Viens no mūsu valsts melnajiem rekordiem: mirstība ar diagnosticētu Covid-19 ir piecas reizes augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs.
Pieņemot Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likumu, daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem tiek uzlikts jauns, nesamērīgs slogs – viņiem zeme jāizpērk par 100% no kadastrālās vērtības, lai gan vidējā vērtība šiem zemes gabaliem ir 30% no kadastra.
Lielais dzejnieks Rainis ir teicis – lai kaut ko mīlētu, ir jāpieliek daudz vairāk enerģijas, nekā lai kaut ko ienīstu. Varbūt tieši tāpēc ir vieglāk visās nelaimēs atrast vainīgos – protams, ārpus sevis. Visi lēmumi pareizi, valstiski, tālredzīgi – tikai tauta slikta, neprot tos novērtēt…
Uz Saeimu koka šķirstiņā atnestā budžeta prioritātes premjers raksturoja šādi: “2022.gadā ir trīs lieli virzieni – Latvijas konkurētspējas palielināšana, pakalpojumu pieejamība un kvalitātes uzlabošana, kā arī nacionālās identitātes stiprināšana”.
2019. gada novembrī pirms valsts budžeta pieņemšanas pie Saeimas notika plašs pikets – medicīnas darbinieki protestēja pret to, ka netiek pildīts valdības viņiem dotais solījums paaugstināt algas par 20 procentiem.
Kāpēc budžetam pietrūkst ieņēmumu? Tāpēc, ka nodokļu izpilde ir maza, tāpēc, ka ar nodokļiem apliekamā bāze ir maza, tāpēc, ka valstī, kurai nacionālā bagātība uz vienu iedzīvotāju ir starp zemākām par ES vidējo, izaugsmes tempi ir nepieļaujami mazi.
Neskatoties ne uz Latvijas ārstu sabiedrības prasībām, ne pieaugošajiem saslimstības un baisajiem mirušo skaitļiem, valdošā koalīcija ir nolēmusi nepieļaut veselības ministra nomaiņu. Valdošā koalīcija savu iekšējo kliķes stabilitāti liek augstāk par demokrātijā pašsaprotamu principu – politiķi, kas pieļauj katastrofālas kļūdas, ir jānomaina.
Saeimā sākusies nākamā gada valsts budžeta izskatīšana. Valdības vadītājs to raksturo kā “līdzsvarotu un absolūti vērstu uz attīstību”. Viņš esot lepns par to!
Esam jau pieraduši, ka valdības lēmumi saistībā ar Covid-19 ir novēloti, haotiski, grūti saprotami un bieži vien neizpildāmi. Taču nupat Kariņa valdība iezīmē jaunu robežu – tie kļūst arī nelietīgi un amorāli.
Konkurences padome citu pēc cita uzrāda tautsaimniecībā sazēlušos karteļus. Tomēr nepamet sajūta, ka sistēmas uzraudzītāji savās darbībās aprobežojas ar galotnītēm, bet saknes netiek izpurinātas.
Konkurences padome skaļi pateica to, par ko citi paklusēja – ka būvniecībā “karalis ir kails”. Protams, objektu pasūtītāji un viņu draugi politiskajās aprindās to līdz šim nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši, ne nojautuši. Bet tagad nu gan ar visu “tiesiskuma koalīcijas” jaudu tiks aizdarītas sūces! Būvniecību sakārtos ar tādu pašu entuziasmu kā iepriekš izremontēja banku sektoru – viss tīrs, kaut arī apkārtnē zāle vairs neaug…
Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums.
Rudens sesiju atklājot, Valsts prezidents Egils Levits informēja Saeimu, ka ar Latvijas Republikas Satversmi vairs nepietiek “šodienas kompleksajā, modernajā valstī”. Saeimas deputātiem par to gan nebūšot “jādomā, jālauza galva, tikai jāatstāj labs mantojums”, jo visu lielo reformēšanas darbu paveikšot pats prezidents, “piedāvājot vajadzīgos instrumentus”.
Sākas jaunais mācību gads. Vēl pavisam nesen 1. septembris tika uztverts ar priecīgu satraukumu, taču “kovida realitāte” pārvērtusi prieku trauksmē: kāds būs jaunais gads? Klātienē? Attālināti? Klātienē visiem vai tikai daļai? Vai bērni izturēs iknedēļas testēšanas režīmu un masku nēsāšanu ikdienā? Un skolotāji? Vai atkal neiestāsies haoss? Vai bērni tiks galā ar eksāmeniem? Vai pedagogi spēs izlīdzināt pusotrā attālinātā gadā iekavēto? Vai skolēni izturēs slodzi?
Mūsu valdībā lielai daļai partiju azartspēles (tostarp loterijas) ir tīkamas: tas ir viņu asinsritē kā barojošs mātes piens. Ne velti parlamentā viskaismīgāk tiek debatēti ne jau tautas labklājībai būtiskie, bet gan azartspēļu biznesam svarīgi jautājumi.
Lemjot par Ilūkstes novada iekļaušanu jaunajā Augšdaugavas novadā, likumdevējs nav ievērojis administratīvi teritoriālās reformas mērķi un kritērijus un ir rīkojies patvaļīgi - tā secinājusi Satversmes tiesa.