Lietuvas galvaspilsētā Viļņā šodien sāksies gadskārtējais NATO samits, kura galvenā intriga ir – kādi piedāvājumi attiecībā uz pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei tiks izteikti Ukrainai, kādas drošības garantijas tai tiks sniegtas. Tieši vai netieši arī citi izskatāmie jautājumi vērtējami, ņemot vērā Krievijas pērn uzsākto pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Tas attiecas gan uz nepieciešamību stiprināt NATO austrumu flangu, gan vajadzību intensīvāk ražot munīciju un ieročus.
Līdz pat vakardienas pievakarei nebija īsti skaidrs, vai uz NATO samitu ieradīsies arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Intervijā amerikāņu televīzijas kompānijai ABC viņš runājis pavisam atklāti: “Ukrainai ir jāsaņem pavisam konkrētas drošības garantijas līdz brīdim, kad valsts pievienosies NATO. Un tas ir pats svarīgākais. Tikai tad, ja tas notiks, mūsu tikšanās būs jēgpilna, bet pretējā gadījumā tā būtu tikai tāda politiska papļāpāšana.” “Reuters” atgādina, ka iepriekš Zelenskis kā priekšnosacījumu dalībai samitā bija izvirzījis prasību uzaicināt Ukrainu pievienoties NATO, taču, saprotot, ka kara apstākļos tas nav iespējams, mīkstinājis savu nostāju.
Starptautisko ziņu aģentūru aptaujātie eksperti norādījuši, ka Zelenska paziņojumi vairāk adresēti Ukrainas karavīriem un tautai, kas cīnās pret iebrucējiem, lai pierādītu saviem atbalstītājiem, ka prezidents cenšas darīt visu iespējamo, kas ir viņa spēkos. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Zelenska demaršs, nedodoties uz samitu, vairāk kaitētu tieši Ukrainai, jo arī starp NATO dalībvalstīm ir ne viena vien, kura labprātāk mēģinātu šo karu “iesaldēt”, tādējādi dodot iespēju Krievijai saglabāt kontroli pār Ukrainas okupētajām teritorijām. Tādēļ ekspertu viedoklis ir nepārprotams - Zelenskis Viļņā būs un uzstāsies ar kārtējo iedvesmojošo runu.
“Politico.eu” raksta, ka NATO iekšienē joprojām turpinās diskusijas par to, kādai jābūt samita noslēguma deklarācijai attiecībā uz Ukrainu. Par zināmu pārsteigumu parūpējies Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, pagājušonedēļ pavēstot, ka Ukrainai kaut kad nākotnē jākļūst par NATO dalībvalsti. Taču tas pats Erdogans joprojām bloķē Zviedrijas pievienošanos aliansei, nupat kā paziņojot, ka šo jautājumu saista ar “zaļās gaismas” došanu Turcijai iestāties Eiropas Savienībā.
Ir skaidrs, ka laikā, kad turpinās karš, Ukraina nesaņems oficiālu uzaicinājumu iestāties NATO, un ar to jau ir samierinājušās gan Baltijas valstis, gan Polija, kas ir aktīvākās Ukrainas atbalstītājas. Taču tajā pašā laikā nav šaubu, ka samita dalībnieki vairs nevarēs izlīdzēties ar vispārējām frāzēm par to, ka “kaut kad” Ukrainai varētu pavērties durvis uz pievienošanos aliansei, kā tās notika 2008. gada Bukarestes samita laikā. Tagad solījumiem un nosacījumiem ir jābūt daudz precīzākiem un konkrētākiem, lai gan to atskaites punkts (“kad beigsies karš”) joprojām ir izplūdis un grūti prognozējams. Tomēr nevar noliegt vienu - kopš 2022. gada 24. februāra, kad Krievija sāka iebrukumu, Ukrainas izredzes pievienoties NATO ir tikai pieaugušas, lai gan Kremlis, uzsākot agresiju, bija cerējis uz pilnīgi pretēju efektu.
Bet šajā brīdī Ukraina var rēķināties ar NATO dalībvalstu palīdzību, un tur nu nekādu šaubu nav, raksta “Politico.eu”. Šis izdevums, atsaucoties uz anonīmiem, bet uzticamiem avotiem, uzsver, ka vairākas, turklāt militārā un politiskā ziņā spēcīgākās dalībvalstis ir tuvu, lai panāktu vienošanos par ilgtermiņa palīdzību Ukrainai. Protams, ka šis ne tuvu nav NATO 5. panta līmeņa solījums, taču tomēr - Kijivai tiks skaidri pateikts, ka atbalsts tai cīņā pret okupantiem nemazināsies. Turklāt tas attiecas arī uz laiku pēc kara beigām. “Principā tās ir garantijas Ukrainai, ka mēs ļoti ilgā laika periodā turpināsim apgādāt tās bruņotos spēkus, finansēsim, konsultēsim un apmācīsim tos. Tas kalpos kā atturošs faktors jebkurai jaunai agresijai pret Ukrainu,” sarunā ar “Politico.eu” sacījis kāds anonīms NATO dalībvalsts pārstāvis.
Ukrainu gan vairāk interesē nevis tas, kas notiks pēc kara beigšanās (kurš gan tagad var pateikt, kad un kādiem rezultātiem tas noslēgsies?), bet gluži tas pats, kas visu beidzamo pusotru gadu - ieroči, ieroči un vēlreiz ieroči, lai spētu ne tikai pretoties agresijai, bet arī atkarot Krievijas spēku okupētās teritorijas. “Reuters” norāda, ka samitā par šo jautājumu nekādi lēmumi netiks pieņemti - ieroču un munīcijas piegādes Ukrainai ir katras dalībvalsts ziņā. Taču par to, ka alianses dalībvalstīm būtu jāpalielina ieroču un munīcijas ražošanas jaudas, gan tiks spriests. Atšķirībā no Krievijas, kur šādas problēmas risina ar vienu telefona zvanu no Maskavas uz attiecīgo rūpnīcu, pat ASV, nerunājot nemaz par Eiropas Savienību, ir kaudzēm birokrātisku šķēršļu, turklāt vēl jāizbrīvē finanses, lai samaksātu privātajiem ražotājiem par padarīto.
Strīdu nebūs, taču vai atkal kāds neaizmirsīs par panākto vienošanos? Tā varētu raksturot plānu par to, ka NATO dalībvalstīm jāatvēl vismaz 2% iekšzemes kopprodukta aizsardzības vajadzībām. Izklausās pēc vecas, daudzkārt sildītas zupas, vai ne? Un tā arī ir, jo vēl 2014. gada NATO samitā attiecīgs lēmums tika pieņemts, taču saskaņošanas laikā kaut kā ieviesās vārds “rekomendācija”. Bet rekomendācija ir pavisam elastīga padarīšana - ja ļoti gribam un mums to vajag, tad ieklausāmies, bet, ja ne, tad klapējam ar ausīm. Nu ir 2023. gads, Eiropā notiek karadarbība, taču tikai 11 no 31 NATO dalībvalsts aizsardzībai tik tiešām tērē vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta. Šos “pirmrindniekus” ir vērts nosaukt: ASV, Apvienotā Karaliste, Polija, Grieķija, Igaunija, Lietuva, Somija, Rumānija, Ungārija, Latvija, Slovākija.
