Šajā nedēļas nogalē Ukraina svin 33 gadus neatkarīgas valsts statusā, un varam droši teikt: mūsdienās neviena cita Eiropas valsts nav cietusi tik smagi un atkārtoti kā Ukraina, un neviena cita valsts nav spējusi pārciest tik briesmīgus pāridarījumus, no tiem izejot ar paceltu galvu.
Šodien, atskatoties uz šīs valsts — kādreiz no mums tālās, tagad tik tuvās — piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un pārbaudījumiem, varam tikai apbrīnot, kā sabiedrība ir varējusi izdzīvot un attīstīties, vispirms ciešot ekonomiskās krīzes un bandītismu deviņdesmitajos, tad milzīgas pārmaiņas divtūkstošo sākumā, divas revolūcijas, Krimas aneksiju, Donbasa separātistu uzbrukumu un tam sekojošu gruzdošu karadarbību līdz 2022. gadam, kad kodollielvalsts Krievija izvērsa pilnmēroga militāro iebrukumu. Tā ir sanācis, ka no visiem Latvijas masu informācijas līdzekļiem “Neatkarīgā” pēdējās desmitgadēs ir bijusi klāt Ukrainas modernās vēstures pagrieziena punktos, tāpēc īstajās vietās ievietoti linki uz mūsu reportāžām, kas vēsturi fiksējušas tās notikšanas brīdī.
Ukrainas principiālā atšķirība no Baltijas valstīm ir tāda, ka 1920. gadā komunistu vara nosmacēja toreizējos ukraiņu valstiskuma centienus, iznīcinot gan Ukrainas Tautas Republiku, gan Rietumukrainas Tautas Republiku, gan hetmaņa Skoropadska vadīto Ukrainas Valsti, gan anarhistu Brīvteritorijas ar Nestoru Mahno kā atamanu. Tas ir iemesls, kāpēc Ukrainas valstiskums, tās prezidenti un premjeri, Augstākās Radas sasaukumi un sporta spēļu medaļnieki tiek skaitīti no 1991. gada, nevis 1918. vai kāda cita gada. Vienlaikus dažādi valsts vēsturiskie nosaukumi (sākot ar Kijivas Rusu, turpinot ar iepriekšminētajiem un beidzot ar trīs dažādos veidos rakstāmu “padomju republikas” saīsinājumu) ir iemesls, kāpēc mūsdienu modernā, demokrātiskā valsts kopš izveidošanas brīža vienmēr bijusi rakstāma vienā vārdā: tikai Ukraina (un nekad “Ukrainas Republika”, “Ukrainas Demokrātiskā Republika” vai kā tamlīdzīgi). Tajā pašā laikā ukraiņi no tūkstošgadīgās vēstures pārņēma un atjaunoja senos valstiskuma simbolus — ģerboni (“trijzobis”), valūtu (hrivna), valsts valodu (“deržavna mova”).
Neatkarības diena tiek svinēta 24. augustā tāpēc, ka 1991. gadā šajā datumā Augstākā Rada nobalsoja par neatkarību, kaut arī tam pretojās visi — sākot no Maskavas, kur tajā laikā par varu cīnījās brūkošā padomju režīma ģenerāļi, ietekmi strauji zaudējošais Gorbačovs un reformators Jeļcins, turpinot ar vietējiem “kremliniem” un beidzot ar Vašingtonu. Toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais ieradās Kijivā, bet atteicās kaut vai tikai satikties ar Ukrainas neatkarības organizācijas delegātiem. Tā vietā viņš uzstājās ar runu Augstākajā Radā, aicinot saglabāt PSRS, tikai demokratizētā formā. Trīs nedēļas vēlāk PSRS bija sabrukusi, un amerikāņiem šī bezzobainā runa vēstures lielā pagrieziena brīdī bija viens no iemesliem, kāpēc Bušs zaudēja Klintonam nākamajās vēlēšanās, tāpēc runa iegājusi vēstures annālēs ar nosaukumu “Kyiv chicken speech”, asprātīgi savienojot divas nesavienojamas lietas — Amerikā visiem zināmo teicienu “bailīgs kā vista” ar faktu, ka tradicionālā Kijivas kotlete oriģinālajā receptē tiek gatavota no vistas gaļas.
Tā kā ukraiņiem nebija senāk pastāvējusi demokrātiska valsts ar darba gatavībā esošu Satversmi, kuru atjaunot, 1. decembrī notika referendums par to, vai vēlētāji apstiprina jaunas valsts izveidi. Ar negaidīti lielu pārsvaru tauta deva jāvārdu — referendumā piedalījās 84,2% balsstiesīgo, no kuriem 92,3% nobalsoja par, tajā skaitā 55% no krievvalodīgajiem vēlētājiem un vairākums iedzīvotāju Krimā, Donbasā. Vienlaicīgi noritēja prezidenta vēlēšanas, kur visi pieci kandidāti atbalstīja neatkarību no Maskavas, un populārākais izrādījās parlamenta spīkers Leonīds Kravčuks. Viņš, lai arī visu iepriekšējo karjeru pavadījis kompartijā, līdz no tās demonstratīvi izstājās, bija dzimis Polijas Republikā pirms Otrā pasaules kara un jau bērnībā bija ieguvis priekšstatu, kas ir neatkarīga valsts ar brīvu sabiedrību.
Valsts no padomju laikiem mantoja efektīvu lauksaimniecību (kolhozu vietā ātri nostiprinājās mūsdienu modernie agroholdingi), neefektīvu lielrūpniecību (tās privatizācija radīja oligarhu šķiru), daļēji perspektīvu zinātni un nacionāli orientētu izglītības sistēmu, kas visu padomju laiku bija pretojusies rusifikācijai. Tomēr valsts budžetu joprojām noslogoja 1986. gada Černobiļas katastrofas sekas — staru slimības rezultātā augstā saslimstība ar vēzi, no katastrofas zonas pārvietotie iedzīvotāji, par mazu uzbūvētais sākotnējais sarkofāgs utt.
Aculiecinieka stāsts par piedzīvoto Černobiļā.
Pa to laiku jau notika tie procesi, kas vēlāk valsti žņauguši trīs desmitgades: inflācija, bezdarbs, iedzīvotāju skaita kritums. Krimā dislocētā Krievijas Melnās jūras flote palika neizvesta no Krimas, bet tās atvaļinātie virsnieki jau 1992.-1994. g. izrādīja mēģinājumus atņemt Krimu, ko novērsa ukraiņu nacionālistu paramilitārās biedrības un savā dzimtenē pēc 1944. gada deportācijām beidzot atgriezušies Krimas tatāri. Viņu pieredzē Ukraina bijusi pirmā valsts pēdējo 300 gadu laikā, kas Krimas tatārus uzskatījusi par cilvēkiem un līdzpilsoņiem, nevis kaitinošiem nomales indivīdiem.
Oficiāli Krievija uzturēja labas attiecības ar Ukrainu, taču tas netraucēja krieviem 2003. gadā mēģināt ar spēku ieņemt Tuzlas salu Kerčas šaurumā. Šādi izlēcieni pat prezidentam Leonīdam Kučmam, kurš visādā ziņā orientējās uz sadarbību ar Maskavu, lika izlaist programmatisku grāmatu “Ukraina nav Krievija!”, taču Krievija to nesaprata toreiz un izskatās nesaprotam vēl tagad. Lai iepazītos ar deviņdesmito gadu Ukrainu koncentrētā veidā, var atrast un noskatīties Džekija Čana 1996. gada filmu “First Strike”, kur viņam ar ārpusnieka skatu izdevies trāpīgi noraksturot Ukrainas lielos jautājumus pat labāk nekā ukraiņiem pašiem — Džekija
Čana filmā parādās gan Krimas jautājums un kodolieroču labprātīgā atdošana, gan hiperinflācija un sabiedriskās pārmaiņas, gan Krievijas FSB saplūšana ar bandītismu.
Ar vārdiem “vēlēšanu process Ukrainā” drīz vien pat ārzemēs sāka saprast regulārus pārkāpumus, balsu pirkšanu (standartā balss maksāja 500 hrivnu gabalā, kas senāk līdzinājās 50 latiem), vēlētāju barošanu ar propagandu un griķu pakām vai (ja nekas cits nelīdzēja), iecirkņu izdauzīšanu un protokolu viltošanu — to pēdējoreiz “Neatkarīgās” korespondents fiksēja vēl 2016. gadā Čerņihivā, liekot viltojumu steigšus iznīcināt un uzrakstīt pareizo protokolu.
Atskats uz 2012. gada vēlēšanām.
Ap 2010. gadu bija iezīmējušās regulāras svārstības Ukrainas politikā: prokremliskus valsts līderus nomainīja rietumnieciski, pēc kā sabiedrības vairākuma noskaņojums atkal mainījās uz pretējo pusi. Kad 1991. gadā par prezidentu kļuva uz Ukrainas neatkarību, demokrātiju un Rietumu tirgus ekonomiku kopumā orientētais Leonīds Kravčuks, pēc viņa 1994. gadā vēlēšanās uzvarējušais Leonīds Kučma orientējās atpakaļ uz sadarbību ar Krieviju. 2004. gada rudenī pēc pirmās tūres, otrās tūres un atkārtotas balsošanas trešā raunda uzvaru ārkārtīgi intensīvā sacīkstē t.s. Oranžās revolūcijas laikā izcīnīja rietumnieciskais Viktors Juščenko — pat par spīti faktam, ka viņu priekšvēlēšanu kampaņas laikā mēģināja noindēt ar dioksīnu. Šī perioda Ukraina īsi, bet spilgti un precīzi parādās 2008. gada franču filmā “Kurjers 3” (“Le Transporteur 3”).
Attiecīgi līdz 2010. gada prezidenta vēlēšanām ģeopolitiskais svārsts atkal bija pavērsies pretējā virzienā: uzvaru svinēja padomju laikā divkārt par laupīšanām un zādzībām cietumā sēdējušais, vēlāk deviņdesmito gadu laikā Doneckā karjeru veidojušais, no divtūkstošo gadu sākuma premjerministra un deputāta amatus ieņēmušais prokremliskais Viktors Janukovičs. Pēc viņa — rietumnieciskais Petro Porošenko, un tikai 2019. gada prezidenta vēlēšanas bija pirmās, kurās prokrieviski kandidāti jau bija ar viencipara rezultātu, kamēr gan uzvarētājs Volodimirs Zelenskis, gan tuvākie zaudētāji visi bija rietumnieciski.
Tieši šīs Ukrainas svārstības starp austrumiem un rietumiem bija iemesls, kāpēc 2003. gada nogalē sākās miermīlīgie tautas protesti, kurus drīz vien nosauca par “Oranžo revolūciju”, bet 2013. gada 21. novembrī (brīdī, kad Latvijā sagruva “Maxima”) sākās “Eiromaidana” protesti, kas pārauga revolūcijā. Tobrīd prokremliskās varas iestādes to padarīja par vardarbīgu revolūciju, jo varas iestādes pirmās sāka sist tautu, slodzīt pagrabos un apšaudīt ar gāzes granātām.
Sabiedrība sāka pārveidoties ne pēc ienākumu līmeņa vai valodas lietojuma, bet drīzāk pēc izpratnes un vērtību orientācijas. No vienas puses bija Ukrainas pilsoņi, kas darba vai ģimenes dēļ regulāri saskārās ar Eiropas Savienību un citām rietumvalstīm — vai nu bija tur braukuši pastrādāt, pie radiem, biznesa darīšanās, vai kā tūristi, taču bija iegūts priekšstats par dzīvi sakārtotā, attīstītā, demokrātiskā sabiedrībā. Simttūkstoši strādāja globālajā IT sektorā, kvalificētie strādnieki jebkurā profesijā kļuva par vidusšķiru ar dzīvokļiem “jaunajos projektos” un brīvdienām Varšavā vai Milānā, ne vairs Maskavā vai Sočos. No otras puses, sabiedrības vairākumu daudzos reģionos veidoja Krievijas propagandas pseidomediju vidē dzīvojoši pilsoņi ar jūtami zemākiem ienākumiem, kuri bija sabiedriski pasīvi un kas nedomāja iebilst korupcijai, prokremliskai varai un beztiesiskumam, savukārt rusifikāciju aktīvi atbalstīja daudzi miljoni — un viņiem visiem bija balsstiesības, veidojot lielāko vēlētāju masas daļu. Līdz ar to 2013. gada vidū vienīgā vieta, kur Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā kā vērā ņemamu ideju varēja apspriest pilnā nopietnībā, bija “95. kvartāla” humora šovs. “Ja iestāsimies Eiropas Savienībā, mums vajadzēs meklēt jaunus noieta tirgus mūsu ražotajam alkoholam. Ja iestāsimies Krievijā, mēs tik daudz nespēsim pieražot! Ja stāsimies Eiropā, nāksies mācīties jaunas valodas. Ja būsim Krievijā, nāksies aizmirst pašiem savējo,” tā no skatuves rezumēja Volodimirs Zelenskis. Tobrīd — vēl tikai sekmīgākais TV komiķis, producents un kinoaktieris, ne vēl prezidents un visā pasaulē apbrīnots karalaika līderis.
Ukrainai ejot cauri revolūcijai, Krievija tās kulminācijā izmantoja iespēju (ko, protams, pati bija uzkurinājusi) un ar nemarķētiem “zaļajiem cilvēciņiem” okupēja, pēc tam anektēja Krimu.
Sekoja militāras sadursmes Donbasā, kur tie paši prokremliskie “zaļie cilvēciņi” pasludināja “Doneckas tautas republiku” un “Luhanskas tautas republiku”, ko visa pārējā brīvā pasaule nekavējoties pasludināja par teroristu organizācijām.
2014. gada vasarā pirmoreiz norisinājās pilnvērtīga karadarbība, kuru vēlāk mēģināja apturēt ar trīspusējām sarunām Minskā, divreiz tika pat pasludināts pamiers, taču faktiski prokremliskie spēki to katru dienu pārkāpa — nepagāja neviena diena, kad netiktu ziņots par cietušajiem, ievainotajiem, apšaudītām mājām vai uz mīnas uzbraukušiem civilajiem transportiem.
Reportāža no kaujas par Doneckas lidostu.
No tās paralizētās, ļodzīgās valsts, kura 2014. gada martā nespēja neko izdarīt, kamēr Krievija anektēja Krimu, vasarā nekas nebija palicis pāri. Ukraina pārveidoja sevi par cīņasspējīgu, vienotu nāciju un to uzskatīja par tik pašsaprotamu, ka ar to neredzēja vajadzību plātīties. Krievija ar savām agresīvajām darbībām pati veicināja sabiedrības izaugsmi Ukrainā, armijas modernizēšanos, derusifikāciju un Rietumu vērtību iesakņošanos ukraiņu sabiedrības vairākuma vidū. Krievi, to redzot, postīja visu, kam tika klāt.
Intervija: mērs no pilsētas, kuras vairs nav
Kad 2022. gada 24. februārī Putins izsludināja pilnmēroga militāro invāziju Ukrainā, nodēvējot par “speciālo militāro operāciju”, tā jau bija Krievija, kuras armija izrādījās nemākulīga, izzagta, slikti apgādāta un nespējīga izpelnīties starptautisku atbalstu. Pēc kara noziegumu pastrādāšanas tai nācās izvākties no Čerņihivas, Kijivas un Sumu apgabaliem, vēlāk ukraiņi to padzina arī no Harkivas apgabala un Hersonas. Tomēr divarpus gadus tā turpinājusi lēnām līst uz priekšu no Donbasa uz rietumu pusi, lēnām spiežot ukraiņus atpakaļ ar savu “gaļas masas” pārspēku un atstājot totālu postažu visās apdzīvotajās vietās, kam tiek klāt.
Latvija atbalstīja Ukrainu iepriekš un turpina atbalstīt visos iespējamos veidos, sākot ar individuālām iniciatīvām, turpinot ar pašvaldību sadarbību pāri robežām un beidzot ar starpvalstu atbalstu valdību līmenī.
Divas nedēļas pirms trešdaļgadsimta atzīmēšanas kopš neatkarības pasludināšanas Ukrainas armija atbildējusi Kremlim ar pretuzbrukumu Kurskas apgabalā. Kā atzīmē interneta asprāši, “Putina valdīšana ieies vēsturē ar to, ka pirmo reizi globālas kodollielvalsts teritorijā iebrucis kaimiņvalsts TV komiķis ar savu armiju!”
