Viļņā notiekošajā NATO samitā alianses ģenerālsekretāra amatā uz vēl vienu gadu tiks apstiprināts 64 gadus vecais norvēģis Jenss Stoltenbergs. Alianses vadītāja pienākumus viņš pilda kopš 2014. gada, un šī ir jau ceturtā reize, kad Stoltenberga pilnvaras tiek pagarinātas, viņam pašam pēc tā īpaši netiecoties.
Galvenie iemesli šādam lēmumam ir divi. Pirmkārt, sarežģītā ģeopolitiskā situācija prasa, lai pie NATO stūres paliktu cilvēks ar pieredzi šīs organizācijas vadīšanā, nevis kāds jaunpienācējs - kā mēdz sacīt, zirgus uz pārceltuves nemaina. Otrkārt, kopš februāra, kad Stoltenbergs (jau kārtējo reizi) paziņoja, ka pēc pilnvaru beigām 2023. gada 1. oktobrī neplāno strādāt par NATO ģenerālsekretāru vēl vienu termiņu, tā arī neizkristalizējās kāds kandidāts, kurš vienlīdz labi apmierinātu visas alianses dalībvalstis, turklāt pats publiski paustu lielu vēlmi nonākt šajā amatā.
“NATO dalībvalstis pietiekami loģiski izspriedušas, ka pašlaik labākais pieejamais ģenerālsekretārs ir tas pats, kurš jau līdz šim ieņēmis šo amatu. Pieredzei ir liela nozīme, it īpaši brīdī, kad NATO piedzīvo savā vēsturē nopietnāko pārbaudījumu laikus,” sarunā ar “Reuters” sacījis bijušais alianses augstākā ranga ierēdnis Džeimijs Šī, kurš pašlaik darbojas “Chatham House” domnīcā. Stoltenbergs savas darbības laikā (jo īpaši pēc pagājušā gada 24. februārī notikušā Krievijas pilna mēroga agresīvā iebrukuma Ukrainā) ir sevi apliecinājis kā pacietīgu, uz kompromisiem orientētu politiķi, kurš spēj vairāk vai mazāk sabalansēt dažādo NATO dalībvalstu dažādās intereses. Jā, reizēm tas neizdodas - vilcināšanās ar Zviedrijas uzņemšanu aliansē, kuru turpina bloķēt Turcija un Ungārija, ir viens no šādiem piemēriem. Taču faktiski jau kopš 2014. gada Stoltenbergu politiķi un mediji tikpat kā nav kritizējuši. Un ne jau tādēļ, ka sava augstā amata dēļ viņš būtu “neaizskarams”, bet tāpēc, ka nekādas būtiskas kļūdas nav pieļāvis - ne tikai sabiedrības, bet arī speciālistu ieskatā.
Kopš Krievijas uzsāktās agresijas viņam nācies krietni nopūlēties, lai NATO spētu ieņemt līdzsvarotu pozīciju, raksta AP. No vienas puses, tā nozīmē neapšaubāmu palīdzības sniegšanu Ukrainai cīņā pret iebrucējiem, taču no otras - Stoltenbergam nākas rūpēties arī par to, lai nesāktos atklāta konfrontācija starp NATO un Krievijas spēkiem, kas sliktākajā gadījumā var novest pie trešā pasaules kara un kodolieroču izmantošanas.
Lai izprastu Stoltenberga līdz šim paveikto, ir vērts atcerēties, kādas tad īsti pilnvaras un pienākumi ir NATO ģenerālsekretāram, raksta AP. Tātad šī amatpersona ir atbildīga gan par NATO dalībvalstu pārstāvjiem piedāvāto darba kārtību visdažādākajos samitos un sanāksmēs, gan arī par to, lai nodrošinātu delikātas konsultācijas starp alianses valstīm, kuru mērķis ir panākt kompromisus. Tas nebūt nav tik vienkārši, ja ņem vērā, ka alianses funkcionēšana balstās uz vienprātības principu, ko panākt nereti ir sarežģīti. Taču pēc tam, kad tas izdevies, ģenerālsekretārs runā visu NATO dalībvalstu (pašlaik tādas ir 31) vārdā, kā arī nodrošina to, ka pieņemtie politiskie lēmumi tiek reāli pildīti.
Šāds darbs Stoltenbergam patiešām padodas, vēsta BBC. Vēl 2014. gadā, kad viņš tikai uzsāka darbību alianses ģenerālsekretāra amatā, Norvēģijas mediji uzsvēra, ka iepriekšējo NATO ģenerālsekretāru Andersu Fogu Rasmusenu, kurš nereti nāca klajā ar skaļiem, taču līdz galam neizsvērtiem paziņojumiem, tagad nomainīs politiķis, kurš ieradis septiņas reizes nomērīt, bet tikai pēc tam griezt. Stoltenbergs nekad nav publiski kritizējis kādas NATO dalībvalstu amatpersonas, kas “virzās pret straumi” un ignorē vairākuma viedokli - vai tas būtu Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, vai Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns. Tā vietā viņš visas domstarpības cenšas atrisināt sarunu ceļā, atkal un atkal uzsverot, ka kopīgā mērķa vārdā ir nepieciešams atmest liekas ambīcijas un vienoties.
“Trampa apvārdotājs” - šādu glaimojošu iesauku Stoltenbergs izpelnījās 2019. gadā, atgādina AFP. Toreizējais ASV prezidents Donalds Tramps bija patiesi sašutis, ka vairums Eiropas sabiedroto nevēlas tērēt vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai, paļaujoties uz to, ka nepieciešamības gadījumā viņiem palīdzēs militārajā ziņā spēcīgās ASV. Pirms decembrī Londonā notikušā NATO samita klīda baumas, ka Tramps plānojot paziņot ja ne par ASV izstāšanos no alianses, tad vismaz par to, ka Vašingtona būtiski samazinās savus ieguldījumus organizācijā un vairs nepievērsīs lielu uzmanību tās darbībai. Ņemot vērā Trampa piekopto izolacionisma politiku (Amerika ir pāri visam), šāds notikumu pavērsiens nemaz neesot bijis tik nereāls, taču tieši Stoltenbergam izdevies pārliecināt ASV līderi atturēties no pārsteidzīgiem soļiem. NATO ģenerālsekretārs bijis viens no retajiem Eiropas politiķiem, kuru pašpārliecinātais Tramps uztvēris nopietni, kā sev līdzīgu.
Interesanti, ka tajā pašā 2019. gadā Francijas prezidents Emanuels Makrons sludināja, ka NATO iestājusies “smadzeņu nāve”, un pauda šaubas par organizācijas nākotni. Tagad tas pats Makrons apgalvo, ka alianse saņēmusi “elektrisko šoku” un atkal ir dzīva. Žēl vien tā, ka, lai tā notiktu, bija nepieciešamas tūkstošiem un tūkstošiem ukraiņu izlietās asinis, turklāt vēl tagad nav īstas pārliecības, ka visi NATO valstu līderi saprot - ar Krievijas kriminālo režīmu nekādas sarunas nav iespējamas vismaz līdz brīdim, kamēr tas pilnībā neatbrīvos Ukrainas okupētās teritorijas.
Taču jāuzsver, ka arī Stoltenbergs savulaik bija tajā nometnē, kas uzskatīja, ka “ar Krieviju ir iespējams visu sarunāt”, savu nostāju krasi mainot vien pēc Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī. Tas lielā mērā saistīts ar viņa politisko izvēli, proti, darbību Norvēģijas Darba partijā (faktiski sociāldemokrātos). Stoltenbergs atzinis, ka savulaik, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā, bijis starp tiem “matainajiem” pusaudžiem, kuri ar akmeņiem apmētāja ASV vēstniecību Oslo, protestējot pret karu Vjetnamā. Tiesa, no 1985. gada vadot partijas jaunatnes organizāciju, viņš panāca, ka no tās programmas tika izslēgts mērķis Norvēģijai izstāties no NATO.
1991. gadā Stoltenbergu, kurš bija ieguvis ekonomista izglītību, pirmo reizi ievēlēja par parlamenta deputātu, vēlāk viņš pildīja gan enerģētikas ministra, gan finanšu ministra pienākumus. 2000. gadā viņš 41 gada vecumā kļuva par premjeru, taču valdīšanas laiks nebija ilgs - jau pēc nepilniem diviem gadiem Darba partija zaudēja kārtējās parlamenta vēlēšanās. Taču 2003. gadā partija atgriezās pie varas un Stoltenbergs atkal kļuva par premjeru, amatā paliekot desmit gadus pēc kārtas. 2010. gadā viņam izdevās atrast kopīgu valodu ar toreizējo Krievijas “pagaidu prezidentu” Dmitriju Medvedevu, un beidzot tika atrisināts strīds par jūras robežām starp abām valstīm, bet Stoltenbergs iedvesmoti stāstīja, ka partnerattiecības ar Krieviju nepieciešams stiprināt. Tolaik medijos pat pavīdēja informācija, ka Stoltenbergs un Medvedevs nodibinājuši draudzīgas attiecības.
Pēc premjera karjeras Stoltenbergam prognozēja kādu posteni ANO struktūrās, taču pavisam negaidīti bijušais Norvēģijas valdības vadītājs tika izvirzīts par NATO ģenerālsekretāra amata kandidātu, turklāt zināms, ka lielu lomu tajā nospēlējusi toreizējā Vācijas kanclere Angela Merkele. Nu vismaz šajā ziņā viņa nav nošāvusi greizi...
