Patlaban mežsaimniekiem vienlaikus jāstrādā gan pie meža efektīvas saimnieciskās izmantošanas, gan pie bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas, gan jārisina ar klimata izmaiņām un emisijām saistīti jautājumi. Izcirtums ir meža apsaimniekošanas cikla posms, kur nesen veikta galvenā cirte un kur drīz vien atjaunos mežu, to stādot vai ļaujot atjaunoties dabiski. Ja viss rit, kā plānots un kā tam jābūt pēc dabas likumiem, tad jau pēc dažiem gadiem izcirtuma vietā kuplo veselīga jaunaudze.
Par meža apsaimniekošanas cikla posmiem, par to, kāda veida cirti izvēlas katrai mežaudzei, par izcirtumiem, par cilvēka lomu meža atjaunošanā un kopšanā, par meža nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanā "Neatkarīgajai" pastāstīja AS "Latvijas valsts meži" (LVM) Zemgales reģiona meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Jānis Zitāns.
Meža apsaimniekošanas cikls ir noteiktā laika periodā veicamo darbību kopums, lai izaudzētu ražīgu saimniecisko mežu un iegūtu koksni. Ciklu veido vairāki posmi: meža atjaunošana, jaunaudžu kopšana, krājas kopšana un galvenā jeb atjaunošanas cirte.
Mežsaimnieciskās darbības cikla ietvarā ir sadalītas pa posmiem, atkarībā no mežaudzes vecuma. Cikla garums ir vidēji 50-100 gadi, atkarībā no katras konkrētās mežaudzes apstākļiem un valdošās koku sugas. Viens no cikla posmiem ir atjaunošanas cirtes veikšana, kad tiek iegūta koksne, kā rezultātā rodas izcirtums jeb mežsaimniecības valodā - atvērums, kas atbilstoši Meža likumam ir jāatjauno.
Meža atjaunošana pēc tā nociršanas ir likumā stingri noteikts meža īpašnieka pienākums. Meža atjaunošanu var veikt, stādot jaunos kociņus vai sējot, vai arī ļaujot izcirtumam atjaunoties dabiski.
Pirmajos gados pēc meža atjaunošanas ir veicama agrotehniskā kopšana, izpļaujot zāli apkārt mazajiem kociņiem. Pēc tam seko jaunaudžu kopšana, izzāģējot konkurējošos krūmus, bojātos, mazvērtīgākos un pārāk biezi saaugušos kokus. Meža atjaunošanas posmā tiek veikta arī kociņu aizsardzība no pārnadžu bojājumiem, tos apstrādājot ar speciāliem repelentiem, lai mazinātu meža dzīvnieku radīto bojājumu risku.
Kad koki paaugušies, seko krājas kopšanas cirte, kad tiek izzāģēti mazvērtīgākie un augšanā atpalikušie koki, dodot vairāk gaismas un vietas paliekošajiem kokiem, lai uzlabotu augšanas apstākļus un veicinātu to augšanu. Laiks, kad jāveic pirmā krājas kopšana, katrai mežaudzei būs atšķirīgs. Prakse rāda, ka mūsdienās, kad tiek izmantots selekcionēts stādāmais materiāls un jaunaudze rūpīgi kopta, koki ir ātraudzīgāki, pirmās kopšanas cirtes tiek plānotas arvien jaunākās audzēs - pirmie kokmateriāli un līdz ar tiem ieņēmumi tiek iegūti, pat nesasniedzot audzes 20 gadu vecumu. Iespēja salīdzinoši īsā laika posmā no atjaunotā meža gūt pirmos ienākumus apliecina, ka pirmajos meža apsaimniekošanas cikla posmos pieņemtie lēmumi ir bijuši pareizi - izvēloties vietai atbilstošu koku sugu, iestādot kvalitatīvus stādus un īstajā brīdī veicot meža kopšanu.
"Meža apsaimniekošanas cikls ir nebeidzams, ciktāl cilvēki apzināsies meža resursa vērtību un ilgtspējīgi to izmantos. Papildus, mežam attīstoties un augot, mēs gūstam no tā arī dažādas nekoksnes vērtības, piemēram, sēnes, ogas, iespēju atpūsties un pastaigāties jo īpaši jāpiemin meža nozīmīgais devums klimata pārmaiņu mazināšanā, absorbējot CO2 un noglabājot to koksnē," uzsvēra J. Zitāns.
Atjaunošanas cirte jeb galvenā cirte ir cirtes veids, kurā tiek veikta mežaudzes nociršana koksnes iegūšanai, ņemot galvenās cirtes vecumu vai atbilstošu cirtes caurmēru. "Var rasties jautājums, kāpēc to sauc par atjaunošanas cirti? Tāpēc, ka, veicot atjaunošanas cirti, viens no meža īpašnieka galvenajiem mērķiem un pienākumiem ir meža atjaunošana, lai mežsaimnieciskais cikls turpinātos un ieguvumi no meža saglabātos ilgtermiņā," paskaidroja meža apsaimniekošanas eksperts.
Par vienlaidus atjaunošanas cirti jeb kailcirti tiek saukta tāda cirte, kur vienā paņēmienā tiek novākta visa koksnes raža un dabā veidojas atvērums jeb izcirtums ar saglabājamiem ekoloģiskajiem kokiem vai to grupām.
Savukārt izlases atjaunošanas cirtē jeb izlases cirtē koksnes raža tiek novākta vairākos paņēmienos un jaunais mežs izaudzēts zem paliekošo koku vainagiem vairāku gadu desmitu laikā.
Izlases cirtē jaunais mežs pakāpeniski tiek izaudzēts zem pieaugušo koku vainagu klāja, tādējādi dabā neveidojas izcirtums. Taču pieaugušie koki rada noēnojumu un konkurē par barības vielām, zem to vainagiem jaunais mežs aug lēnāk, salīdzinot ar vienlaidus atjaunošanas cirtēm, un šādi mežu sekmīgi var atjaunot ar koku sugām, kas ir mazāk prasīgas pret apgaismojuma apstākļiem - piemēram, priedei izlases cirtes nav piemērotas.
Cirtes veida izvēle katrai mežaudzei būs atkarīga no dažādiem faktoriem, tai skaitā arī no normatīvā regulējama, jo ne visur ir atļauts izmantot vienlaidus atjaunošanas cirti. Tāpat ne visur ir iespējams veidot arī izlases cirti, lai nodrošinātu kvalitatīvu un ražīgu mežaudzes atjaunošanu un attīstību. Piemēram, auglīgos apstākļos izveidotie atvērumi strauji aizzeļ ar biezu lazdu un citu strauji augošu krūmu pamežu, kas ievērojami apgrūtina jaunā meža izaudzēšanu zem palikušo lielo koku vainagiem.
"Jāapzinās meža loma klimata veidošanā. Ir zinātniski pierādīts jo ražīgāk un ātrāk audzēsim kokus, jo straujāk tie spēs uzkrāt CO2. Un kur vēl labāk noglabāt uzkrāto oglekli, ja ne koksnes produktos, kas ir dabīgi, skaisti un plaši pielietojami mūsu ikdienā! Neatkarīgi no atjaunošanas cirtes veida ikvienā cirsmā tiek plānoti pasākumi, lai mazinātu ietekmi uz vidi. Piemēram, saglabājot dažādas vides vērtības un struktūras cirsmā - ekoloģiskos kokus, mitras ieplakas, kritalas u.c. Šie elementi veicina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un dažādošanu," pastāstīja J. Zitāns.
Eksperts stāsta, ka jebkurš izcirtums ar laiku apmežosies arī pats, taču, ja cilvēks tur neko nedarīs, nekops, neaizsargās no bojājumiem, tad šādas mežaudzes vērtība no saimnieciskā viedokļa būs ievērojami zemāka, jo koki augs lēnāk, būs tievāki, tādēļ koksnes pieaugums būs krietni lēnāks, jo jaunie kociņi nomāks cits citu, kā arī konkurēs ar zāli un krūmiem.
Atkarībā no vietas apstākļiem izcirtumi bieži vien atjaunojas dabiski ar saimnieciski mazāk vērtīgām koku sugām, piemēram, baltalksni un apsi, kas aug ātri un izcirtumā nomāc saimnieciski nozīmīgākas koku sugas, piemēram, priedi un egli.
Pārdomāti plānota meža apsaimniekošana mazina riskus, ka mežaudze varētu tikt bojāta dažādu dabas procesu rezultātā. Piemēram, savlaicīgi izkoptā jeb retinātā audzē koki ir veselīgāki, tiem ir pietiekami plaša augšanas telpa, tādēļ tie neizstīdzēs. Jo spēcīgāki koki, jo mazāks risks, ka mežaudzi varētu bojāt vētras, kukaiņi un slimības.
Ar augstvērtīgiem, selekcionētiem meža stādiem audzētā mežā var īsākā laika posmā iegūt vairāk koksnes, kas nozarē rada darba vietas un ieņēmumus iedzīvotājiem un valstij kopumā, veicinot valsts labklājību. No iegūtajiem kokiem tālāk tiek radīti produkti, kas sevī noglabā augšanas laikā piesaistīto CO2, savukārt to vietā tiek audzēti jauni koki, kas turpina dabiskos procesus no jauna, piesaistot un uzkrājot CO2, veicinot pozitīvu ietekmi uz klimatu.
