolē arī apkārtējā teritorija,” intervijā “IStories” skaidroja ASV militārais analītiķis Maikls Kofmans.
Analītiķi izskata arī Krievijas plašāka mēroga agresijas scenārijus. Piemēram, attiecībā uz Igauniju Eiropas Ārējo attiecību padomes (ECFR) pētnieki kā ticamāko vērtē pierobežas pilsētas Narvas sagrābšanu un Putina armijas virzību uz Tallinu. Atbalsta operācijai varētu sekot uzbrukums no Krievijas Pleskavas apgabala Pečoru rajona Tartu virzienā, šāds manevrs sašķeltu Igaunijas spēkus un apdraudētu apgādes ceļus, ko NATO izmanto papildspēku pārvietošanai no Latvijas. Par vēl vienu potenciālu Krievijas uzbrukuma mērķi tiek uzskatīts stratēģiski nozīmīgais Suvalku koridors - teritorijas posms gar Lietuvas un Polijas robežu starp Kaļiņingradas apgabalu un Baltkrieviju, kur šaurākajā vietā koridora platums ir aptuveni 65 km. Ja Krievija šo teritoriju sagrābtu, Baltijas valstis tiktu izolētas no papildspēku saņemšanas pa sauszemes ceļu, vienīgā iespēja karaspēka un tehnikas pārvietošanai būtu jūras transports. Tomēr šādu operāciju veikšanai nepietiks ar vienu pulku, pastiprinātu ar kaujas dronu operatoriem. Atbilstoši ar ECFR aplēsēm, Krievijas rīcībā (vismaz uz papīra) vajadzētu būt aptuveni 40 000 karavīru lielam kontingentam, kas izvietots pie Baltijas valstu robežām, bet realitātē kaujas gatavībā esošo karavīru skaits ir krietni mazāks. Pirmkārt, 10 000 no tiem izvietoti Kaļiņingradas apgabalā un visticamāk šādās operācijās iesaistīti netiks, jo vājinās reģiona aizsardzību. No atlikušajiem 30 000 karavīru faktiski pieejami varētu būt 15 000, jo pārējie pārvietoti uz Ukrainu, un, kamēr karš turpinās, ievērojamu spēku pārdislokācija no Ukrainas visticamāk ir neiespējama. Vienlaikus Krievija gar savām robežām ar NATO, ieskaitot Baltijas valstis, būvē militārās bāzes 115 000 karavīru, bet ja Krievija spēs koncentrēt spēkus liela mēroga konvencionālai uzbrukuma operācijai, pārvietot slepeni tos neizdosies.
“Karš Ukrainā demonstrē Maskavai, kā Rietumi reaģē uz ilgstošu agresiju. Ja Kremlis secinās, ka Rietumu demokrātijām ir pietiekami daudz bruņojuma, bet pārāk vāji nervi, nākamā kampaņa būs vērsta nevis pret armijām, bet NATO sabiedroto politisko gribu vienotai rīcībai. “Lielais nezināmais” ir Amerikas Savienotās Valstis: ja krīzes pirmajās 48-72 stundās amerikāņi pieprasīs pierādījumus, diskutēs par to, vai Krievijas uzbrukums bijis tīšs vai nejaušs, un meklēs kompromisus... atturēšanas efekta nebūs,” komentē Metjū Perišs. “Eiropai jānodrošina spēja reaģēt bez Vašingtonas piekrišanas: tas nozīmē munīciju, pretgaisa aizsardzības sistēmas, lētus pārtvērējdronus, tālas darbības ieročus, aizsargātus lidlaukus un komandcentrus, militāro loģistiku un galvenais - karaspēku NATO austrumu flangā. Armijas brigāde Igaunijā ir vērtīgāka par brigādi Vācijā: Krievijas uzbrukums automātiski pārvērstos kaujā ar britu, franču, vācu un poļu karavīriem. Polijai ir īpaša loma, jo tā savieno Rietumeiropas militāros resursus ar austrumu flangu.
NATO sākas Ukrainā, kas ir Eiropas drošības arhitektūras daļa, neatkarīgi no oficiālās dalības aliansē: nevienai citai armijai pasaulē nav līdzvērtīgas pieredzes mūsdienu karadarbībā pret Krieviju. Ierobežotam, apzinātam agresora uzbrukumam nav jāseko identiskai rīcībai, pretsolim jābūt ievērojami sāpīgākam par pašu uzbrukumu, taču vienlaikus kontrolētam, lai neizraisītu kodoleskalāciju. Eiropas drošības stiprināšanai šobrīd kritiski svarīgi attīstīt visaptverošu sabiedrības noturību pret hibrīdajiem apdraudējumiem, kiberuzbrukumiem un kodolšantāžu. Droša un nepārprotama atturēšana novērš karus tieši tāpēc, ka provokācijas vairs nedarbojas, lai potenciālais agresors apzinātos, ka uzbrukuma cena būs nesalīdzināmi augstāka par jebkādu iespējamo ieguvumu.
