Divu mēnešu laikā Maidans ir izveidojies par jaunu, iepriekš nebijušu sabiedrisko struktūru, kas spēj pilnvērtīgi turēties pretī valdības spēkiem, novērst savu biedru sagrābšanas, aizstāvēt savas pozīcijas un uzturēt piegādes ķēdes, turklāt to visu izdarīt tikpat kā bez naudas.
Revolucionāru skaits Kijevas centrā mainās pa dienām un stundām, vidēji Neatkarības laukumā un tam piegulošajās teritorijās ik brīdi atrodas vismaz pieci līdz desmit tūkstoši ukraiņu, kuru skaits svētdienas tautas sapulces («večes») laikā viegli pieaug līdz pat 50 tūkstošiem. Taču tikai daži tūkstoši no viņiem ir Maidana pastāvīgie iemītnieki: pārējie ir visdažādākie cilvēki no visiem Ukrainas nostūriem, kurus vieno atbalsts reformām, korupcijas apkarošanai un saimnieciskajai attīstībai valstī. Viņi ierodas uz Maidanu, cik mācības un darbs atļauj.
Priekšrocības – valdības spēkiem
Maidans ģeogrāfiski atrodas ieplakā starp vairākiem pauguriem, jo Neatkarības laukums un caur to ejošais Hreščatiks un citas ielas, kā arī M. Hruševska iela, Eiropas laukums un pārējās revolucionāru kontrolētās teritorijas atrodas ielejā. Tas dod priekšroku Iekšlietu ministrijas karaspēkam, kura pozīcijas atrodas austrumpuses pakalnos – tajos atrodas Ministru kabineta, Augstākās Radas un prezidenta administrācijas ēkas, kuras varai jāapsargā. Tātad specvienības Berkut un pārējo milicijas struktūru personālam ir svarīga taktiska priekšrocība: sadursmju gadījumos viņi var uzbrukt no augšas uz leju, pārredzot Maidana pozīcijas pat bez helikoptera palīdzības un šaujot pāri barikāžu augšdaļai.
Pēdējo nedēļu ilgušā nosacītā pamiera laikā, kamēr aktīvas militārās sadursmes nav novērotas, Maidans ir izmantojis iespēju nostiprināt esošās barikādes un uzcelt jaunas. Tagad barikādes slejas arī valdības rajona pakalnu augšpusē, lai jau laikus aizsargātu Maidanu no uzbrukuma, atņemot berkutiešiem taktiskās priekšrocības. Lejpusē, uz dienvidiem, Hreščatiku aizšķērsojusi jauna papildu barikāde, kurai priekšā piestiprināts liels uzraksts Kazaku redute.
Riepu grēdas, kuras pirmo nedēļu laikā bija galvenais barikāžu būvmateriāls, ir gandrīz pilnībā aizstājuši sniega maisi. Kad no laukiem pieved pārtiku (kartupeļus, kāļus, burkānus) vai citas lietas (piemēram, tautas savāktās siltās drēbes un zābakus), tad iztukšotos maisus piepilda ar sniegu, aplej ar ūdeni un pēc sasalšanas sakrauj barikādēs, kuras nostiprinātas ar riepām, baļķēniem, mietiem, dzeloņstieplēm un metāla gabaliem. Maidana nostūri izskatās nedaudz līdzīgi mazdārziņu placim.
«Antimaidans» ciešā apsardzībā
Tikmēr kalnā paveras cita aina. Arī šeit ir savi aizsprosti, kas sniedzas no viena valdības objekta līdz nākamā sienai, tos apsargā berkutieši un tie ir veidoti no kopā sadzītiem armijas Kamaz un citiem smagajiem transportlīdzekļiem, taču ne bruņutransportieriem. Kopš Berkut izmantoja BTR janvāra beigās, lai M. Hruševska ielā mēģinātu aizdzīt nacionālistus no viņu uzbūvētās pašas bīstamākās barikādes (un kad nacionālisti par atbildi savas barikādes aizstāvībai atdzina buldozeru), BTR nostūma malā degošu autobusu, bet arī neko daudz vairāk nespēja izdarīt. Kopš tā laika BTR stāv Berkut bāzē, bet tanki nav izmantoti ne reizi.
«Nē, šeit ieiet nav iespējams. Tikai ar oficiālu Augstākās Radas akreditāciju,» Neatkarīgajai skaidro viens no berkutiešiem, kurš sargā mierīgu pozīciju valdības kvartāla otrā pusē, diametrāli pretēji liesmojošajai Hruševska ielas barikādei. Tātad nepiepildās cerības, ka no šīs puses varētu piekļūt konflikta zonai, lai varētu iepazīties ar to no valdības spēku perspektīvas. Toties cauri šķidrāk apsargātai parka žoga malai redzams, ka arī Radai blakus esošajā parkā deg ugunskuri mucās, tiek vicināti plakāti un dalītas aģitācijas lapas. «Jā, tur tiešām notiek mītiņš. Nē, klāt nelaidīšu, jo mums ir dots uzdevums novērst nekārtības,» apstiprina berkutietis.
Izrādās, šī ir vieta, kur notiek «Antimaidans»: demonstrācija, kura tāpat apgalvo, ka parstāvot ukraiņu sabiedrību, taču atbalsta prezidentu. Tās dalībniekus katru dienu ieved apsargātajā teritorijā pie parlamenta no Arsenaļnaja metro stacijas un visu dienu izsaka atbalstu prezidentam. Neviens no kijeviešiem ar viņiem nevar parunāt, un pat žurnālistiem retu reizi izdodas ar viņiem satikties, tāpēc nav informācijas ne par to, ko «AntiMaidans» saka un grib.
Civillikumu godājošie revolucionāri
Demonstranti jau divus mēnešus ieņēmuši Arodbiedrību namu, Kijevas mēriju, kultūras pili un citus līdzīgus objektus. Pie pilsētas domes, kuru grezno milzīgs Tarasa Ševčenko portrets, stāv vīri no pašaizsardzībnieku sotņas, lai ielaistu iekšā tos, kuriem tur tiešām kas darāms. Domes sēžu zālē redzami vairāk nacionālistu melnsarkanie karogi nekā ukraiņu dzeltenzilie, kā arī milzīgs ukraiņu nacionālistu vadoņa Stepana Banderas portrets. Kāds simts nacionālistu uzmanīgi klausās lekciju par vēsturi, ko no domes tribīnes lasa kāds pusmūža speciālists. Vienā malā atrodas improvizēts medicīnas palīdzības punkts, otrā zāles nostūrī uz segām atpūšas tie revolucionāri, kuri dežurējuši naktī. Nekas nav sadauzīts vai izdemolēts, vienīgi mēbeles pārvietotas saskaņā ar nepieciešamību.
Līdzīgs skats paveras kultūras pilī, kurā ierīkota arī virtuve. Uz jautājumu, kāpēc valsts nav atslēgusi siltumu un strāvu visām demonstrantu sagrābtajām ēkām, pavadoņi no sotņas pasmīn: «Mēs šeit regulāri maksājam par īri, arī siltuma un elektrības rēķinus nosedzam no savāktās naudas. Telpas uzkopjam un iztīrām paši, atkritumus izvedam. Citu izdevumu nav, tāpēc var iztikt.» Tā revolucionāriem pat ir likumīgs pamats atrasties ieņemtajās ēkās, jo viņi – izrādās – rīkojas kā godprātīgi un rūpīgi īrnieki.