Pēc šīsnedēļas antiterorisma operācijas Doņeckas separātistu “republika” iznīcināta nav. Ukraina uzvarējusi svarīgā kaujā, kamēr pārējais karš vēl priekšā.
Šodien par notikušo kauju pirmdienā, kuras laikā gāja bojā trīs Nacionālās gvardes kareivji un viens helikopters, pretī šiem zaudējumiem iznīcinot, saņemot gūstā un ievainojot vairāk nekā 200 prokrieviskos kaujiniekus, joprojām liecina Ukrainas Gaisa spēku iznīcinātājs, kurš cauru diennakti patrulē ap pilsētu, gatavs vēlreiz apšaut uzbrucējus lidlaukam — ja tādi tur parādītos. Sergeja Prokofjeva vārdā nosauktā starptautiskā lidosta, kura pirms diviem gadiem pasaules futbola čempionāta laikā tika ievērojami modernizēta, tagad ir krietni apskādēta automātu, ložmetēju, mīnmetēju un helikopteru raķešu ugunī. Kad tā varēs atsākt darbu ar pilnu jaudu, nav prognozējams, jo kilometrus piecus tālāk pilsētas centrā joprojām kursē kravas automašīnas ar kaujiniekiem.
Terors kā pašvaldības forma
Galvenais teroristu perēklis joprojām ir un paliek Slovjanska kopā ar Kramatorsku, Horlivku un citām mazākajām apkārtnes pilsētām. Šo teritoriju iesaukuši par “Putina Bandustānu”: jo tuvāk Krievijas robežai, jo lielāka patvaļa, pie kam pat apgabala galvaspilsētā Doņeckā īsti nav atrodams neviens cilvēks (ja neskaita pašus teroristus), kurš kompetenti spētu pateikt, kas īsti notiek starp Doņecku un krievu robežu. Donbasā visa milicija un autoinspekcija, kā arī prokuratūra un daļa no robežsardzes ir prokrieviskajā pusē, tāpēc no viņiem nav ne vismazākā jēga — tā vietā, lai arestētu aizdomās turamos, viņi aktīvi palīdz Doņeckas “tautas republikai” noturēt mītiņus, aģitāciju un parādes. Iedzīvotāji, kuri riskējuši apraudzīt radiniekus Kramatorskā, stāsta — ik pa gabalam uz katra ceļa ir pa kādam kontrolpunktam, kuri visi prasa naudu par to, lai izlaistu braucējus cauri.
Vilcieni caur Slovjansku vairāk nekursē, pa citiem maršrutiem novirzīti gan vietējie elektrovilcieni, gan tālsatiksmes, nakts un ātrvilcieni, stāsta aculieciniece — sieviete, kura devusies pie brāļadēla un diviem viņa bērniem. Lai nokļūtu pilsētā, no starppilsētu autobusa pusceļā esot jāpārsēžas “Gazeļ” mikroautobusā, jo tikai tāds spēj izlīkumot starp kontrolpunktiem, sagrautām ēkām un žogiem, nogāztiem stabiem. Vietām tas kursējot pa pagalmiem, sētām, gar šķūnīšiem un staļļiem, vietām braucot tieši pār laukiem un caur dzīvžogiem. Taču neko darīt — braucējiem kaut kā jānokļūst mērķī, bet šoferim jāuztur sava ģimene.
Bēgļu skaits no Slovjanskas un Kramatorskas pieaug, kā redzams Kijivā — piemēram, “UkrSibBankas” filiāles pārzine uz Hreščaķika zina stāstīt, ka pēdējās nedēļās atvērti daudzi jauni rēķini cilvēkiem, kuri aizbēguši no valsts austrumiem. Kijivā paliek tie, kam tur ir radi — vairākums dodas tālāk, uz Ļvivu, Rivni, Koveļu un Truskavecu valsts rietumu apgabalos, kur viņus pie sevis laipni uzņem tie paši briesmīgie Stepana Banderas sekotāji, “Labējā Sektora” atbalstītāji un citi nacionālisti, no kuriem Doņeckas teroristi solījuši visus “aizsargāt”. Turpat nonākuši arī vismaz septiņi tūkstoši krimiešu, kas devušies bēgļu gaitās. Lietuva paudusi gatavību repatriēt visus leišu izcelsmes Ukrainas pilsoņus (daudzi no viņiem dzīvo tieši valsts austrumos), tāpat Polijā jau ieradušies pārdesmit bēgļi. Par laimi, līdz šim nav zināms, ka arī latviešiem draudētu kādas briesmas.
Doņeckā savs “antimaidans”
Jo tālāk no teroristu perēkļa Slovjanskā, jo mazāk jūtams viņu spiediens. Iemesls vienkāršs — kaujinieki ir pietiekamā skaitā, lai nodrošinātu savu varu pār dažām Ventspils un Ogres izmēra pilsētām, bet visu Doņetčinu ar 4 miljoniem iedzīvotāju sagrābt un izkontrolēt viņi nevar. Tāpēc viņi cenšas savu varu izplest pamazām, kas arī izdevās līdz brīdim, kad viņi tika sakauti lidostā un atspiesti atpakaļ. Doņeckā un piepilsētās viņi lielākoties cenšas izturēties ar cilvēcīgu seju. Kaujinieki pa pilsētu nepatrulē un iedzīvotājus nebiedē (priekš kam, ja viņu vietā to izdara milicija, par to joprojām saņemdama algas no valsts budžeta). Kaujinieki uzrodas tikai tad, kad pēc viņiem ir militāra vajadzība. Kur kaujinieki pastāvīgi bāzējas, atpūšas un saņem instruktāžu, noskaidrot neizdodas.
Teroristu republikas centrā ir bijusī apgabala administrācijas ēka, kura tagad pārvērsta par vāju Maidana imitāciju. Apkārt no dažādām drazām sakrāmētas haotiskas, zemas un primitīvas barikāžu imitācijas, starp kurām grēdās salikti iesmakuši un ieskābuši atkritumu maisi — tos te neviens, atšķirībā no Maidana revolucionāriem, necenšas aizvākt. Ēkas iekšpusē visi smēķē, mētājot beņus un citas atliekas pa gaiteņiem, kuros haotiski sagāzta valsts manta — nevajadzīgie dokumenti, datoru daļas, salauztas mēbeles, tukšas mapes utt. Bijušajā gubernatora kabinetā uz galda stāv dāmu augstpapēžu kurpes. Lifti nedarbojas, un viss tiek nests ar rokām līdz pat 11. stāvam. Tik augstu jākāpj arī katram apmeklētājam, lai saņemtu “republikas” zīmogus uz caurlaides. Pārējos stāvos, izņemot septīto, ieeja ir tikai tiem, kam tās nepieciešama. Visur sēž sargi ar automātiem (lieta, kas uz Maidana nebija novērojama nekur), uz kabinetu durvīm redzami draudoši plakāti, izdrukas un uzlīmes (“IELĪDĪSI — NOGALINĀŠU!!!”). Visur slaistās spēcīgi vīri bez nekādiem konkrētiem pienākumiem, taču valda sausais likums — vienīgā kopīgā iezīme ar revolūciju uz Neatkarības laukuma ziemā.
Taču arī šeit neatrodas militāro kaujinieku bāze: šeit valdošais personības tips ir “tituška” — līdz 30 gadus vecs urla bez noteiktas nodarbošanās un izglītības, kas pieslienas jebkuram spēkam, ja tikai ir cerība uz laupījumu vai kriminālām aktivitātēm. Divas reizes Neatkarīgās speciālkorespondentam nākas uzklausīt pamācības, lai nefotografē DNR štābu: “Pašam izmaksās lētāk!” Pirmajā reizē iztiekam ar uzņemto bilžu atrādīšanu (visi DNR atbalstītāji ļoti uzmanās, lai kadros nenokļūtu viņu sejas), otrajā reizē izdodas iedraudzēties ar diviem tituškām, iedāvinot Laimas šokolādi.
Viens pastāsta, ka esot aizbēgušā prezidenta Janukoviča atbalstītājs, kurš agrāk pelnījies, līmējot plakātus un aģitējot Reģionu partijas kampaņās, bet tagad esot DNR piekritējs, no partijas izstājies. Otrs ir ielas huligāns, kuram esot “grūta dzīve, pat tramvaja biļetei nauda nav” (vēlāk noskaidrojas, ka viņš dzīvo pie vecmāmiņas trīs ielas tālāk, kura dod viņam naudu no savas pensijas). 29 gadu vecumā viņš paspējis nodzerties un nopīpēties līdz varikozām vēnām, bet pa DNR štābu lepni staigā apkārt ar steku un vēl kaut kādiem ar striķi kopā sasietiem sitamajiem, kas atgādina spriguli. Šaujamo viņam neuzticot.
Ko grib iedzīvotāji? Izrādās… neko!
Vietējie mierīgie iedzīvotāji ir vissmagākais jautājums. Nekur citur Ukrainā nav redzama tik neizglītota, pasīva un trula tauta: pilnīgs pretstats aktīvajiem un zinošajiem ukraiņiem, Krimas tatāriem, grieķiem un ebrejiem. Tikai ne šeit. Kāpēc gan šejieniešiem uz kaut ko iespringt? Zem kājām atrodas ogles un minerāli, peļņa pati nāk klāt: nevajag ne izglītoties, ne domāt, jo kaut kāds darbelis pie raktuvēm vienmēr atradīsies. Rezultātā vidusmēra doņeckieša gaume, dzīves paradumi un prasmes pārstāja evolucionēt ap deviņdesmito gadu vidu. Viņi nekur dzīvē nav bijuši, neko nezina un negrib zināt. Viņi nelasa pat vietējos medijus (kuri visi atbalsta Ukrainas vienotību), tikai skatās Krievijas TV. Tādi jēdzieni kā “Ukraina”, “valsts”, “demokrātija” un “brīvība” viņiem ir neizprotami un neaizsniedzami. Viņi pazīst vienīgi dzimto Donbasu, tāpēc izveidojušos “teroristu republiku” viņi pieņem kā savējo — pamatā tikai tāpēc, ka tās nosaukumā ir Doņeckas vārds. (Tas ir iemesls, kāpēc tādas republikas ir divas — Doņeckas un Luhanskas.) No Nacionālās gvardes vietējie baidās kurioza iemesla dēļ: kā noskaidrojās, viņi nav spējīgi atšķirt jēdzienus “nacionālais patriotisms” un “nacionālsociālisms”, tāpēc jebkurš ukraiņu patriots viņiem automātiski ir “fašists”, kamēr viņi izliekas neredzam, ka divas īstas, reālas, taustāmas neonacistu bandas no Krievijas ieradušās karot DNR pusē un atklāti staigā pa visurieni ar skūtām galvām un nacistu krekliem mugurā. Kopumā vērojama korelācija: jo izglītotāki un atbildīgākās profesijās strādājoši Doņeckas cilvēki, jo vairāk viņi uzskata sevi par Ukrainas patriotiem un atbalstītājiem. Kad Nacionālā gvarde pamazām sakaus visus bandītiskos formējumus un atlaidīs vietējo miliciju, vietējās populācijas vairākums tikpat pasīvi pieņems atpakaļ Ukrainas valsti kā savējo, patiesībā paliekot uzticīgi vienīgi personiskajam trulumam un fatālismam.
Neatkarīgā pirmdien pārliecinājās, ka uguns kauja lidostas apkaimē nebija šķērslis vietējiem pensionāriem turpināt staigāt un pat braukt ar divriteni pa ielām, pa kurām lidoja lodes — pat pēc vairākkārtējiem uzsaucieniem no aizsegā saspiedušos ārzemju žurnālistu pulciņa puses vietējie kaut ko atburkšķēja, atmeta ar roku un gāja iekšā tieši apšaudes sektorā, lai tikai nebūtu jāiet apkārt vairāki kilometri pa drošu maršrutu. Ukraiņu mediji pēc tam attīstīja teoriju, ka teroristi varētu būt apšāvuši vairākus vietējos iedzīvotājus (tika ziņots par vismaz diviem bojāgājušajiem civilistiem), lai pēc tam šos upurus piedēvētu Nacionālajai gvardei. Patiesībā drīzāk pie vainas bija upuru pašu neārstējamais trulums vai žūpība, kas noved līdz tam, ka viņiem ir vienaldzīga atšķirība starp dzīvību un nāvi, pašsaglabāšanās instinktam pazūdot kaut kur miglā starp kārtējām “dvuļām”.
Arī vietā, kur Nacionālā gvarde pirmdien pie stacijas tās sagrābšanas mēģinājuma laikā bija nošāvusi vienu teroristu pusē karojošo “Oplot” bandas locekli, līdz pat šodienai saulē uz ietves pūst un smird bieza kārta ar neonacista asinīm un kādām miesas ļerpatām. To nav spējis nomazgāt pāri gājušais pērkons, bet blakus esošie kiosku darbinieki, stacijas sētnieks vai pilsētas komunālās saimniecības darbinieki pat nedomā satīrīt nāves vietu. Vien blakus nomestas savītušas neļķītes — visa alga par to, ka cilvēks izlējis par DNR teroristu režīmu savus visus piecus litrus asiņu.