Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums.
Šie ir jebkuras demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipi. Nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta arī Latvijas likumdošanā. Izņemot vienu virzienu - banku sektoru. “Piesaku finanšu sektora kontroles reformu. Ar līdzšinējo kosmētisko remontu nepietiks, ir jāveic kapitālais remonts,” pirms pāris gadiem ar šādu uzstādījumu klajā nāca premjers Krišjānis Kariņš.
Un nu pēc remonta šajā jomā darbojas vispārēja un totāla vainīguma prezumpcija. Jebkurš cilvēks, kas ver kādas bankas durvis, automātiski tiek uzskatīts par vainīgu - par naudas atmazgātāju, nelegālu lobistu, varbūt pat potenciālu terorisma sponsoru. Pats par sevi saprotams, ka ar vainīguma prezumpciju ir apveltītas tā sauktās politiski ietekmīgās personas, viņu tuvinieki, paziņas. Arī jebkurš ārvalstnieks. Gan privātpersonas, gan juridiskās. Viņu vaina noziedzīgos nodarījumos vai tādos nodomos nav jāpierāda. Gribi atvērt kontu bankā - tātad vainīgs. Atteikt!! Un bankai pat nav jāpaskaidro savas rīcības iemesli.
Par kapitālā remonta destruktīvajām blaknēm ir izteikušās gan valsts augstākās amatpersonas, gan finanšu jomas speciālisti. Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks: “Bankas un uzraugošās institūcijas cīņā ar netīro naudu ir iebraukušas otrā grāvī un pašlaik nevis ķer blēžus, bet apgrūtina dzīvi arī godīgiem uzņēmējiem, un tas nav pieļaujami.”
Fiskālās disciplīnas padomes vadītāja Inna Šteinbuka: “Nav iespējams izmērīt sekas, kad klientiem tiek liegts atvērt kontu Latvijā vai arī ja tas tiek slēgts cilvēkiem nesaprotamu iemeslu dēļ.”
Kad Baltkrievijā sākās varas represijas pret saviem iedzīvotājiem, Latvijas politiskās aprindas demonstrēja savu solidaritāti visos iespējamajos veidos - ar rezolūcijām, piketiem, karogu noraušanu. Tikai ar reālu atbalstu cilvēkiem, kuri bēga no Lukašenko režīma, kaut kā neveicās - banku sektors “asarām netic”, tāpat kā valdības solītajam “zaļajam koridoram”. Acīmredzami tieši saistībā ar kontu atvēršanas problēmām savu biznesu uz Latviju pārcēluši uz pirkstiem saskaitāmi baltkrievu uzņēmumi, kamēr uz Lietuvu - ap pussimts. Mūsdienu pasaulē skaidrās naudas norēķinu iespējas arvien samazinās par labu bezskaidriem norēķiniem. Cilvēks, kam tiek liegts atvērt kontu un saņemt bankas karti, tiek diskriminēts daudzos un dažādos aspektos - sākot ar iespēju norēķināties par Rīgas autostāvvietu un beidzot ar iespēju samaksāt nekustamā īpašuma nodokli. Nemaz jau nerunājot par elementāro - iespēju saņemt kontā darba algu. Kas viņam atliek? Izdomāt puslegālus apkārtceļus? Kļūt par klientu ārvalstu bankām, kuras vēl nav tik kapitāli izremontētas kā mūsējās? Uzskatu, ka tiesības un iespējas atvērt Latvijas bankā norēķinu kontu ir jānodrošina ikvienam Latvijas pilsonim un pastāvīgajam iedzīvotājam, tās pieder pie cilvēka demokrātiskām brīvībām. Atteikums bankām ir jāpamato un cilvēka vaina kādos finanšu pārkāpumos - jāpierāda. Vainīguma prezumpcija jāatceļ. Citādi - kapitālais remonts beidzies, bet ēka nav apdzīvojama.
