Jau mēnesi Krievijas karaspēks bombardē no lidmašīnām, apšauda ar raķetēm, aplenc ar tankiem Ukrainas pilsētas, nogalinot kareivjus un mierīgos iedzīvotājus – sirmgalvjus, sievietes, bērnus. Tiek sagrauti kultūras objekti, dzīvojamās ēkas, rūpnīcas, slimnīcas, skolas un bērnudārzi.
Taču Krievijas valdības kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos karš tiek saukts par “speciālo militāro operāciju”, krievu televizora skatītājs domā, ka tiek šauts tikai uz militāro infrastruktūru, iedzīvotāji necieš, operācijas mērķis ir “demilitarizēt” un “denacificēt” Ukrainu, krievu kareivji neiet bojā. Krievijas propaganda murgo un melo saviem iedzīvotājiem, radot tādu kā alternatīvo realitāti, kurā fakti tiek sagrozīti vai noklusēti, Ukrainas valsts amatpersonas tiek demonizētas, savi noziegumi tiek pierakstīti pretiniekam utt.
Ir beidzies tas laiks, kad Latvijas teleoperatoru paketēs bija plašs klāsts Krievijas raidījumu un internetā varēja atrast visu ko. Tas tāpēc, ka ir karš. Karš ir starp civilizēto pasauli un slimu ideoloģiju, kas tiek realizēta, lietojot ieročus.
Šis karš nenotiek tikai Ukrainas teritorijā, kur rāpo tanki un spindz lodes, bet visas pasaules informatīvajā telpā un cilvēku smadzenēs.
24. februāra rīts un nākamās dienas bija šoks. Ne tikai tiem, kuri jau agrāk zināja, kas ir Putins, bet arī jo daudziem Latvijas krieviem, kuri varbūt gara acīm iztēlojās, kā tas būtu, ja krievu armija atnāktu “atbrīvot” no “nacistiem” Daugavpili un Ķengaragu. Redzot televīzijā un internetā sagrauto Harkivu un Mariupoli, ne vienam vien uzmetās zosāda un radās pārdomas.
Cits tomēr vēl turpina izslēgt šos faktus no savas apziņas, saukt tos par “feikiem” un ticēt Putinam. Taču fakti nāk un nāk aizvien jauni, Krievijas noziegumi ir acīmredzami, sižeti ir tik pārliecinoši, ka tiem neticēt var tikai tad, ja aizver acis un aizbāž ausis ar vati. Latvijas valstij ir jāpacenšas “putinticīgos” konfrontēt ar realitāti. Nevar piespiest viņus skatīties Latvijas un Ukrainas televīzijas kanālus, bet var vismaz atslēgt no Krievijas valdības kontrolētās indes, kas paralizē smadzenes. Kā savā “Twitter” kontā raksta ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: “Kara noziegumu attaisnošana un propaganda TV, internetā un presē nav vārda brīvība, tas ir infokarš, pret to jāvēršas ar visu likuma bardzību, demokrātiskā un tiesiskā valstī samērīgumu nodrošina tiesas. Tomēr propaganda ir arī jāanalizē, jo viens otrs nodoms tur parādās gan.”
Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir jau ierobežojusi un turpina ierobežot Krievijas propagandas izplatību Latvijā, anulējot Krievijas televīzijas programmām apraides atļaujas un bloķējot Krievijas interneta vietnes. Tikmēr Valsts drošības dienests (VDD) tvarsta Ukrainas kara atbalstītājus, kas izvērsuši darbību interneta sociālajos tīklos.
Šis darbs ir svētīgs tajā ziņā, ka tai sabiedrības daļai, kas ir slinka un nemeklē internetā kaut ko vairāk, ir pārtraukta apdullinošā propagandas plūsma no televizora. Taču tiem, kas nav slinki un alkst saņemt kāroto “mantas” devu, diemžēl šie bloķējumi nekādu lielo skādi nenodara.
Ar pāris peles klikšķiem var ienirt pasaules tīmeklī, kurā Krievijas un Baltkrievijas naratīvi ir atrodami biezā slāni, ar tiem internets ir piegānīts pilns līdz pat sijām.
Kā pēc vienas šnites pirms pāris nedēļām “vienkāršie iedzīvotāji” Moldovā, Rumānijā un Polijā stāstīja šausmas, kā ukraiņu bēgļi slikti uzvedas, ālējas un uzmetas vietējiem par kungiem. Vēl parādījās fotogrāfijas, ar kādām nenormāli dārgām automašīnām ir ieradušies ukraiņi. Un tavu brīnumu! Nesen šādi paši sižeti sociālajos tīklos parādījās arī par Latviju. Mērķis ir acīmredzams - noskaņot vietējos pret ukraiņiem. Šāds piegājiens ir diezgan primitīvs, tomēr dažs naivāks latvis pavelkas līdzi un piebalso, nesaprotot, kas viņam tiek iebarots.
VDD, kā var saprast, savu varu izmanto tikai atsevišķos gadījumos, kad kāds Ukrainas kara atbalstītājs tīmeklī pārkāpj pēdējās robežas un izsaka kādus aicinājumus vai draudus. Taču ir daudz “troļļu”, kas varbūt nav nemaz reāli cilvēki, bet caur viņu “Facebook”, “Instagram”, “Twitter”, “TikTok” kontiem tiek multiplicētas melu filmiņas un pārpublicējumi no Krievijas medijiem. Tāpat “Youtube” vietne joprojām ir pilna ar visu ko.
Lai gan Rietumu sociālie tīkli ir atslēguši no sevis Krievijas teritoriju, Putina atbalstītāji dzīvo visā pasaulē un turpina publikācijas un pārpublikācijas.
Ir redzams, ka viena daļa “troļļu”, iespējams, atrodas Latvijā. Ja tiek nobloķēts viens, aktivizējas cits profils, kurš atkal stāsta to pašu - ja pūķim nocērt vienu galvu, citas izaug vietā.
Tomēr interneta lietotājam ir iespējas redzēt un salīdzināt, ko raida krievu propagandisti, ko ukraiņu un Rietumu plašsaziņas līdzekļi. Un tad secināt.
Informatīvajam karam pret Krievijas un Baltkrievijas propagandu ir arī blaknes. Ir, piemēram, Krievijas informācijas aģentūra, kuru savulaik aprija (pievienoja sev) Krievijas lielākā putinpropagandas izplatītājplatforma. Šī pakļautā aģentūra agrāk ļoti precīzi un korekti informēja par ekonomiku un tautsaimniecību - par dabas resursu ieguvi, graudu ražu, budžeta izdevumiem un ieņēmumiem, par preču cenām un valūtu kursiem, par tirdzniecības apjomiem Krievijas iekšzemē, par importu un eksportu. Nav, protams, teikts, ka, atrodoties propagandistu pakļautībā, arī šajos ciparos nevar tikt iedēti kādi sagrozījumi, tomēr caurmērā tā ir visnotaļ ticama informācija. Taču “Google” meklētājā ir nobloķēta arī tā.
Tas nav īsti labi, jo daļa sabiedrības Latvijā interesējas par procesiem kaimiņos - piemēram, kādus lēmumus Krievijas valdība pieņem importa aizstāšanai, kādi ir Krievijas Centrālās bankas pasākumi rubļa glābšanai, līdz kuram datumam Krievijā nolemts nesūtīt kviešus uz Armēniju un Tadžikistānu. No cipariem zinošs cilvēks var visu ko saprast, analizēt un prognozēt. Saprast arī, kā Krievijas procesi var ietekmēt Latviju.
Nav jau tā, ka Krievija būtu datorā iekrāsota ar melnu un būtu nospiests taustiņš “dzēst”. Joprojām ik dienu uz Eiropu no Krievijas plūst nafta un gāze 700 miljonu eiro apmērā, liela daļa Rietumu zīmolu Krievijas tirgu ir pametuši, taču ne visi... Ir arī tādi, kas turpina biznesu. Tādas lietas būtu jāzina ja ne katram, tad vismaz Latvijas ierēdņiem, uzņēmējiem, politiķiem, žurnālistiem.
Absolūta visas informācijas nobloķēšana var pavilkt uz to, ka Latvijā var rasties nepareizs priekštats par Krievijas realitāti. 1939.-1940. gadā latvieši neko daudz par Padomju Savienību nezināja, jo avīzes un radio par šo “draudzīgo” valsti stāstīja labu vai neko. Tagad, protams, ir cita situācija, kad Latvijas medijiem par Krieviju nekas labs nav sakāms, taču kaimiņvalsts skaitļus un to dinamiku latviešiem nenāktu par sliktu zināt. Ja karastāvoklis ieilgs, ar laiku vajadzēs atrisināt, kā atfiltrēt no faktiem propagandu un nogādāt to informācijas telpā visiem pieejamā vietā.
