Valkas eksmērs Krauklis: Naudas valstij pietiek – trūkst politiskās lemtspējas

© MN

Lielākajai daļai Latvijas pašvaldību draud ieslīgšana vēl lielākā nabadzībā, turpināsies cilvēku aizplūšana uz bagātākajām pašvaldībās vai ārzemēm, Latvija paliks aizvien neapdzīvotāka, ienaidniekam vieglāk iekarojama. Tajā pašā laikā valstij naudas ir pietiekami – atliek vien panākt politisku vienošanos un līdzekļus saprātīgi pārdalīt trūcīgajām un vidēji pārtikušajām pašvaldībām. Par to, kas būtu darāms, lai nosargātu no iznīcības Latvijas lauku reģionus, saruna ar bijušo Valkas mēru, šobrīd biedrības "Reģionālo attīstības centru apvienība" direktoru Ventu Armandu Kraukli.

"Neatkarīgā" saņem satraucošas ziņas no pierobežas un mazajām nabadzīgajām pašvaldībām par pozitīvu signālu trūkumu, ka topošajā nākamā gada valsts budžetā būtu paredzēts pietiekami daudz līdzekļu Latvijas pašvaldībām, tostarp trūcīgajām, lai tās varētu atkopties. Vai tas atbilst patiesībai?

Skaļi izskanējis, ka šobrīd lielas problēmas ir Rēzeknes pašvaldībai, jo tā neesot labi saimniekojusi, un droši vien tas tā arī ir. Bet, ja valdība neradīs iespēju iedalīt pietiekamus līdzekļus pašvaldību izlīdzināšanai, tad nākamgad ap desmit pašvaldību var nonākt tieši tādā pašā situācijā kā Rēzekne.

Tas nav stāsts par to, ka kāds neprasmīgi saimniekotu, bet par to, ka šī finanšu izlīdzināšanas formula, ja tai nepiešķir papildu līdzekļus, ar katru gadu palielina atšķirību starp bagātākajām pašvaldībām un pašvaldībām ar mazākiem ieņēmumiem. Pirmajā Finanšu ministrijas budžeta projekta piedāvājumā redzam, ka izmaksu kāpums daudzām pašvaldībām ir ievērojami lielāks nekā plānotie ieņēmumi.

Vai tas nozīmē, ka šīs daudzās pašvaldības bezatbildīgi palielinājušas izdevumus?

Tas ir tāpēc, ka valsts ar saviem lēmumiem - valdības, Saeimas lēmumiem, Ministru kabineta noteikumiem - ir uzlikusi būtisku slogu uz pašvaldību pleciem. Nākamgad obligāti jāceļ minimālā alga, būtiski jāpalielina pirmsskolas pedagogu algas. Ar likumu ir noteikts, ka no nākamā gada visās pašvaldībās ir jābūt pašvaldības policijai, bet līdz šim septiņās pašvaldībās tās nebija. Policija nav lēts prieks.

Nākamgad pašvaldībām 100 procentu apmērā jāsedz deinstitucionalizācijas projektu izmaksas. Līdz šim tās līdz 80 procentiem sedza Eiropas Savienība. Mazākām pašvaldībām tas ir ļoti liels izmaksu kāpums.

Nākamgad jāpalielina sociālie pabalsti - garantētā minimālā ienākuma, mājokļa pabalsts, ko arī ir noteikusi valsts. Būtisks kāpums ir procentu maksājumiem, jo lielākā daļa pašvaldību ir aizņēmušās Valsts kasē ar mainīgo likmi, un ir daļa pašvaldību, kur šis procentu maksājums nākamgad būs desmit reizes lielāks nekā šogad. "Sadales tīkla" piegādātās elektrības izmaksas pašvaldībām arī ir pieaugušas. Nekāda kompensācija nav paredzama.

Saliekot kopā visus šos maksājumus, kas nebija šogad, bet būs nākamgad, sanāk, ka kāpums ir vidēji 9,66 procenti. Minētais ir, neskaitot inflāciju. Ja palielina minimālo algu, tad kaut nedaudz ir jāpalielina arī pārējās algas. Algu līmenis pašvaldībās ir zems. Var izveidoties situācija, kad vairāk nekā puse pašvaldības darbinieku saņems tuvu minimālajai algai. Bet tā nedrīkst būt.

Tātad, vajag deviņus procentus jauniem maksājumiem, bet ienākumi pašvaldībām pieaugs par 1,1 procentu kā Krāslavas vai Augšdaugavas novadam, vai par 3,6 procentiem kā Alūksnes novadam. Vairākumam pašvaldību ieņēmumu pieaugums būs četri līdz pieci procenti. Faktiski iznāk, ka budžetā iztrūkst kādi četri pieci procenti.

Tad ir jautājums: ja pašvaldībai budžetā iztrūkst četru piecu procentu no ieņēmumu kopapjoma, kā tai rīkoties?

Pirmais būtu atteikties no brīvprātīgajām iniciatīvām. Piemēram, no brīvpusdienām, ko pašvaldība maksā visiem skolēniem, nevis tikai mazākajās klasēs, ko atbalsta valsts. Daudzu ģimeņu bērniem tā varbūt ir vienīgā siltā maltīte dienā, tāpēc tas ir sociāli atbildīgs pasākums.

Pašvaldības atbalsta tautas sportu, kultūru. Tas jau ir tas, kādēļ Latvija pastāv. No šī atbalsta atteikties nevajadzētu. Pārējie izdevumu posteņi pašvaldībās jau sen ir samazināti. Pašvaldībām jau tagad ir ļoti grūti piesaistīt darbiniekus, piemēram, sociālos darbiniekus, jo ir būtiski jāpaaugstina algas. Arī bāriņtiesu darbiniekiem algas ir niecīgas. Pašvaldībām praktiski nav kur ņemt līdzekļus.

Nevar būt tā, ka nav risinājuma?

Ja valsts pateiktu, ka minimālais kāpums budžeta līmenim ir astoņi procenti, tad to vienu procentu varētu kaut kā salāgot. Bet šos astoņus procentus pašlaik sasniedz tikai 13 pašvaldības no 40. Ir skaidrs, ka lielākajai daļai pašvaldību faktiski ir finansiālas problēmas. Lai sasniegtu šos astoņus procentus, nav vajadzīga nemaz tik liela nauda. Papildus būtu jāpiešķir 25,5 miljoni. Tas uz kopējā valsts budžeta fona nav daudz.

Un te interesants ir vēl viens moments. Pagājušogad šai izlīdzināšanai bija papildu valsts dotācija 45,2 miljonu apmērā. Šogad tās nav vispār. Vēl pagājušogad bija īpaša dotācija septiņām pašvaldībām, kurām bija vismazākie ienākumi.

Mehānisms ir skaidrs, vajag tikai politisko gribu. Un viena no problēmām, kas šeit parādās, ir sarunu secība. Sarunas ar pašvaldībām sākās tad, kad valdība jau bija vienojusies par budžeta rāmi. Attieksme ir tāda - jūs tur savā lokā tieciet galā. Vai arī - veiksim vēl vienu iekšējo pārdali, Rīgai un Pierīgai noņemsim nost vēl vairāk un atdosim nabadzīgākajām pašvaldībām. Bet tas arī nav sistēmiski pareizi, jo ir skaidrs, ka Pierīgai ir savas problēmas. Palielinās iedzīvotāju skaits, bērnu skaits, jābūvē skolām piebūves. Nekādas valsts programmas jau nav, lai gan solīts tika. Tas pašvaldības sarīda savā starpā.

Kamēr nav izmainīts finanšu izlīdzināšanas modelis un izveidots tāds, ka pašvaldību ieņēmumu bāze palielinās un pašvaldības kļūst pašpietiekamas, tikmēr valstij pašvaldību izlīdzināšanai jādod vairāk naudas. Citādi var izveidoties situācija, ka tās pašvaldības, kurām ir mazāki ieņēmumi, spēj piedāvāt mazāk pakalpojumu, mazāk brīvprātīgo iniciatīvu. Bet, ja nebūs atbalsta visnabadzīgākajām pašvaldībām, tās nespēs veikt daļu no savām ikdienas funkcijām.

Tas nozīmē, ka pašvaldības slēgs arī bērnudārzus un skolas?

Skolas varbūt neslēgs, jo pašvaldības vienmēr ir ļoti atbildīgas. Bet varbūt mazinās apkuri un skolā vai bērnudārzā būs jāsēž mēteļos. Mazinās komforta līmeni, brīvprātīgās iniciatīvas, kuras vietējiem iedzīvotājiem ir vajadzīgas un ierastas.

Bagātākajās pašvaldībās tas viss paliks. Bagātās pašvaldības jau tagad piemaksā saviem skolotājiem, bet ir tādas pašvaldības, kas nekad nav varējušas to atļauties. Un tas atkal nozīmēs labāko cilvēku aizplūšanu, jo Latvijas iekšienē jau arī notiek tas, ko ārzemēs sauc par "head hunting" jeb "gaišo prātu medībām". Visu laiku šādā veidā tiek noplicināts intelektuālais potenciāls - dažādu jomu labākos speciālistus "pārpērk" bagātākās pašvaldības. Un tas atkal rada attīstības disproporciju starp pašvaldībām, kas nav Latvijas interesēs un apdraud Latvijas drošību.

Jūs minējāt trūcīgās un bagātās pašvaldības. Vai tas nozīmē, ka vienā pusē ir Rīga, Pierīga, bet otrā - pārējā Latvija?

Nav daudz pašvaldību virs desmit procentu budžeta pieauguma. Rīga, kurai gan ir 9,5 procentu pieaugums, bet noapaļojot būtu desmit, un tā iemaksā pašvaldību izlīdzināšanas fondā 133 miljonus. Rīgai pārmest nevar, jo tā dalās ar pārējām pašvaldībām. Ādažu novads - 15,9 procenti, Ķekavas novads - 11,8 procenti, Mārupes novads - 17,5 procenti, Olaines novads - 10,5 procenti, Ropažu novads - 16,1 procents, Salaspils novads - 10,7 procenti, Saulkrastu novads - 14,7 procenti. Skaidrs, ka šīm pašvaldībām galva nav jālauza.

Kā izskaidrot, kāpēc minētajām pašvaldībām ir šāds budžeta pieaugums? Vai tāpēc, ka iedzīvotāju skaits šajās pašvaldībās lielāks, augstāka ekonomiskā aktivitāte?

Ja tas būtu tik vienkārši. Pirmkārt, tas ir augstāks algu līmenis. Jo lielākas algas, jo lielāka daļa nonāk pašvaldību budžetā - pašvaldība saņem 75% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Un šeit atkal ir tā, ka šo nevienlīdzību pašvaldību starpā ir radījusi valsts - ar pareiziem lēmumiem (no iedzīvotāju viedokļa). Ir palielināts neapliekamais minimums par apgādājamo, kas ir pareizi. Bet, ja novadā vidējā alga ir zem 1000 eiro, un vēl aizvien diemžēl tādi novadi ir, tad bieži vien iznāk, ka iedzīvotāji ienākumu nodoklī nesamaksā neko. Jo ir visas šīs atlaides, vairāk naudas paliek kabatā, normālāk dzīvo, un tas ir labi, bet no pašvaldības tāpat grib saņemt visus tos pašus pakalpojumus, ko citās pašvaldībās. Tāpat grib, lai ielas ir bez bedrēm un apgaismotas, ceļi tiek sataisīti, mājas siltinātas, mācību materiāli skolās sagādāti. Ar katru gadu tas pašvaldībām prasa arvien vairāk naudas. Mācību materiāli ir ļoti dārgi, un tie mainās katru gadu.

Katru gadu pieaug izmaksas, bet no kurienes pašvaldība var paņemt trūkstošo naudu?

Ir divi ceļi. Viens ir šī īpašā dotācija no valsts, kas bija iepriekšējos gados. Un otrs ceļš, kas ir ilgtermiņa ceļš, būtu, ka tiek palielināta pašvaldību ieņēmumu bāze.

Iepriekšējās valdības deklarācijā bija minēts, ka tiek izstrādāta jauna pašvaldību izlīdzināšanas sistēma. Es strādāju darba grupā Finanšu ministrijā. Viņi meklēja jaunu formulu, un tur varētu būt uzņēmumu ienākuma nodokļa pārdale. Jo ir tā, ka pašvaldības, kas ir tā saucamie guļamrajoni, nav ieinteresētas pie sevis būvēt kādu rūpnīcu. Piemēram, cilvēki, kas strādā Rīgā, dzīvo Mārupē, un Mārupe savā budžetā saņem šo nopelnīto naudu.

Finanšu ministrijai ir sena doma daļu no nopelnītā uzņēmumu ienākumu nodokļa arī atdot pašvaldībai. Ja uzņēmums ir reģistrēts Rīgā, bet darbojas visā Latvijā, ienākumu guvēja būs Rīga.

Bet mana doma šajā darba grupā bija tā, ka pašvaldība iegūst daļu no tā, ko valsts iegūst no meža. Notiek meža izstrāde, īpaši mežainās pašvaldībās, bet pašlaik nekāds nodoklis par mežizstrādi pašvaldības budžetā netiek iekasēts. Un viss labums no mežiem aiziet vai nu "Latvijas valsts mežiem", kas gūst hiperlielu peļņu un valsts tāpat daļu no tās savāc savā budžetā, vai privātajiem uzņēmējiem, bet pašvaldībai nekas netiek. Tai paliek tikai izdangāti ceļi. Te būtu jāatgriežas pie celma naudas, kas paliktu pašvaldībai. Tas varētu būt arī kāds cits maksājums. Svarīgi, lai mežā gūtais ienākums nonāk arī pašvaldības apcirknī. Tas jau būtu viens politisks lēmums, kas mainītu šo sistēmu, un pašvaldības, kuru teritorijās atrodas lielākie meži, varētu sevi labāk uzturēt.

Senais jautājums - vai daļa no akcīzes nodokļa nevarētu tikt pašvaldībai?

Manuprāt, tā ir izeja, lai nākotnē pašvaldības pastāvētu. Vēl ir jāskatās, ja pašvaldība atrodas attālāk no Rīgas, tad šī daļa no mežiem vai akcīzes varētu būt lielāka. Ja viss akcīzes nodoklis vai pievienotās vērtības nodoklis aizietu Rīgai, tas arī nebūtu pareizi. Bet tas, protams, nav nākamā gada budžeta jautājums.

Tā darba grupa faktiski tikai vienu reizi sanāca, jo pēc tam vairāk nebija laika, jo bija jāmaina koalīcija. Bet ir skaidrs, ka pie tā vajadzētu aktīvi strādāt. Esot optimistam, redz, ka 2025. gada budžetā to vēl neizdosies ieviest, bet uz 2026. gada budžetu varētu būt krietni reālāk. Šī sistēma ļautu pašvaldībām dzīvot pašām bez lielām dotācijām. Tam, protams, atkal vajag politisko gribu.

Tā kā, izskatās, "Jaunajai vienotībai" pašlaik pieder absolūtā vara valstī, Rīgā un vairākās pašvaldībās, tad diezin vai notiks kādas izmaiņas un diezin vai valdībā atradīsies dzirdīgas ausis priekšlikumiem, kurus apspriežam. Tas nozīmē, ka no nabadzīgām pašvaldībām cilvēki turpinās aizplūst uz Rīgu vai ārzemēm un reģioni paliks tukši?

Šī bīstamība ir ļoti liela. Mūsu vērtības, tautas tradīcija, kultūra visaktīvāk tiek izkopta tieši laukos un lauku pašvaldībās. Tur veidojas un rit tautas dabiskā dzīve. Ja laukos vairs nav cilvēku, vai tad Latvija vairs maz pastāvēs?

Un otrs aspekts ir drošība. Tukšu teritoriju ir visgrūtāk aizsargāt. Patlaban mums ir daudzi izaicinājumi, ne tikai militāri, arī noziedzība, ekonomiskie migranti.

Bet ir arī cerību stariņš. Mums ir labas, aktīvas pašvaldības, kuras nav blakus Rīgai un kuras vada "Jaunā vienotība", un kuras arī cīnās ar visām pieminētajām problēmām. Piemēram, Kuldīga. Veiksmīga pašvaldība. Vasarās pilsētā un novadā čum un mudž no tūristiem, taču budžeta pieaugums šai pašvaldībai plānots tikai 4,4 procenti.

Visām pašvaldībām ir lauku teritorijas, kas arī prasa līdzekļus. Un mēs atkal atgriežamies pie tā, ka administratīvi teritoriālās reformas mērķis bija pašvaldības padarīt spēcīgākas. Bet pašlaik rezultāts ir tāds, ka centrs, pilsēta turpina dotēt laukus. Ja nebūs papildu ieņēmumu bāzes, tad arī pilsēta beigu beigās noplicināsies, jo tā vienkārši nespēj ģenerēt pietiekami līdzekļu lauku attīstībai.

Piemēram, Cēsīm pieaugums - 6,6 procenti. Jau labāk, bet arī nepietiekami, jo vajadzētu būt vismaz astoņiem, lai varētu uzturēt to, kas ir pašlaik.

Alūksnes novads arī skolu tīklu ir sakārtojis tieši tā, kā Izglītības un zinātnes ministrija to gribētu - samazinājuši visu, ko var samazināt, reformējuši visu, ko var reformēt. Bet pieaugums ir tikai 3,6 procenti.

Lai cik drosmīgi un prātīgi uzlabotu pašvaldības darbu, padarot to mazāku, efektīvāku, ar to vien nepietiek. Ir manis jau minētās problēmas - algu atšķirība un nepietiekama ienākumu bāze. Ja ir mazāk cilvēku, ir arī mazākas algas, bet institūcijas jāuztur tādā pašā līmenī kā visā Latvijā - jābūt labam sociālajam dienestam, tāpat ir jābūt bāriņtiesai, būvvaldei un arī pietiekami lielai administrācijai. Joprojām ir milzīga papīru un prasību plūsma no Valsts kontroles un citām iestādēm. Birokrātija nemazinās. Tagad vai katrs darāmais solis ir jāapraksta. Tas nozīmē - pašvaldībai jāuztur projektu nodaļa, jo Centrālās finanšu un līgumu aģentūras prasības vienam projektam aizņem četrus piecus sējumus, kur salīdzinoši Somijā aizņem labi ja piecas lapas. Ilgus gadus valdošie valsts pārvaldi ir padarījusi par ļoti birokrātisku sistēmu, kas pati sevi atražo. Lai izpildītu prasības, ir jāuztur zināms skaits darbinieku, kas uz to vien strādā, un neviens nepiedos, ja kaut kas netiks izdarīts. Ceru, ka tas pietiekami sāpīgi skar arī tagad valdošos. Arī Zaļo un zemnieku savienībai ir pietiekami daudz pašvaldību, tāpēc domāju, ka kaut kāds risinājums būs. Te var vilkt paralēles ar sabiedrību. Būtībā pašiem nabadzīgākajiem Latvijā ir diezgan laba atbalsta sistēma - mēs maksājam pabalstus, dzīvokļu īres un ko tik vēl ne, bet tieši vidusslānis, kuri rada ekonomiku, nodarbojas ar bērnu audzināšanu, sūta viņus skolās, tie nesaņem neko un cīnās paši. Viņiem ir visgrūtāk, jo nepalīdz ne valsts, ne pašvaldības. Daudzi salika saules paneļus, uzbūvēja māju uz kredīta - viņu problēmu loks ir vēl lielāks. Gluži tāpat ir ar vidējās turības pašvaldībām, kas ir ieguldījušās Eiropas fondu naudas apguvē, sabūvējušas ražošanas ēkas, kas labumu dos pēc kāda laika, jo tas ir ilgtermiņa ieguldījums. Ja pēc kāda laika tām nepalīdz, tās tiek bīdītas uz nabadzīgo pusi. Tā tam galīgi nevajadzētu būt.

Kuras pašvaldības pierobežā varētu nonākt šādā situācijā?

Pierobežā Krāslavas novadam pašlaik ir 1,1 procenta pieaugums, kas ir absolūti nepietiekams. Balvu novads četri procenti. Arī maz. Augšdaugavas novads, kas ir pie Daugavpils - 1,1 procents. Patīkams izņēmums ir Ludza - 9,9 procenti. Man ir grūti pateikt, kāpēc pēkšņi Ludza ir "izlēkusi" Pierīgas līmenī. Līvāniem parasti bija vairāk, bet tagad ir 4,9. Pierobežā, izņemot Ludzu, ir slikti.

Tas jau ir valsts drošības jautājums, tātad neatliekams politiskās izšķiršanās jautājums. Mūsu sarunā jau iezīmējās, ka valsts ir radījusi milzīgu birokrātisku aparātu, kas ir jāuztur no budžeta līdzekļiem, bet tajā pašā laikā pašvaldības žņaudzas nabadzībā. Tātad ir jāpieņem atbilstoši lēmumi, jāsamazina birokrātija, jo tās uzturēšanai nauda taču ir.

Viennozīmīgi! Drošības jautājums! Tas viss jāskatās kontekstā ar skolu tīklu. Mēs cenšamies ar IZM strādāt. Pamazām viņu ziņojums kļuvis sakarīgāks. Vairs nav tā, ka vai visas lauku skolas ir jāslēdz ciet. Mums ir izdevies pārliecināt.

Bet pierobežas vidusskolas aizvien vēl ir uz jautājuma, jo tās neatbilst kritērijiem. Tur gan ierakstīts papildu teikumiņš, ka tad valstij ir jāparedz dotācija. Šo nedrīkst aizmirst, jo skaidrs, ka šīs pašvaldības nekādi nevarēs dotēt skolas, jo tām nav līdzekļu. Tur arī valstij ir papildus "jāpiemet" skolām. Pretējā gadījumā tur uz vietas nebūs jaunu cilvēku. Tas nozīmē, ka tā būs viegli ieņemama teritorija, īpaši hibrīdoperācijās utt. Nebūs kas paziņo, ka "zaļie cilvēciņi" nāk iekšā. Kur nu vēl teritorijas aizsardzība, zemessardze. Esmu bijis Ukrainā, un tur pirmie, kas apturēja Krievijas iebrukumu, bija tieši vietējie cilvēki. To nedrīkst aizmirst ne mirkli.

Jālikvidē katrā ministrijā pa pāris departamentiem, un naudas lauku skolām vai cik?

Igaunijā pirms vairākiem gadiem bija tāds plāns, un man tas patika. Tas arī bija efektīvs - valsts pārvaldē katru gadu par pieciem procentiem bija jāsamazina ierēdņu skaits. Un ne tikai jāsamazina ierēdņu skaits - katru gadu daļa ierēdņu bija jāpārceļ no centra uz reģioniem.

Ir arī labi piemēri tepat Latvijā. Nodarbinātības valsts dienests Valkā izveidoja papildu darba vietas, lai apstrādātu visas Latvijas datus. Ceļu satiksmes drošības direkcijas Valkas nodaļa apstrādāja ļoti lielu datu daļu. Bet citām ministrijām joprojām ir tā - ja grib kaut ko jaunu, tad obligāti tikai Rīgā.

"Baltās apkaklītes" ar labu izglītību vieglāk ir atrast reģionā nekā Rīgā. Te atkal ir otra puse zemajam algu līmenim - tas, kas Rīgā ir slikta alga, reģionā ir laba alga. Un tas atkal veicinātu, ka cilvēki paliek reģionos. Bankas visas savas filiāles ir slēgušas, bet reģionos paliek cilvēki ar labām zināšanām. Tātad viena lieta būtu valsts iestāžu darbinieku samazināšana, bet otra - ierēdņu pārcelšana uz reģioniem.

Intervijas

Kāpēc premjere Evika Siliņa kolēģiem atgādina par mērenību ēšanas paradumos; ko neuzcels Hosams Abu Meri; kāpēc vajadzīgas slimnīcu padomes; kāpēc Anda Čakša padzen ministrijas vadošos darbiniekus un ko no viņas mēs un pasaule varam mācīties – “Neatkarīgās” saruna ar ārstu Pēteri Apini.

Svarīgākais