Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumā “Kultūršoks”, ko sabiedriskais medijs “palaida gaisā” tieši 9. maijā – tā dēvētajā “uzvaras dienā”, tika apgalvots, ka “Ogres muzejs, iespējams, pārkāpis Ženēvas konvenciju, izstādot kritušā Krievijas karavīra uniformu”. Šis apgalvojums izsauca viedokļu vētru tīmeklī. Sižeta autore Anete Ašmane-Vilsone kā galveno pretargumentu krievu karavīra formastērpa parādīšanai minēja ētiskus aspektus, kas saistījās ar jautājumu: kādā veidā iegūts šis formastērps? Situāciju skaidro zvērināti advokāti Saulvedis Vārpiņš un Mārtiņš Kvēps, kā arī vēsturnieks Juris Ciganovs.
Ogres muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Ritvars Jansons, kurš pārstāv NA, uzskata, ka LTV vēršanās pret Ogres vēstures un mākslas muzeju ir politisks pasūtījums no konkurējošas partijas vai pat no vairākām partijām. Protams, pierādīt to nav iespējams, bet aizdomas ir.
Ja neņemam vērā partiju priekšvēlēšanu cīņas, pikantākais ir tas, ka “uzvaras dienā” Latvijas Televīzijā tika demonstrēts raidījums par Krievijas armijas formastērpu, proti, sižetā bija gaudu dziesma par to, ka, raugi, tas ir tik neētiski - rādīt krituša kareivja formastērpu, jo tas esot pretrunā ar Ženēvas konvenciju. Bet šādi izsaucieni iet roku rokā ar propagandu, ko Krievija vērš pret Latviju, un šāda rīcība savukārt liek domāt nevis par formastērpa izcelsmi, bet gan par apzinātu vēršanos pret muzeju, pret Ogres novadu un pret tā vadītājiem, un tā nav pirmā reize. Bet tāda atkārtošanās jau sāk kļūt bezgaumīga.
Saulvedis Vārpiņš uzskata, ka piesaukt Ženēvas konvenciju nav nekāda pamata, jo tajā ir runāts par karavīriem. “Bet, redzot to, kā Krievijas armija izrīkojas Ukrainā, tie nav nekādi karavīri, jo viņi neievēro absolūti nekādus ētiskos principus, tāpēc ir amorāli runāt par Ženēvas konvenciju. Ja kāds tagad kaut ko pārmet muzejam vai ukraiņiem, kuri šo formastērpu iedeva ogrēniešiem, tas nozīmē, ka nav pamanīti tie video un fotoattēli, kuros redzams, kā Krievijas armijnieki nogalina un spīdzina ukraiņu karagūstekņus. Krievijas armijnieki nav karavīri, tie ir slepkavas, laupītāji un bandīti, attiecībā uz viņiem amorāli piesaukt Ženēvas konvenciju.”
Vārpiņš ir izbrīnīts par LTV vienpusīgo skatījumu uz šo “formastērpa situāciju”, un tas viņam liek domāt par zināmu Krievijas ietekmi: “Baidos, ka daudzi cilvēki ir piesūkušies ar Krievijas raidīto ideoloģiju, tāpēc reizēm viņos zūd veselais saprāts.”
Vārpiņš piebilst, ka viņš negribētu, lai par šo LTV sižetu uzzina Ukrainas prezidents Zelenskis: “Domāju, viņš būtu šokēts par to, ka Latvija, kas tik daudz palīdz Ukrainai, televīzijā pēkšņi parāda kaut ko pavisam pretēju, proti, aizstāv teroristiskas valsts kaujinieku.”
Tie, kuri attēloja Ogres muzeja “neētisko rīcību”, nevarēja zināt minētā formastērpa izcelsmi. Ikvienam loģiski domājošam cilvēkam ir saprotams, ka var izvirzīt vienīgi hipotētiskas versijas. Krievi nereti izmanto pārvietojamās krematorijas, kur sadedzina savus bojāgājušos karavīrus, pirms tam viņiem novelkot formu. Tas ir viens no variantiem, kā formu varēja iegūt: iespējams, to kaut kur pameta, bet ukraiņi to savāca.
Zināms, ka Ogres novada mērs Egils Helmanis kopā ar kolēģiem regulāri brauc uz Ukrainu ar palīdzības konvojiem un vienā no braucieniem šo formastērpu viņam iedeva ukraiņi. Ja raidījuma “Kultūršoks” veidotājiem tik ļoti gribējās izsekot formastērpa gaitas, bija taču iespēja sazvanīt ukraiņus, ar kuriem, jādomā, Latvijas humānās palīdzības vedēji ir pastāvīgā kontaktā. Bet nē - pliki “argumenti” tomēr ir iespaidīgāki.
Sabiedriskais medijs apgalvoja, ka tas, iespējams, esot Ženēvas konvencijas pārkāpums. Taču šajā formastērpā varēja būt ietērpts kareivis, kas atrodas hospitālī - starp citu, arī Ukrainas hospitālī, viņš arī varēja būt gājis bojā, bet apsūdzēt muzeju, ka tas ir pārkāpis Ženēvas konvenciju - tas ir visai absurdi, jo muzejs un Latvija nepiedalās karā: šī konvencija attiecas uz valstīm, kas atrodas karadarbībā.
Mārtiņš Kvēps LTV sižeta vērtējumā ir kritisks: “Šajā sižetā ir kļūda kļūdas galā. Pirmām kārtām ir trīs vai pat četras Ženēvas konvencijas, un sižetā nav pateikts, par kuru konvenciju ir runa. Visticamāk runa par to 1949. gada konvenciju, kas attiecas uz kara gūstekņiem. Šķiet, tas bija 17. pants, kurā teikts, ka, paņemot kareivjus gūstā, viņiem nedrīkst atņemt apģērbu. Bet starptautiskajās militārajās tiesībās nav nevienas normas, kas “pateiktu”, ka mirušam karavīram formu nedrīkst novilkt. Taču ir aizliegums ņirgāties par mirušu cilvēku.”
Kvēps uzskata: “Lai sabiedriskais medijs varētu runāt par to, ka - kaut vai teorētiski - ir pārkāpta Ženēvas konvencija, šim medijam vajadzēja noskaidrot, kādos apstākļos šī forma ir iegūta. Skaidrs, uz formas ir asinis. Daudz, maz? Milzīgs caurums? Cilvēks ir miris, bet varbūt nav? Tajā pašā Ženēvas konvencijā ir teikts, ka jāpārbauda, vai cilvēks tiešām ir miris. Bet to nevar izdarīt, nenovelkot formu. Varbūt cilvēks vēl ir dzīvs? Varbūt viņš ir karagūsteknis, kurš joprojām ir dzīvs? Lai sabiedriskais medijs atsauktos uz Ženēvas konvenciju, ir jābūt kaut vai minimāli ticamai informācijai par to, ka formas iegūšanas apstākļi ir pretrunā ar Ženēvas konvenciju. Bet nedz videosižetā, nedz pēc tam publicētajā tekstā nekā tāda nav. Vienkārši - ukraiņi iedeva formastērpu latviešiem. Un pēc tam jau šeit uz vietas atradās tie, kuri sāka stāstīt, ka forma novilkta no mirušā ķermeņa utt.”
Konvencijā ir daudz punktu, kas uzsver humānu attieksmi pret ikvienu kara upuri, pret karagūstekņiem, tāpēc tiem, kuri ir taisna sašutuma pilni par ogrēniešu atvesto formastērpu, vajadzētu atcerēties, ka Krievijas tā dēvētie karavīri neievēro nevienu - nevienu! - Ženēvas konvencijas punktu, jo ukraiņu karagūstekņi tiek spīdzināti un nogalināti katru dienu, visu laiku. Ak, jā, Krievija taču nepiedalās karā, tā ir speciālā militārā operācija, tātad - kāda vēl tur Ženēvas konvencija!
Kvēps ir arī sašutis par sabiedriskā medija izmantoto vārdu “marodierisms”: “Pat teorētiski marodierisms nebija iespējams. Formastērps ir valsts īpašums, bet marodierisms ir primitīva zagšana, kas notiek kaujas laukā. Vai kaut kas tāds bija noticis? No kurienes sabiedriskā medija žurnālistiem tādi secinājumi? Rodas iespaids, ka šie žurnālisti izmisīgi meklējuši kaut kādas cūcības, ko uzvelt Egilam Helmanim. Redzams, ka tā ir kopīga sabiedriskā medija politika, jo es neticu, ka kultūras raidījumu redakcija pēkšņi - ne no šā, ne no tā - mestos virsū muzejam par kaut kādu formastērpu.”
Kvēps atceras publikāciju ASV izdevumā “The New York Times”, kurā bija aprakstīta kāda muzeja ekspozīcija Ukrainā: Krievijas militāristu formas, zābaki un “vaļinki”, lai parādītu visus sociālos slāņus, kādi piedalās “speciālajā operācijā”. “Izdevumā bija daudz foto, bet nevienam neienāca prātā šo izstādi nosaukt par neētisku,” saka Kvēps.
Apmeklētāji var uzkāpt muzeja trešajā stāvā, bet tā nav ne ekspozīcija, ne izstāde, tā ir iespēja piedalīties ekskursijā, kurā var apskatīt no Ukrainas atvestās lietas, kas saistītas ar karu. Tās netiks nodotas muzeja krājumos, tāpēc Muzeju padomei diez vai būtu jāuztraucas par ētiskumu. Ir jānodala ekspozīcija “Brīvības ceļš”, kas atrodas muzeja pirmajā un otrajā stāvā un stāsta par Latvijas Brīvības ceļu no pagājušā gadsimta sākuma līdz 1991. gadam, no ekskursijas pa bēniņiem, kur var aplūkot jau minētās lietas: Krievijas militārās tehnikas atliekas, tostarp formastērpu, bet to visu nevar definēt kā ekspozīciju vai izstādi.
Latvijas muzeji - Vēstures muzejs, Kara muzejs un citi, nerunājot nemaz par visas pasaules muzejiem, - ir pilni ar karavīru lietām, tostarp ar formastērpiem, par kuriem nav zināms, kādā veidā tie iegūti. Varbūt sākt revīziju visos Latvijas muzejos? Tajos - esmu pārliecināta - ir daudz artefaktu, kam nav skaidri zināma izcelsme.
Formastērpu piederība arī ir dažāda. Latvijas armijā, piemēram, formastērps ir personiska lieta. Savukārt Krievijā kareivja formastērps ir valsts īpašums, tāpēc mētāties ar pārmetumiem, kas smelti no Ženēvas konvencijas, proti, ka Ogres muzejā izlikts apskatei personiskais karavīra priekšmets - formastērps, ir galīgi nevietā. Tas NAV viņa personiskais priekšmets.
Ženēvas konvencijā noteikts, ka pret mirušu pretinieku jāizturas ar cieņu, nedrīkst notikt līķa apgānīšana un tamlīdzīgas darbības, bet sabiedriskajam medijam nav nekāda pamata - gan iestarpinot vārdiņu “iespējams” - apgalvot, ka Latvijas puse ir pārkāpusi Ženēvas konvenciju, jo, lai to pārkāptu, Latvijai ir jābūt karadarbības dalībniecei.
Juris Ciganovs, Kara muzeja vadītāja vietnieks: “Tas, ko teikšu, ir mans personiskais viedoklis. Sadaļa, kurā atrodas Krievijas armijas karavīra formastērps, neatrodas muzejā. Tad to var uzskatīt par Egila Helmaņa un Gunāra Rusiņa privāto kolekciju: tā nav muzeja ekspozīcijas sastāvdaļa. Kā viņi ir ieguvuši šīs kolekcijas lietas, tā ir viņu personīgā darīšana. Tas, ka Rusiņš TV sižetā pamuļķīgi izmuldējās, ir cits stāsts.”
Ciganovs uzskata, ka tas ir pareizi - parādīt Krievijas armijnieka formastērpu. “Par ētisko pusi var strīdēties, bet jāatceras, ka muzeja priekšmeti lielākoties nāk no mirušiem cilvēkiem. Tāpēc netaisos ogrēniešus kārt pie lielā zvana. Formastērps nav muzeja kolekcijā - tad par ko mēs vispār runājam?”
Interesanti arī tas, ka sabiedriskais medijs neizrādīja nekādu interesi par Ogres 4. maija koncerta translāciju. Zinātāji stāsta, ka tas nešaubīgi bija augstākas kvalitātes priekšnesums, ja salīdzina ar Rīgas 4. maija koncertu. Zīmīgi, ka martā notikušais valstspilsētas Liepājas jubilejas koncerts tika rādīts Latvijas Televīzijā, savukārt valstspilsētas Ogres koncertu neparādīja, kaut gan abu koncertu raidīšanas laiki ietilpa priekšvēlēšanu periodā.
Kāpēc tādi divējādi standarti? Vai tikai ne tāpēc, ka publiskajā vidē klīst viedoklis, kas daudziem nav tīkams? Runa ir par to, ka Ogres novads - objektīvi vērtējot - ir spēcīgākais no NA vadītajiem novadiem.
Iedzīvotāju attieksme pret novada vadību, protams, ir dažāda, taču pārliecinošs ir vairākums, kas ne tikai apmeklē koncertus, bet arī muzeju ar tā ekspozīciju par Latvijas brīvību, kā arī atbalsta Neatkarības laukuma izveidi.
Bet ar visu to, ka sabiedriskajam medijam ir, maigi sakot, netīksme pret Ogres novadu un tā vadītājiem, LTV žurnālistiem tomēr gribējās ielūkoties muzeja noslēpumainajos gaiteņos, bet - tavu nelaimi! - muzejs pēc 4. maija bija slēgts! Ļaunas mēles melsa, ka tas esot tāpēc, ka tīmeklī sacēlies tracis par krievu formastērpu.
Taču patiesība bija pavisam triviāla. Ārpus muzeja teritorijas, kur notika rekonstrukcija, kāda čuguna caurule bija ielikta nepareizi, un viss kanalizācijas saturs nāca iekšā muzeja tualetēs. Līdz ar to tika pieņemts lēmums muzeju aizvērt, līdz remonta vaina tiek novērsta. Tagad muzejs ir atvērts.
Bet smirdoņu, kā smejies, rada ne tikai kanalizācija. Deguna raukšanu izsauca LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētnieka Mārtiņa Kaprāna teiktais LTV: “Skaidrs, ka latviešu vidū tas (krievu armijas formastērps - E.V.) varētu izraisīt lielāku atsaucību, turpretim es varu pilnīgi dzīvi iztēloties, kā reaģēs viena liela Latvijas krievvalodīgā daļa, kad uzzinās, ka šāds eksponāts ir nokļuvis muzejā. Nu katrā ziņā tur būs, protams, pilnīgi cita reakcija un tur būs arī attiecīgi varbūt reakcija, kura nebūs tikai verbāla.”
Vai Kaprāna kungs piedraudēja ar vardarbību no “krievvalodīgo” puses - lai arī ko šis termins “krievvalodīgie” nozīmētu? Viņam, domāju, būtu kārtīgs blatiņš: Kaprāns neciestu no vardarbības, jo viņš patlaban vada projektu “Baltijas krievvalodīgā identitāte pārmaiņu gaidās: politiskā uzvedība, robežu veidošana un mediju prakses pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā”. Šis projekts tiek īstenots LU un RSU līdz 2026. gadam ar finansējumu 300 000 eiro.
Par Kaprāna iejūtību pret austrumu kaimiņiem liecina daudz kas, kaut vai tik sens notikums kā 2013. gadā Kaprāna sacerētais “memorands” par laikraksta “Diena” vērtībām, ko viņam pasūtīja tā laika galvenais redaktors Jānis Maršāns. Tajā Kaprāns ierakstīja viedus vārdus: “A/S “Diena” mediju darbība vienlaikus ir vērsta uz pragmatisku attiecību veidošanu ar Krieviju (..).”
Bet ko nu par to. Naudas ir tik daudz kā vēl nekad. Un ētikas piesaukšanas gadījumu - vēl vairāk, taču tos sabiedriskais medijs nezin kādēļ izvairās pieminēt. Atcerēsimies: sabiedriskais medijs izņirgājās par ukraiņu karavīriem, palaižot gaisā “cūku komiksu”; bija arī nekrietna vīpsnāšana par Gunāru Astru, pērn martā ar izdomāta uzmākšanās skandāla palīdzību no Mūzikas akadēmijas tika padzīti divi pasniedzēji un rektors. Atgādināsim, ka Mūzikas akadēmijas skandāla autore bija tā pati Anete Ašmane-Vilsone. Tad nedz sabiedriskajam medijam, nedz pašai Ašmanei ētikas problēmu ar “tēmas atspoguļojumu” nebija. Tagad gan ir. Kam kalpojat, sabiedriskais medij?
