Lai gan visas ES valstis strādā vienotā tirgū, priekšnosacījumi lauksaimniecisko produktu ražošanai dažādās valstīs ir būtiski atšķirīgi – nesalīdzināmi lielumi ir platību maksājumi, kā arī atļautais augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu daudzums uz hektāru netiek rēķināts absolūtos skaitļos, bet gan mistiskos procentos. Nevienlīdzīgie nosacījumi būtiski ietekmē mūsu valstī ražoto lauksaimniecības produktu konkurētspēju ES tirgū.
“Līdzsvarotai un efektīvai lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai ES ir jābalstās uz trim vaļiem: vienota likumdošana; vienādi nosacījumi augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu izmantošanai; vienādi atbalsta mehānismi,” uzsver AS “Agrofirma Tērvete” valdes priekšsēdētājs Dainis Dominieks. Šobrīd no nosauktajiem vaļiem vissakārtotākā ir likumdošana, kas visās valstīs ir aptuveni vienāda, taču nākamajos divos punktos ir vērojamas būtiskas atšķirības. Piemēram, atļautais izmantojamo augu aizsardzības līdzekļu apjoms tiek aprēķināts nevis pēc saprotamas formulas, kurai par pamatu ņemta zemes platība, augu kultūra, to izmantošanas mērķis vai kāds cits lielums, bet gan kā procenti no faktiskas situācijas. Ja skatāmies Eiropas valstu kontekstā, tad šobrīd Latvijā vidēji uz vienu hektāru tiek lietots daudz mazāks pesticīdu un herbicīdu daudzums. Sekojot ES ”Zaļajam kursam”, tiek pieņemti lēmumi, kuru ietvarā valstīs lietoto augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu samazinājums tiek izteikts procentos, kas nozīmē, ka jau ar tā mazo ķīmisko līdzekļu izmantošanas apjomu Latvijas zemnieki ir spiesti to vēl vairāk ierobežot, kas nenoliedzami atstāj iespaidu uz iegūtās ražas lielumu no hektāra un tās kvalitāti. Savukārt tas nozīmē, ka mūsu lauksaimnieki zaudē konkurētspēju ES lauksaimniecības produktu tirgū. “Mēs uzstājam, ka visās ES valstīs jābūt spēkā vienādiem nosacījumiem - ir skaidri jāpasaka, piemēram, uz vienu hektāru kviešu drīkst izmantot tik un tik minerālmēslu, ka tik un tik reizes gadā drīkst izmantot tādus un tādus augu aizsardzības līdzekļus. Šobrīd valstīs, kur ķīmiskos līdzekļus izmanto vairāk, arī pēc procentuālā samazinājuma to izmantošana būs lielāka nekā Latvijā, kas nozīmē, ka ražas būs augstākas, bet gala produkta pašizmaksa zemāka. Tas nav godīgi! Šāda pieeja nostāda mūs pabērna lomā!” uzsver Dainis Dominieks.
Vienādiem ir jābūt arī atbalsta maksājumiem. Dainis Dominieks saka: “Personīgie novērojumi liecina, ka par līdzīgu lauksaimnieciski izmantojamo zemi platību maksājumi Vācijā ir 230 eiro par hektāru, kamēr mums tie ir vien 130 eiro par hektāru. Piemēram, ja zemnieks apsaimnieko 3500 hektāru, tad Latvijā viņš saņem par 350 tūkstošiem eiro mazākus atbalsta maksājumus. Tā ir ļoti liela nauda. Arī būtiski atšķirīgie platību maksājumi atstāj iespaidu uz mūsu zemnieku konkurētspēju ES un pasaules tirgos. Summējot neiegūtos platību maksājumus un samazinātās ražības dēļ zaudētos ienākumus, Latvijas zemniekam ir neiespējami saražot lauksaimniecisko produkciju par konkurētspējīgu cenu. Ja iepriekšminētie nosacījumi visās Eiropas valstīs būtu vienādi, Latvijā lauksaimnieciskajā sektorā vispār nebūtu nekādu problēmu ar konkurētspējas nodrošināšanu.”
Dainis Dominieks skaidro ietekmi uz slaucamo govju ganāmpulku: “Šobrīd proteīna augiem, ko govju piebarošanai ierasti importējam, cenas ir būtiski pieaugušas, kas mums liek domāt pastiprināt pamatbarības bāzi, ko izaudzējam mēs paši. Ja tiek būtiski samazināts atļautais mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu apjoms zaļbarības audzēšanas platībās, mēs ne tikai iegūsim mazāku pamatbarības apjomu, bet arī tā vērtība būs zemāka. Ko tas nozīmē gotiņai: katrs lopiņš ir audzēts ar domu, ka, barojot to pēc noteikta plāna, tas dos zināmu daudzumu piena. Likumsakarīgi, ja dzīvniekam piedāvātā barības bāze ir nabadzīgāka, tad arī izslaukums būs mazāks. Pieņemu, ka tiks iedragāta arī dzīvnieka veselība, jo ieliktais ģenētiskais kods ir paredzēts sabalansētai barībai un izslaukumam. Ja tiks ierobežotas arī lopu ārstēšanas iespējas, tad situācija kļūs vēl daudz bēdīgāka.”
Ir zināms, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju labprātāk iegādātos vietējo produkciju, taču atduras pret cenu - Latvijā ražotie produkti ir dārgāki par importētājiem, un tad nu daudziem rodas jautājums: kā tā var būt, ka no Grieķijas atvestās zemenes vai Polijas kartupeļi ir lētāki par vietējiem, jo to audzēšanā ir jāiegulda aptuveni vienādi resursi, kā arī jāpieskaita ceļa izmaksas. Jāatgriežas pie sākumā teiktā - cena lauksaimniecībā ražotajiem produktiem galvenokārt ir zemāka valstīm, kurās ir lielāki ES platību maksājumi un labvēlīgāki lauksaimnieciskās ražošanas nosacījumi.
Dainis Dominieks skaidro: “Cilvēki ar sajūsmu uzņem “Lidl” ienākšanu Latvijā, un es pilnīgi piekrītu viņu izvēlei - cenas daudzām precēm ir zemākas nekā citās lielveikalu ķēdēs. Taču ir jāsaprot, ka lētākie produkti ir ražoti valstīs, kur lauksaimniecisko produktu ražošanai ir lielāks ES atbalsts, kas ļauj samazināt gala cenu. Būtībā “Lidl” skaidri demonstrē nevienlīdzīgās attieksmes sekas.”
Šobrīd, kad Eiropā valda karš, ir jādomā, kā efektīvāk izmantot esošos resursus, kas ļautu nodrošināt augstus piena izslaukumus un labas ražas, lai pasaulē pietiktu pārtikas, jo šobrīd no tirgus ir izslēgta gan Krievija, gan Ukraina, kas ir vienas no lielākajām Eiropas lauksaimnieciskās produkcijas ražotājvalstīm un eksportētājām.
