Beidzamo desmit gadu laikā Igaunijas cietumos ieslodzīto skaits samazinājies vairāk nekā uz pusi un pašlaik, pirmo reizi vēsturē kopš neatkarības atgūšanas, nepārsniedz 2000 cilvēku. Valsts trijos cietumos kopā vietas ir vairāk nekā 3000 ieslodzītajiem, taču pagaidām par kāda cietuma slēgšanu varasiestādes nedomā.
“Ir ļoti vienkārši kaut ko slēgt, bet krietni sarežģītāk to atvērt no jauna, ja rodas tāda vajadzība,” sarunā ar Igaunijas sabiedrisko mediju “ERR” sacījis valsts cietumu pārvaldes vadītājs Raits Kūse, piebilstot, ka neviens nevar zināt, kā lietas iegrozīsies nākotnē un vai nepieciešamība pēc ieslodzījuma vietām atkal nekļūs aktuāla.
Salīdzinoši nesen - 2013. gadā - Igaunijas cietumos sodu izcieta gandrīz 4400 ieslodzītie, bet pagājušajā nedēļā tādu bija vien 1994, raksta avīze “Postimees”. Tiesa, vēl 202 cilvēki atrodas tā sauktajās atklātajās ieslodzījuma vietās (pa dienu viņi var doties savās gaitās, bet vakarā jāatgriežas cietumā), bet gandrīz 3300 likumpārkāpējiem noteikta policijas uzraudzība. Speciālisti laikrakstam skaidrojuši, ka tas nenozīmē, ka noziedzības līmenis Igaunijā būtu ievērojami samazinājies. Vienkārši par daudziem noziegumiem, kas iepriekš būtu nozīmējuši reālu cietumsodu, tiesas piespriež nosacītus sodus, policijas uzraudzību un tamlīdzīgi. Savulaik tas tika darīts pilnīgi apzināti, jo cietumos trūka vietu ieslodzītajiem, bet tagad šī tendence pieņēmusies spēkā gan pēc inerces, gan tādēļ, ka sabiedrībā aizvien vairāk spēkā pieņemas uzskats, ka tas ir humānāk, kā arī viedoklis, ka “cietums nevienu neizmācīs”.
Tam piekrīt arī Kūse, paužot ne tikai personīgo, bet arī visas Tieslietu ministrijas oficiālo viedokli. Noziedznieki, protams, ir jāsoda, taču ne vienmēr šim sodam jābūt brīvības atņemšanai. Turklāt arī tiem, kuri nonākuši cietumā, jāpalīdz atgriezties uz labošanās takas, jāpalīdz šiem cilvēkiem, lai pēc soda termiņa beigšanās un atbrīvošanas viņi varētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Mazāks cietumnieku skaits dod iespēju cietumu pārvaldes darbiniekiem aktīvāk strādāt ar katru no ieslodzītajiem, jo jāatceras, ka mūsdienās šie speciālisti vairs nav vienkārši cietumsargi, bet gan savā ziņā arī sociālie darbinieki.
Bet tas, kā norādījis Kūse, rada zināmas problēmas. Šis darbs nav prestižs vai labi atalgots (vidējā mēnešalga pirms nodokļu nomaksas ir 1150 eiro), turklāt no darbiniekiem tiek prasīta nevainojama reputācija. Rezultātā pat ņemot vērā to, ka cietumnieku skaits ir būtiski sarucis, cietumu pārvaldē joprojām ir aptuveni 300 brīvu vakanču, un gados jauni cilvēki, kuri varētu aizstāt tos, kuri pensionējas, neraujas tās aizpildīt. Kā šo problēmu risināt, nav skaidrs, jo Igaunijas valdība nolēmusi būtiski mazināt budžeta deficītu, un ne par kādu būtisku algu pielikumu nozarē pašlaik nav runas.
Kūse atgādinājis, ka Igaunijā pašlaik ir trīs cietumi. Tallinas cietumā ir vietas 1190 ieslodzītajiem, Veru cietumā - 974 ieslodzītajiem un Tartu cietumā - 933 ieslodzītajiem. Viņš norādījis, ka ir ļoti svarīgi ieslodzījuma vietas saglabāt arī Igaunijas reģionos, jo tas dod iespēju cietumnieku tuviniekiem biežāk viņus apciemot. Jāpiebilst, ka Igaunijas cietumu pārvalde, lemjot par to, kur katrs notiesātais izcietīs viņam piespriesto sodu, parasti ņem vērā cietumnieka deklarēto dzīvesvietu, sūtot viņu uz tai tuvāko cietumu.