EKSKLUZĪVA INTERVIJA: Mērs no pilsētas, kuras vairs nav. Debaļceves pilsēta Donbasā

Pazaudēti 90% iedzīvotāju, terora režīms, sagrauti mājokļi, ielas un transporta mezgli – tādā stāvoklī gandrīz jau gadu ir Debaļceves pilsēta Donbasā, kad Neatkarīgā aicināja uz sarunu pilsētas tagad jau bijušo mēru.

Pirmoreiz Neatkarīgā ar Andriju Banderčuku lasītājus iepazīstināja pirms trim gadiem reportāžā no Augstākās Radas vēlēšanām – toreiz ievēlēja to parlamenta sasaukumu, kuru vēlāk, pēc revolūcijas beigām, atlaida. Tad Andrijs Banderčuks, būdams viens no Reģionu partijas vecbiedriem, rūpīgi skaidroja Ukrainas vēlēšanu likumu smalkumus un argumentēti aizstāvēja tālaika prezidenta Viktora Janukoviča politiku – tolaik vēl nebija zināms par prātam neaptveramo valsts izzagšanu, ko prezidenta administrācija tad vēl tikai rīkoja.

Kopš tā laika diametrāli mainījusies gan viņa politiskā nostāja, gan paša dzīve. Aizvadītajā oktobrī vēsturnieks A. Banderčuks nevarēja cīnīties par Debaļceves mēra amatu vēlreiz – pašvaldību vēlēšanas šeit nenotika, jo pirms tam februārī pilsētu bija sagrābuši teroristu bandu formējumi. Tos vēlāk aizstāja Burjatijas tankisti, serbu algotņi un kas tik vēl ne. Nejauši satiekot A. Banderčuku pēc triju gadu pārtraukuma pie vēžu tirgotāju letēm Zaporižjas tirdziņā, tas bija eksmērs, kurš pazina Neatkarīgās korespondentu, nevis otrādi – rūpnieciski attīstītās Debaļceves erudītais līderis, kura iespējas agrāk līdzinājās, piemēram, mūsu Jelgavas mēra ietekmei, pēdējā gada laikā novecojis par gadiem piecpadsmit.

– Kas īsti notika 2015. gada sākuma uzbrukumā?

– Kā atceramies, Doņeckas un Luhanskas «tautas republiku» teroristi pagājušajā ziemā, kad Donbasa mīkstā, mitrā melnzeme bija sasalusi klucī un pa to varēja pabraukt ar tankiem un citu smago tehniku, masveidīgi uzbruka Mariupolei Doņeckas apgabala pašos dienvidos. Mariupolē pēc GRAD un Uragan zalvēm tika nogalināti 30 civiliedzīvotāji, bet pilsēta nepadevās! Saņemot pelnītu prettriecienu no mūsējās regulārās armijas un Nacionālās gvardes, separātistu bandas izlēma doties uzbrukumā pretējā virzienā – uz Donbasa ziemeļiem – un metās virsū Debaļcevei. Toreiz mana pilsēta atradās tāda kā gara izvirzījuma smailē: no trim pusēm mūs ielenca separātistu spēki, un tikai no ceturtās puses bija palicis 30 kilometrus garš koridors ar šoseju, kas mūs savienoja ar brīvo Ukrainas daļu. Mēs viņiem bijām bija kā gruzis acī: izvirzījums ar Debaļcevi, kā viņiem likās, rada lielisku placdarmu mūsējiem, lai koncentrētu militāros spēkus un pārietu pretuzbrukumā. Tāpēc pagājušās ziemas otrais uzbrukuma vilnis vērsās tieši pret mūsu pilsētu.

– Kā to uztvēra iedzīvotāji? Viņi atbalsta Kremļa hibrīdarmiju vai tomēr demokrātisko republiku?

– Atbildēšu ar piemēru. Kamēr pilsētā stāvēja Ukrainas aizsardzības spēki, debaļcevieši viņiem palīdzēja ar pārtiku, ar silto apģērbu, visādiem saimnieciskiem sīkumiem. Tā nav joka lieta – gan mobilizētais karavīrs, gan brīvprātīgais nacgvards atrodas reizēm pat pustūkstoti kilometru no savas ģimenes, un tas nozīmē, ka viņam reizēm ir vajadzīga it kā sīka palīdzība, kam tajā momentā varbūt ir liela nozīme! Nu, lūk: kamēr Debaļceve atradās demokrātisko spēku kontrolē, tikmēr iedzīvotāji palīdzēja tās aizstāvjiem, kā vien spēja un prata. Kopš Debaļcevi sagrābuši separātistu formējumi, pilsētas iedzīvotāji evakuējušies savai armijai līdzi. Tagad no 30 tūkstošiem iedzīvotāju palikuši vien trīs tūkstoši.

– Tas mūsu lasītājus neizbrīna. Došanās bēgļu gaitās kara laikā ir saprotama: mēs arī tā darījām abu pasaules karu periodos. Latviešus drīzāk interesē: kāpēc Donbasā ir iedzīvotāji, kas paliek uz vietas, labprātīgi padodas teroram? Mums tā ir lielāka mīkla…

– Jāatceras, ka Ukrainā ir plaši tautas slāņi, kas ir mazturīgi. Pensionāri, ģimenes ar bērniem, teju visa strādnieku šķira… Viņiem mājoklis ir lielākā vērtība. Lai sakrātu dzīvoklim, cilvēki Donbasā plēšas pušu, strādā trīs darbavietās, aizņemas un iekrīt parādos, pelnās un piepelnās, nemaksā nodokļus, uz vēlēšanām gatavi pārdot balsi… Pensionāri pie mums saņem vidēji 1100 hrivnas mēnesī, kas šobrīd ir 42 eiro pēc jūsu kursa! Tamdēļ dzīvoklis vairumam ģimeņu ir galvenā vērtība, ko nodod mantojumā no paaudzes paaudzē. Cilvēki nav gatavi pamest dzīvesvietas, pie kurām ar tādām pūlēm tikuši. Ja pēc 1. janvāra, kad beidzas Minskas pamiera otrā protokola darbības termiņš, kaujas darbības draud atsākties jebkurā vietā, tad daļa iedzīvotāju ir gatava palikt, lai aizsargātu savas mājas. Nevis militārā, bet tīri praktiskā nozīmē aizsargāt: ja mājā ir iedzīvotāji, tie var apšaudes laikā nodzēst sīkus ugunsgrēku aizmetņus, kas citādi nopostītu visu ēku, un var aizbaidīt zaglēnus, marodierus utt. Tā ka palikšanai uz dzīvi separātistu zonā ir sava jēga! Es to neatbalstu un iedzīvotājiem neiesaku, bet varu arī saprast.

– Debaļceve agrāk bija pazīstama rūpniecības pilsēta. Kas notiek tagad?

– Jā, lepojāmies ar specializēto rūpnīcu metalurģijas aprīkojuma remontam, dzelzsbetona konstrukciju un būvmateriālu ražotnēm, pārtikas pārstrādi, maizes kombinātu, dzelzceļa mezglu un visu ko citu. Dīvainā kārtā separātisti nav apturējuši šo rūpnīcu darbību. Strādājošie pārcēlušies dzīvot uz Svitlodarsku, kas ir Debaļcevei tuvākā mazpilsēta un, par laimi, atrodas Ukrainas brīvajā daļā. Strādājošie katru rītu brauc cauri teroristu blokpostenim, lai tiktu iekšā savās darbavietās, un pēc maiņas brauc atpakaļ. Cik zinu, separātisti izspiež no viņiem kaut kādu caurlaides naudu, tāpēc arī atļauj braukāt… Firmas jau sen savas juridiskās adreses pārreģistrējušas dziļāk brīvajā Ukrainā, lai nemaksātu nodokļus DNR [teroristiem], bet ražotnes fiziski pārcelt ir nereāli. Tāpēc arī situācija ir tāda, kāda tā ir. Par laimi, Vuhļehirskas un Mironivkas TEC abas atrodas Svitlodarskā, kas ir mūsējo kontrolē. Mani dzimtas kapi šodien atrodas 4 kilometrus no frontes līnijas. Nesen tajos guldīju savu māti. Tagad saku – viņa piedzima viena kara (Otrā pasaules kara) laikā, nomira pašreizējā kara laikā… Es pats jau pusgadu praktiski dzīvoju šajā savā Citroen minivenā – vadāju humāno palīdzību, palīdzu bēgļiem, piedalos savu domubiedru rīkotajās politiskajās kampaņās ārpus Donbasa. Starp citu, Ukrainā mūsējos nedēvē par bēgļiem (biženeci), bet gan par «pereseļenciem», kas atbilst jūsu displaced persons Rietumos pēc Otrā pasaules kara. Negribam donbasiešus likt vienā maisā ar kaut kādiem sīriešiem – mūsējie tomēr nav īsti bēgļi, vienkārši uz laiku nomaina dzīvesvietu savas valsts robežās. Kaut kad mēs visi tiksim mājās, esmu pārliecināts!

– Vai izdodas noskaidrot, kas tās par personām, kas terorizē donbasiešus?

– Tie sen vairs nav vietējie, viennozīmīgi. Piemēram: Krievijas žurnālisti nofilmē separātistu, kurš sūdzas, ka Ukrainā viņu sagaida ar lodēm, nevis sālsmaizi. Viņš kameras priekšā saka: «Sēžu es te, uz sopkas, bez naudas un bez iztikas Donbasā.» Piedošanu! Es kā dzimis donbasietis uzreiz saku: sopkus pie mums nav un nekad nav bijušas! Pie mums tādus paugurus sauc vai nu par «kurgāniem», vai «pakalniem» (pahorbi). Tie, kas izsakās par sopkām, ir algotņi no Tālajiem Austrumiem! Kad mūsu SBU viņus noķer, tad pratina. Redz, mūsu cilvēki, lai arī golodomorā un holokaustā nīcināti, pēc tam piespiedu kārtā rusificēti, tomēr lielākoties ir pilnībā vai daļēji ukraiņi. Arī man ir uz pusēm ukraiņu un krievu asinis, bet es vienmēr esmu sevi uzskatījis par ukraini. Tēvzeme netiek pārdota!

– Vēl pēdējais sīkums: jāuztaisa fotogrāfija…

– Šodien vairs neesmu publiska persona un mērs, tāpēc fotografēties nav liela jēga. Tu labāk fotografē un dokumentē okupantu nodarītās zvērības! Latvijai un pasaulei pirmām kārtām jāzina par tām!