Pamanot vārdiem “Latvija” vai “latvietis” līdzīgas skaņas vai burtus citās valodās, latviešiem nevajag uzreiz ne priecāties, ne dusmoties, ne izlaist šim gadījumam par godu pastmarku, kā to šovasar izdarīja Latvijas Pasts. 1270. gadā toreizējā krievu valodā zem kārtējā evanģēlija noraksta norādītais, ka to darinājis “Jurģis (burtiski – Gjurģis), dēls popam, sauktam par Lotišu no Gorodiščes”, nepamato šī cilvēka nosaukšanu par Jersikas popa Latvieša dēlu Jurģi.
Šogad apritējuši 750 gadi ļoti senam un cienījamam krievu pareizticības dokumentam - ilustrētam Svēto rakstu norakstam uz 167 pergamenta (no ādas darinātām) lapām 215 x 280 mm formātā (tagadējais atlikums pēc vairākām reizēm, kad lapas apgraizītas, grāmatu no jauna iesienot). Daudz šādu norakstu radīts laikā, kamēr neesošo tipogrāfiju lomu izpildīja visos sevi cienošos klosteros izveidotas pārrakstītāju darbnīcas, bet vairums no tiem gājuši bojā. Nav pārspīlējumi teikt, ka to saglabāšanās ir brīnums un ka tagad tie zelta vērtībā. Konkrētā rokraksts saglabāšanos pēdējos gadsimtos noteikusi tā nokļūšana Krievijas valstsvīra Nikolaja Rumjanceva (1754-1826) izveidotajā senatnes pieminekļu krājumā un no tā - Krievijas Valsts bibliotēkā ar vai bez Ļeņina vārda. Manuskripta beigās ir sniegtas ziņas par tā izcelsmi. Vispirms nāk manuskripta pabeigšanas datējums ar 6778. gada 23. mаrtu, kas brīnišķīgā veidā sakritis gan ar mocekļa Nikona (attiecas uz kristiešu vajāšanām Senajā Romā) piemiņas dienu, gan ar Saules aptumsumu; tas ļoti atgādina celtniecības u.c. objektu nodošanu ekspluatācija Oktobra revolūcijas u.tml. notikumu piemiņas dienās kā obligātu rituālu padomju laikā, kura elementi pamanāmi šobaltdien. Nevienam nav šaubu, ka pareizticīgo baznīcas 6778. gads atbilst civilā kalendāra 1270. gadam. Tālāk seko norādes uz noraksta darinātāju Gjurģi un noraksta pasūtītāju Simonu, kura vārds devis manuskriptam tā tagadējo apzīmējumu. Ar vārdiem “Симоновское евангелие” jebkurš interesents - interneta lietotājs var atvērt šī dokumenta aprakstu, kas atspoguļo tagadējās Krievijas senkrievu mākslas vēstures speciālistu uzskatus. Apraksts sākas ar vārdiem “Cимоновское евангелие (или неточно - Евангелие Лотыша) - знаменитая лицевая рукопись новгородского происхождения” utt. No citētā šoreiz tikai par to, ka manuskripta dēvēšana par Lotiša evanģēliju ir fiksēta un atzīta par neprecizitāti. Tālākajā tekstā netiek apspriests, kāpēc šāda neprecizitāte radusies un kas tas Lotišs bijis. Krievijas zinātniekiem nav aizdomu, ka viņu priekšteči nebūtu varējuši šo evanģēlija norakstu radīt paši, bez palīgspēkiem no Latvijas.
Latvijas Pasta rīcība ar pastmarkas izdošanu izpilda Latvijas Pareizticīgo baznīcas gribu. Šajā gadījumā Latvijas pareizticīgo baznīcai savas intereses, kas daļēji nesakrīt, bet daļēji tomēr sakrīt ar Krievijas interesēm tagadējās Krievijas valsts ideologu interpretācijā. Lielās Krievijas, Krievu pasaules u.tml. ideju bīdītāji būtu ar mieru pieņemt latviešu palīdzību senkrievu kultūras pieminekļa radīšanā kā taisnīgu atmaksu un tādā nozīmē atdarināšanas cienīgu piemēru. Vēl citā vārdā to varētu nosaukt par liecību, cik ļoti un cik sekmīgi Krievija jau senās Krievzemes kņazu izpildījumā rūpējusies par vēl tikai topošajiem latviešiem, pievēršot viņus kristietībai. Krievu sēkla kritusi auglīgā augsnē, no kuras kā krāšņs zieds izspraucies tik tiešām arī ar savām ilustrācijām ievērības cienīgais rokraksts. Pēc tam krievi ir aplaimojuši Latviju un latviešus ar vēl daudzām tikpat vērtīgām sēklām un būtu tikai godīgi, ja latvieši tagad dalītos ar ražu, kas no šīm sēklām ienākusies.
Latviešiem ir pamats būt tramīgiem un izvairīties no uzslavām par līdzdalību Krievijas kultūra pieminekļa darināšanā. Šādu reakciju uz Latvijas pastmarkas izdošanu jau parādījusi “Latvijas Avīze” un Latvijas vēsturnieki, kuru teikto publicēšanai sagatavojis Viesturs Sprūde. Šeit centīsimies neatkārtot to, kas jau nodrukāts, bet publikācija Neatkarīgajā tik un tā ir vajadzīga savu grēku izpirkšanai. Preses arhīvi nepielūdzami liecina, ka Neatkarīgās priekštece “Neatkarīgā Cīņa” ir 1994. gada 15. oktobrī publicējusi kāda pareizticīgo priestera stāstu par viņa pārstāvētās baznīcas stiprajām saknēm Latvijā, kuras sendienās aprušinājis “tēvs Jurģis (Juris)” ar 1270. gadā pārrakstīto un Rumjanceva bibliotēkā atrodamo evanģēliju. Ceļu pie lasītājiem šiem apgalvojumiem avīze pavērusi ar luterāņu mācītājas un tobrīd Saeimas deputātes Aidas Prēdeles (1950-2015) laipno roku jeb caur viņas plašo sirdi.
Latvijas Pasts par pastmarkas emisiju taisnojas ar norādi uz Latvijas |Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas direktori, filoloģijas doktori Ventu Koceri, kura Pastam apliecinājusi, ka baznīcas versija par Latvieša dēlu Jurģi kā evaņģēlija 1270. gada noraksta darinātāju nāk ne tikai no pareizticīgo baznīcas, bet arī no vairākiem vēstures zinātņu grādus un amatus saņēmušiem cilvēkiem bez saistības ar baznīcu. Viņai taisnība tādā nozīmē, ka apgalvojumi par labu šādi versijai bijuši daudz skaļāki un tagad vieglāk atrodami, nekā iebildumi pret to. Visticamāk, ka tikai pastmarkas emisija ir likusi šiem iebildumiem kļūt pietiekami pamanāmiem, pārskatāmiem un atrodamiem. Tomēr nogrēkojusies V. Kocere ir un šo grēku viņa varētu izpirkt, ja nākamajā gadā noorganizētu izstādi ne vairs par godu ievērojamā rokraksta 750 gadadienai, bet tiem 165 gadiem, kas nākamgad būs nodzīvoti ar versiju par Latvieša dēlu Jurģi utt. Ar to domāta tāda izstāde, kādas līdz šim regulāri rīkotas par Misiņa bibliotēku sauktās ēkas 2. stāva vestibilā.
Pieņēmums par pusapaļās 165 gadu jubilejas tuvošanos balstās uz publikāciju izdevumā “Latvijas Pareizticīgais Teoloģijas Vēstnesis”, kas savu neilgo mūžu sāka 1939. gadā. Tā pirmajā jeb atklāšanas numurā aiz ievadvārdiem, kas patapināti “no Valsts Prezidenta Dr. KĀRĻA ULMAŅA runām tautai” attīstīta Latvijas Pareizticīgajai baznīcai mīļā tēma, ka “mums ir viens rakstu piemineklis, kas runā par mācītāju latviešu zemē. Tas ir tā saucamais Gorodiščes evaņģēlijs Rumjanceva muzejā Maskavā” utt. Šajā gadījumā galvenais ir norāde uz to, ka “domu, ka šis ieraksts runā tiešām par latvieti, mācītāju, emigrantu no Latgales, izteica jau 19. gs. 50. gados pirmais Rīgas garīgā semināra rektors, arhimandrīts Pāvils, vēlākais Pliskavas bīskaps, Dobrohotovs. (Viņa raksts, tulkots latviešu valodā, iespiests 1856. g. «Latviešu kalendārī”...)” un pēc tam 1872. gadā viņa rakstu krājumā krievu valodā. No šejienes vienkāršā aritmētika, ka 2021 - 1856 =165. Elektroniski pieejamā Latvijas bibliotēku krājuma kopkatalogā norāžu uz “Latviešu kalendāri” nav, bet tas nav spriedums, ka izdevumu nevarētu atrast, ja bibliotēku darbinieki labi pameklētu jau minētās izstādes vajadzībām.
Galvenais grēkāzis par to, ka latviešu izcelsmi kādam Novgorodas mūkam pieraksta ne tikai pareizticīgā baznīca, ir jurists, literāts un vēsturnieks, no 1927. gada Latviešu Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors Arveds Švābe (1888-1959). Viņš jau 1921./1922. gadā pamanījās laist klajā divsējumu darbu “Latvju kultūras vēsture”, kura otrā sējuma 81. lpp stāsts par Jurģi. No vienas puses, var viņam pārmest, ka pārāk daudz uz sevi bija uzņēmies cilvēks, kas tikai 1921. gadā bija sācis studēt Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. No otras puses, arī pirms šīm studijām viņš bija daudz kur pagrozījies un apburzījies, tai skaitā vienu semestri gājis uz vēstures lekcijām Šaņavska Maskavas Tautas universitātē, kur viņš citos semestros apmeklēja filoloģijas, tiesību un tautsaimniecības lekcijas. Ja viņš LU studiju laikā būtu tikai klausījies un klausījis it kā gudrākus onkuļus, tad viņš nebūtu arī paguvis uzņemties atbildību par Latviešu Konversācijas vārdnīcu, pēc tam ātri vien ieguvis doktora un profesora titulus, kļuvis par Latvijas vēstures institūta locekli (1936) un vicedirektoru (1939).
“Latvju kultūras vēsturē” aiz norādes uz nenoliedzamo faktu, ka kristietība tagadējās Latvijas austrumu galā tik tiešām nonākusi no 988. gadā kristietību pieņēmušas Krievzemes, viņš apgalvo, ka “starp pareizticīgiem mācītājiem bij ari latvji. To pierāda Jāņa evaņģēlijs, kuru 1270. g. pārrakstījis Naugardas bīskapijas Jersikas pilsētā ieceļojušais latvju priestera dēls Jurģis. Evaņģēlija oriģināls atrodas Rumjanceva muzejā Maskavā.
Beidzamā slejā lasām...” (A. Švābes dotais citāts kirilicā šeit aizvietots ar to pašu tekstu oriģinālrakstībai pietuvinātā formā no Krievijas vēsturnieku publikācijas internetā). “Vācu varai nodibinoties Baltijā, daudz pareizticīgo latviešu izceļoja uz Krieviju. Tāds emigrants bij arī latviešu Jurģis.” Notikumu izklāsts šādā redakcijā demonstratīvi paviršs, atstājot lasītājus neizpratnē, kā “Jersikas pilsētā ieceļojušais latvju priestera dēls Jurģis” vienlaicīgi varēja būt “emigrants” nevis no Krievijas, bet “uz Krieviju”. Aiz A. Švābes platās muguras sarosījās interesenti izstāstīt stāstu par Jurģi saprotamākā veidā.
Gadus piecpadsmit vēlāk arī A. Švābe laboja, t.i. uzlaboja savus apgalvojumus, protams, nemainot to pamatdomu. Ar 1936. gada janvāri iznākt sākušajā žurnālā “Senatne un Māksla” aiz K. Ulmaņa portreta pirmais raksts bija A. Švābes “Jersikas karaļvalsts”, kurā stāsts par Jurģi aizvirzīts uz nobeigumu kā odziņa uz tortes: “Ja 1922. g. savā Latvijas vēsturē 11. 18, 140, pirmo reiz publicējot latviski šo tekstu, es minēto pareizticīgo latviešu mācītāju uzskatīju par Novgorodas eparchijas kalpotāju, tad tagad pieslienos J. Kreica domām, ka minētais evaņģēlijs sarakstīts Polockas eparchijā bīskapa Sīmaņa Novgorodieša (1260.-74.) laikā. Tā tad šai tekstā vārds Gorodišče nozīmē nevis kuru katru pilskalnu, bet Jersiku: jau 1239. g. no Jersikas bija vairs tikai pilsdrupas resp. pilskalns. Tā ir lieka liecība, ka Jersika bij nevien liels politisks un militārs centrs, bet arī garīgās kultūras avots Latgales latviešiem, kas bij cieši saistīts ar savu baznīctiesisko metropoli Polocku.”
Pret visiem šiem apgalvojumiem darbojas norāde uz cilvēku mūžiem atvēlētā laika mērogā lielo atstatumu starp 1209. gadu, kad katoļu kristieši izdzina pareizticīgos kristiešus no Jersikas, un 1270. gadu, kad datēts evanģēlijs. To noteikti nebūtu spējis paveikt neviens no Jersikas izdzīts priesteris neatkarīgi no tā, vai viņš būtu atradis patvērumu Novgorodā, vai Polockā. Tagad gan Latvijas pareizticīgo baznīca pacentusies saglābt to, kas no no šāda viedokļa saglābjams. Interneta uzziņu krājumā ir iedabūts šķirklis “ Jersikas evanģēlijs", kurā paskaidrots, “ka Latviešu Jurģa tēvs bija pareizticīgo priesteris ar dzīvesvietu 1214. gadā nodedzinātajā Jersikas pilī”.
Pats galvenais arguments pret “Latviešu Jurģi” ir viņa izcelsmes balstīšana uz atbilstību starp viņa tēva vārdu un tagadējo Latvijas apzīmējumu, par kādu nebija ne ziņas, ne miņas 13. gadsimtā. Šādu argumentu pagājuša gadsimta 30. gados formulējis valodnieks Jānis Endzelīns (1873-1961), kas uzzināms no “Latvijas Pareizticīgais Teoloģijas Vēstneša”: “Mūs še interesē vārds „lotiš". Prof. J. Endzelīns nesen izteica šaubas, vai šis vārds, kas cēlies no “latviešu”, izloksnē - “latvīšu” vārda, varēja būt jau 1270. gadā, kad Jurģis pabeidza minētā evaņģēlija pārrakstīšanu, jo krievu hronikās, kas runā par latviešiem šinī laikā, lieto vārdu “lotigola" ir zemes, ir tautas nozīmē.” Ja tomēr nolemts nešaubīties, ka kāds sevi saucis jeb citi viņu nejauši nosaukuši atbilstoši tam, kā viņa izcelsmes vietu sāks dēvēt vairāk nekā pustūkstoti gadu vēlāk, tad var arī nešaubīties: “Bet ja pieņemsim, ka minētais mācītājs bija pēc tautības tiešām latvietis, kas no Latgales bija emigrējis uz Novgorodas Gorodišči, kā viņš savu tautību apzīmēja, runādams latgaliešu valodā, tad nebūt nav neiespējami, ka vārds “lotiš” varēja rasties jau šinī laikā.” Niecīga ir varbūtība par vārda “latigola” pārveidošanu vārdā “lotiš” tāpēc, ka viens kaut ko neprecīzi izrunājis, otrs vēl neprecīzāk saklausījis un vēl greizāk runājis tālāk, bet principā neiespējami ir pieņemt, ka visu šo nejaušību virzītāja bijusi kāda 13. gadsimta cilvēka piederība latviešiem, jo tāda tautas toreiz vispār nebija.
V. Sprūdes aptaujātie vēsturnieki zinājuši teikt, ka J. Endzelīns gājis vēl tālāk un norādījis, ka “lotiš” Pleskavas apkaimē apzīmējis cilvēku, kam piemīt runas defekts (stostīšanās). Protams, ka J. Endzelīnam bija tieši pieejama tikai viņa laika krievu valoda un bieži vien pretēji apgalvojumi (vai pieņēmumi, vai teorijas) par šajā valodā lietoto rakstu zīmju fonētisko skanējumu un saturisko nozīmi dažādos laikos un vietās. Niecīga ir varbūtība starp kaut vai interneta krievu valodas sadaļā pārstāvētajiem cilvēkiem ar uzvārdiem “Lotišev”, “Latišev”, “Lotiško” u.tml. uzdurties tādiem, kuru senči pie tieši šāda uzvārda tikuši saistībā ar Latviju.
Nepieciešamību atrast kaut ko vairāk nekā tikai pāris burtu sakritību divos vārdos ir apzinājušies tie, kas iedabūjuši Vikipēdijā šķirkli par Jersikas evanģēliju. Pēc atrunas, ka “evaņģēlija pēcvārdā Gorodišče nav droši nosakāma, jo parasti tā sauca katru krievu pilskalnu, respektīvi, bijušās pilsētas drupas,” kaut pieņēmuma formā, ka tā “jādomā”, saistība starp konkrētā rokraksta izcelsmes Gorodišči un Jersiku atrasta, piesaucot Jersikas vāciskošanu par Gerciki un tad šīs Gercikes krieviskošanu par Gorodišči. Doma tāda, ka divas dažādās sakritības, t.i., starp Lotišu un latviešiem un Gorodiški un Jersiku kopā jau ir kaut kas vairāk nekā tikai sakritības.
Līdzība starp Gorodišči un Jersiku tomēr tik maza, ka dod argumentu, ne tikai lai nostiprinātu, bet arī lai apstrīdētu līdzību starp Lotišu un latvieti, t.i., starp konkrētā cilvēka vārdu un tautību, kuras dēļ viņam devuši tādu vārdu. Proti, vai nebūtu iespējams iztikt bez tādas mudžināšanās? Jā, var iztikt, kā to parāda tagadējie senkrievu kultūras pētnieki Krievijā.
Sīmaņa manuskriptu speciāli pētījusi līdz šim lielākā autoritāte šo pētnieku vidū, šogad mirusī Olga Popova (1938-2020). Pēc Maskavas Valsts universitātes Vēstures fakultātes Mākslas vēstures nodaļas beigšanas viņa sākusi strādāt Krievijas Valsts bibliotēkas Rokrakstu nodaļā un tās rakstu krājumu sērijā 1962. gadā publicējusi manuskripta aprakstu no 20. gadsimta zinātnes viedokļa, kas izrādījies derīgs arī 21. gadsimtam. Viņas darbs bibliotēkā atzīts par pietiekami labu un viņa aicināta atpakaļ uz Maskavas Valsts universitāti, kur gadu gaitā kļuvusi par zinātņu doktori un profesori un ieguvusi zinātnisko apakšvienību vadītājas posteņus universitātē, vairākos pētniecības institūtos un starptautiskās organizācijās. Uz šo karjeru nekādu ietekmi nav atstājusi pāreja no Padomju Krievijas uz tagadējo Krieviju. Savu 1962. gada rakstu viņa atzinusi par cienīgu pārpublicēšanai savā 2003. gada rakstu krājumā.
Latvijas bibliotēku elektronisko kopkatalogs šādu publikāciju pieejamību Latvijā neuzrāda. Vadoties no interneta šķirkļa “Симоновское евангелие” un V. Sprūdes publikācijas pēc sarunām ar vēsturniekiem, kuri, cerams, par attiecīgo rokrakstu uzzinājuši vēl ko vairāk, tas tapis 1270. gadā Dievmātes Pasludināšanas (vai Labās Vēsts) baznīcas grāmatu darbnīcā vietā, ko tā arī sauc par Gorodišči. Tur pie Volhovas upes kopš 12. gadsimta atradies dievnams, kas tika sagrauts 20. gadsimta 30. gados. Tajā pašā laikā vārdam “gorodišče” piemitušas gan īpašvārda, gan sugasvārda nozīmes. Tā sugasvārda nozīmi latviešu valodā izsaka “pils sēta”, pirms tā nebija kļuvusi par pilsētu. Katra konkrētā apvidus pils sēta varēja izpelnīties Pils sētas nosaukumu, ja cilvēki noslinkoja piešķirt tai kādu citu vārdu. Tāpat kā sugasvārds tas norādījis cilvēku piederību pils sētai jeb pils saimniekam, kurus Krievzemē sauca par kņaziem. Tātad “popa dēla Georgija” tēvs pops “Lotišs” no “Gorodiščes” bijis Novgorodas kņaza garīdznieks. Vienīgais pamats saistīt viņu ar toreiz neesošo Latviju un neesošajiem latviešiem ir tikai tāds, ka par viņu nav zināms nekas vairāk, t.i., nav zināma izcelsme ne viņam, ne viņa vārdam.
