Rudens sesiju atklājot, Valsts prezidents Egils Levits informēja Saeimu, ka ar Latvijas Republikas Satversmi vairs nepietiek “šodienas kompleksajā, modernajā valstī”. Saeimas deputātiem par to gan nebūšot “jādomā, jālauza galva, tikai jāatstāj labs mantojums”, jo visu lielo reformēšanas darbu paveikšot pats prezidents, “piedāvājot vajadzīgos instrumentus”.
Atļaušos prezidentam nepaklausīt. “Lauzīt galvu” ir katra deputāta pienākums. Prezidenta skatījumā, mūsu nelaimju cēlonis ir nepietiekama pārnozaru sadarbība, un risinājums tam - Saeimai dotas tiesības iecelt “politiski atbildīgu personu - valsts ministru specifiskām jomām, kas nav nosegtas ar politiku”. Kuras tās ir, viņš neprecizēja. Protams, arī tagad spēkā esošie likumi ļauj izveidot īpašu uzdevumu ministru posteņus un Ministru kabineta locekļu koleģiālas institūcijas sadarbībai.
Bet jūs taču atceraties - mums ir tik daudz naudas, ka kabatu spiež. Tāpēc arī ministru un ministriju vajag tik daudz, kā vēl nav bijis… Levita domu atbalstot, varbūt Ministru kabinetā vajadzētu izveidot jaunu posteni - valsts ministru politiskās atbildības jautājumos? Tagad tā atbildība izsmērēta pa visu laukumu, katram ministram pa saujiņai, Ministru prezidentam riekšaviņa. Bet tā - ikreiz, kad sastopamies ar varas nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem, skaidri zināsim, ko darīt. Politiskās atbildības ministru nost, un braucam tālāk. Gan jau kādu grēkāzi sameklēs, noderēs pieredze ar Vakcinācijas biroju - atradās taču cilvēki, kas piekrita karstas ogles ar plikām rokām grābt, kad pašiem ministriem to darīt negribējās. Aktuāli nepieciešams būtu arī darbības imitācijas valsts ministra postenis, kura galvenais pienākums būtu visu deleģēt. Arī te zināmas iestrādes jau ir. Piemēram, ar MK pašu radīto kovida izplatības luksoforu.
Pašlaik trīs krāsas deg vienlaikus, satiksme kā Indijā - brauc visi, un priekšroka tam, kuram skaļāka taure. Tāpēc luksofora pārvaldību vajag deleģēt - pašvaldībām vai, vēl labāk, skolu direktoriem. … Bet reālajā dzīvē, kuru, iespējams, no pils logiem grūtāk saskatīt, problēmas ir gluži citas. Lielās slimnīcas sāk atteikt plānveida palīdzību, skolas aiziet karantīnā, vakcinācijas tempi nevis palielinās, bet krītas. Savukārt cenas - gluži pretēji. Uz tā fona rūgst cilvēku neapmierinātība, liela nedrošība par nākotni. Lai to mainītu, es sliecos piekrist Valsts prezidentam par to, ka nobriedusi nepieciešamība “mainīt 1922. gada izpratni par to, kā darbojas valdība”. Tikai, atšķirībā no prezidenta, es domāju, ka mums vajag nevis vairāk ministru, bet pilnu un konkrētu atbildību no katra jau esošā.
