2019. gada novembrī pirms valsts budžeta pieņemšanas pie Saeimas notika plašs pikets – medicīnas darbinieki protestēja pret to, ka netiek pildīts valdības viņiem dotais solījums paaugstināt algas par 20 procentiem.
Tagad, pēc diviem gadiem, droši vien tāda piketa nebūs. Viss ir mainījies - mediķi ir karā.
Nemainīgs ir palicis tikai viens - valdošās koalīcijas absolūtais cinisms. Kā nepildīja toreiz solījumu par 20 procentu algu pielikumu, tā nedomā pildīt tagad par 10 procentiem. Nesatricināmi. Un nekāda veselības aprūpes krīze varas turētājiem nav arguments. Katra šāda pievilšana nozīmē - simtiem zaudētu ārstu un māsu. Vieni atstāj profesiju, citi dodas prom pavisam. Ir daudzas valstis, kur viņu zināšanas un prasmes tiek novērtētas, kur adekvāts atalgojums nav jāizkaulē ar piketiem par dažiem procentiem. Un tagad mūsu varas politiķi, kas 30 gadus bijuši atbildīgi par šo jomu, var lūgties palīdzību no valstīm, uz kurām paši Latvijas mediķus ir “izstūmuši”…
Visa veselības aprūpes sistēma šobrīd ir spiesta izturēt nesamērojamu pārslodzi. Valsts 2022. gada budžetā algām piešķirot tikai pusi no nepieciešamā, nozarei tiek dots signāls - tā būs arī turpmāk. Cik daudziem mediķiem tas var izrādīties pēdējais piliens? Saeimas sēdē, kad nākamā gada budžets tika izskatīts pirmajā lasījumā, veselības ministrs “pauda gandarījumu” par budžeta projektu un “izteica pateicību” tā sastādītājiem. Līdztekus haosam Covid-19 pandēmijas pārvaldībā tieši vilšanās 2022. gada finansējuma rādītājos bija iemesls mediķu iniciētajai neuzticības izteikšanai nozares ministram.
Nešaubos, ka ministrs paliks savā amatā. Valdošā koalīcija viņu pasargās. Jo “plosās pandēmija, mums jābūt vienotiem”, “ir bijušas kļūdas, bet kurš gan nekļūdās”, “nevar apdraudēt valdības stabilitāti” utt. Patiesībā vienīgais arguments ir tas, ka visa valdība ir līdzvainīga šajā situācijā pašlaik un visa valdošā vara - jau 30 gadus. “Partners in crime”, kā mēdz teikt.
Varas partiju politiķi atļaujas to, ko nedarītu, ja darbotos normāls demokrātijas princips: netiek pildīti solījumi, nespēj uzrādīt rezultātu - ir jāiet prom. Mums nemainīgajam varas kartelim ir drošs aizsargmūris, ko sauc par “sarkanām līnijām”: vienīgā iespējamā koalīcija, vienīgā iespējamā valdība, lai cik katastrofālas nebūtu tās rīcības sekas. Koalīcija pat neslēpj, ka budžets tiek veidots nevis pēc valstiskām prioritātēm, bet gan varas partiju interešu paritātes. Sarkans žņaugs mediķu algām, lai gan tieši viņiem jāiet tai karā… Cita starpā, nākamgad Latvijas Republikas Satversmei aprit simtgade, un šīs gadadienas atzīmēšanai dažādas institūcijas budžetā pieprasījušas vairākus simtus tūkstošu eiro. Manuprāt, visu svinēšanai plānoto finansējumu vajadzētu novirzīt Satversmes 93. panta (ikvienam ir tiesības uz dzīvību) un 111. panta (valsts aizsargā cilvēku veselību) spēkā uzturēšanai, proti, veselības aprūpei. Tas būtu labākais un simbolisks veids, kā šajos apstākļos godināt mūsu valsts Pamatlikumu.
